- Jā, Barr, bet viņi zināja, kas gaidāms.
- Jūs domājat? Manuprāt, viņi tā teica pēc tam, kad viss bija galā, un man grūti spriest: varbūt patiešām tā bija. Taču nav nekāda pamata apgalvot, ka viss nebūtu risinājies tikpat labi vai labāk, ja viņi nebūtu zinājuši, kas gaidāms. Dziļākos ekonomiskos un socioloģiskos spēkus nevada individuāli cilvēki.
Deverss pasmīnēja. - Tieši tāpat nav pamata apgalvot, ka viss nebūtu risinājies sliktāk. Jūsu argumenti sākas no otra gala. - Viņa skatiens domīgi klejoja apkārt. - Kas notiktu, pieņemsim, ja es viņu nošautu?
- Ko? Vai Raiosu?
-Jā.
Barrs nopūtās. Vecīgajās acis satraukti atspoguļojās senas pagātnes atmiņas. - Slepkavošana nav izeja, Devers. Es to reiz izmēģināju, kad man bija divdesmit gadu un mani izprovocēja, bet tas neko neatrisināja. Es likvidēju uz Sivennas vienu nelieti, bet neiznīcināju Impērijas jūgu, un svarīgs bija Impērijas jūgs, nevis nelietis.
- Bet Raioss nav vienkārši nelietis, doktor. Viņš ir vesela neliešu armija. Bez viņa tā izjuktu. Tie viri ir ieķērušies viņā kā bērni mātes brunčos. Šis pats seržants izplūst sīrupā katrreiz, kad piemin savu ģenerāli.
- Un tomēr. Ir citas armijas un citi vadoņi. Jāskatās dziļāk. Piemēram, tas pats Brodrigs, ko Imperators uzklausa vairāk par jebkuru citu. Viņš varētu pieprasīt simtiem kuģu, kamēr Raiosam jācīnās ar desmit. Es zinu tā vīra reputāciju.
- Tā? Kas viņš tāds ir? - Bezcerīgo skatienu tirgotāja acīs nomainīja dzīva interese.
- Jūs gribat īsu aprakstu? Viņš ir zemas izcelsmes viltnieks, kas ar prasmīgiem glaimiem ir pratis izdabāt Imperatora kaprīzēm. Nožēlojamā galma aristokrātija viņu ienīst, jo viņam nav ne cienījamas dzimtas, ne atbilstošas pazemības, kas atbilstu ieņemamajam stāvoklim. Viņš ir Imperatora padomnieks visos darbos un Imperatora ierocis visļaunākajos darbos. Viņš ir neuzticams rakstura pēc, bet lojāls vajadzības pēc. Impērijā nav otra cilvēka, kurš būtu tik izsmalcināts nelietībās un tik primitīvs izpriecās. Stāsta, ka Imperatora labvēlību iemantot varot vienīgi ar viņa starpniecību, bet viņa paša labvēlību - vienīgi ar nelietībām.
- Oho! - Deverss domīgi plūkāja rūpīgi apcirpto bārdu. - Un šito veco zēnu Imperators ir atsūtījis šurp, lai viņš patur acīs Raiosu! Vai zināt, kāda doma man radās?
- Es nojaušu.
- Pieņemsim, ka šim Brodrigam rodas nepatika pret mūsu jauno Armijas Spīdekli?
- Tas droši vien jau ir noticis. Viņam nav raksturīgi just patiku pret citiem.
- Un varbūt šī nepatika pieņem nopietnus apmērus. To var uzzināt Imperators, un tad Raiosam būtu nepatikšanas.
- Hm, jā. Pilnīgi iespējams. Bet kā jūs to domājat panākt?
- Nezinu. Varbūt viņu var uzpirkt?
Patricietis labsirdīgi iesmējās. - Jā, tā varētu teikt, bet ne tādā veidā, kā jūs piekukuļojāt seržantu. Ne jau ar minisaldētavu. Un pat tad, ja jūs paceltos līdz viņa līmenim, iznākums nebūtu tā vērts. Viņu uzpirkt ir vieglāk nekā jebkuru citu, taču viņam trūkst pat mazākās goda drusciņas, kas piederētos piedienīgai korupcijai. Viņš neievēro vienošanos, lai cik lielu kukuli būtu saņēmis. Izdomājiet kaut ko citu!
Deverss pārmeta vienu kāju pār otru un nemierīgi kustināja kājas pirkstus. - Tomēr tas ir vismaz iesākums...
Viņš apklusa, jo atkal iezibsnījās durvju signāls un atkal uz sliekšņa parādījās seržants. Viņš nesmaidīja, un platā seja bija uztraukta un pietvīkusi.
- Ser, - viņš iesāka, drudžaini cenzdamies saglabāt godbijību, - es esmu jums ļoti pateicīgs par saldētavu, un jūs vienmēr pret mani esat izturējies ļoti laipni, kaut gan es esmu tikai zemnieka dēls, bet jūs esat augstdzi-muši kungi.
Viņa Plejādu akcents tagad spēcīgi lika sevi manīt, un teikto bija gandrīz vai grūti saprast; uztraukuma dēļ neveiklais zemnieciskums bija pilnībā noslāpējis ilgās un neatlaidīgās pūlēs veidoto karavīra stāju.
Barrs klusi jautāja: - Kas noticis, seržant?
- Lords Brodrigs nāks ar jums tikties. Rīt! Es zinu, jo kapteinis lika man sagatavot savus vīrus parādes gājienam. Es domāju... ka derētu jūs brīdināt.
- Paldies, seržant, mēs to novērtējam, - sacīja Barrs. - Bet viss ir kārtībā, cilvēk, nav nekāda iemesla...
Tomēr seržanta Luka seja tagad pauda gluži nepārprotamas bailes. Viņš piesmakušā čukstā teica: - Jūs neesat dzirdējuši, ko cilvēki stāsta par viņu! Viņš esot pārdevies Visuma dēmonam. Nē, nesmejieties! Par viņu klejo visbriesmīgākie stāsti. Viņam vienmēr līdzi staigājot vīri ar blasteriem, un, ja viņš gribot papriecāties, tad vienkārši pasakot tiem, lai šauj uz katru, kas gadās ceļā. Tie tā arī dara, un viņš - smejas! Runā, ka pat Imperators baidoties no viņa, un viņš liekot Imperatoram celt nodokļus un neļaujot uzklausīt cilvēku sūdzības. Un vēl runā, ka viņš neieredzot mūsu ģenerāli! Viņš gribētu to nogalināt, jo ģenerālis ir izcils un gudrs. Bet to viņš nevar, jo ģenerālis spēj stāties pretī jebkuram un labi zina, ka Brodrigs ir nekrietns vīrs!
Seržants samirkšķināja acis un pasmaidīja, pēkšņi pavisam neatbilstoši samulsis par savu izvirdumu, un atmuguriski atkāpās uz durvju pusi. Viņš nervozi pamāja ar galvu. - Uzklausiet manus vārdus! Esiet uzmanīgi!
Viņš izsteidzās no kameras.
Deverss paskatījās augšup, un viņa acīs gailēja salts spīdums. - Tāds pavērsiens nāk mums par labu, vai nav tiesa, doktor?
- Grūti pateikt, - Barrs sausi atbildēja. - Tas atkarīgs no Brodriga, vai ne?
Taču Deverss saspringti domāja un neklausījās patricietī.
Viņš saspringti domāja.
Lords Brodrigs pielieca galvu, ieiedams tirdzniecības kuģa šaurajās telpās, un abi bruņotie sargi veicīgi sekoja ar izvilktiem ieročiem rokās un algotu bandītu profesionāli draudīgām sejām.
Tobrīd Imperatora privātsekretārs nebūt neizskatījās pēc grēkā kritušas dvēseles. Ja viņš bija pārdevies Visuma dēmonam, tas nebija atstājis nekādu redzamu iespaidu uz viņa ārieni. Drīzāk Brodrigs izstaroja kādu dvesmu no galma elegances, kam jāatdzīvina kailais un nepievilcīgais armijas bāzes skarbums.
Spīdīgā, nevainojami pašūtā formas tērpa taisnās, stingrās līnijas optiski pagarināja viņa augumu, kura augšgalā pāri garā deguna pauguram uz tirgotāju cieti raudzījās saltas, bezjūtīgas acis. Perlamutra krāsas kruzuļiem viegli plīvojot piedurkņu galos, viņš atspieda ziloņkaula nūju sev priekšā pret grīdu un izsmalcināti atbalstījās uz tās.
- Nē, - Brodrigs teica, nevērīgi pamādams ar roku, - palieciet turpat! Aizmirstiet savas spēļlietiņas, tās mani neinteresē.
Viņš pievilka krēslu, rūpīgi noslaucīja to ar zaigojošā auduma četrstūri, kas bija piestiprināts baltās nūjas galā, un apsēdās. Deverss pameta skatienu uz otru līdzīgu krēslu, bet Brodrigs laiski sacīja: - Valsts pēra klātbūtnē jūs stāvēsiet kājās.
Viņš pasmaidīja.
Deverss paraustīja plecus. - Ja jūs neinteresē mani preču krājumi, kāpēc tad es esmu šeit?
Privātsekretārs salti nogaidīja, un Deverss nesteidzīgi piebilda: - Ser.
- Privātas sarunas dēļ, - privātsekretārs atbildēja. - Vai tiešām jūs iedomājaties, ka es ceļotu divsimt par-seku cauri Visumam, lai apskatītu spīdīgus niekus? Es gribu redzēt jūs. - No izgravētas kārbiņas viņš izvilka mazu, sārtu tableti un izmeklētām kustībām ielika to starp zobiem. Lēni un tīksmīgi viņš sāka to sūkāt.
- Es, piemēram, gribu zināt, - viņš teica, - kas jūs esat. Vai tiešām jūs esat pilsonis no barbaru pasaules, kura izraisījusi visu šo militāro, drudžaino kņadu?