Deverss nopietni pamāja ar galvu.
- Un viņš patiešām jūs sagūstīja pēc tam, kad bija sācies šis ķīviņš, kuru viņš sauc par karu? Es runāju par mūsu jauno ģenerāli.
Deverss vēlreiz pamāja ar galvu.
- Skat, kā! Nu labi, mans cienījamais svešzemniek. Redzu, ka jūsu runas spējas ir visai zemā līmenī. Mēģināšu jums nogludināt ceļu. Šķiet, ka mūsu ģenerālis šeit ir uzsācis acīmredzami bezjēdzīgu karu ar atbaidošu enerģijas patēriņu un tas notiek vientuļas, mikroskopiskas pasaules dēļ kaut kur nekurienes malā, kas loģiski domājošam cilvēkam neliktos pat viena šāviena vērta. Tomēr ģenerālis nav neloģisks cilvēks. Tieši otrādi - es teiktu, ka viņš ir izcili saprātīgs. Vai jūs uztverat manu domu?
- Atklāti sakot, ne visai, ser.
Sekretārs nopētīja savus pirkstu nagus un teica: - Nu tad klausieties tālāk! Ģenerālis netērētu savus vīrus un karakuģus tikai uzvaras triumfa dēļ. Es zinu, ka viņš runā par triumfu un Impērijas godu, taču skaidri redzams, ka izlikšanās par vienu no Varonīgā Laikmeta vecajiem, neciešamajiem pusdieviem nevienu neapmānīs. Te slēpjas kaut kas vairāk par vēlmi pēc uzvaras triumfa, turklāt pret jums viņš izturas ar dīvainu, gluži nevajadzīgu saudzību. Ja jūs būtu mans gūsteknis un man pastāstītu tik maz noderīga, cik esat stāstījis mūsu ģenerālim, es jums uzšķērstu vēderu un no žņaugtu jūs ar paša zarnām.
Deverss saglabāja nesatricināmu mieru. Viņa acis mazliet sakustējās un pārslīdēja vispirms vienam, tad otram sekretāra draudīgajam pavadonim. Tās pauda gatavību, dedzīgu gatavību.
Sekretārs pasmaidīja. - Jā, jūs esat īsts mēmais velns! Ja var ticēt ģenerālim, pat Psihozonde uz jums neesot iedarbojusies, un tā, starp citu, bija viņa kļūda, jo pārliecināja mani, ka mūsu jaunais militārais spīdeklis melo. - Imperatora privātsekretārs šķita labā noskaņojumā.
- Mans krietnais tirgoni, - viņš teica, - man ir pašam sava Psihozonde, kas ar jums nevainojami tiks galā. Lūk, skatieties...
Viņš pacēla pretī sārti dzeltenus, smalki izveidotus, acīmredzami identiskus taisnstūrus, nevērīgi turēdams tos starp īkšķi un rādītājpirkstu.
Deverss tos nopētīja. - Izskatās pēc naudas, - viņš teica.
- Tā patiešām ir nauda, turklāt vislabākā Impērijas nauda, jo tās segums ir mani īpašumi, kas ir lielāki nekā Imperatoram. Simttūkstoš kredītu! Visi tepat vienkopus! Starp diviem pirkstiem! Un tie ir jūsu.
- Par ko, ser? Es esmu labs tirgotājs, bet jebkurš veikals strādā abos virzienos.
- Par ko, jūs jautājat? Par patiesību! Kādi ir ģenerāļa mērķi? Kāpēc viņš dodas šajā karā?
Latans Deverss nopūtās un domīgi noglauda bārdu.
- Kādi ir ģenerāļa mērķi? - Viņa skatiens sekoja sekretāra plaukstai, kas lēni, pa vienai vienībai pārcilāja naudaszīmes. - īsi izsakoties, Impērija.
- Hmm... Cik ikdienišķi! Beigu beigās viss vienmēr noved pie tā paša! Bet kādā veidā? Kāds ceļš tik krāšņi un aicinoši stiepjas no Galaktikas nomales līdz Impērijas virsotnei?
- Fondam ir noslēpumi, - Deverss teica ar rūgtumu balsi. - Viņiem ir grāmatas, senas grāmatas. Tik senas, ka valodu, kurā tās rakstītas, prot tikai daži no augstākās pārvaldes. Bet šie noslēpumi ir ievīstīti rituālos un reliģijā, un neviens tos nedrīkst izmantot. Es mēģināju un tagad esmu šeit, bet tur mani gaida nāves spriedums.
- Skaidrs. Un kādi ir šie senie noslēpumi? Runājiet, jo par simt tūkstošiem man pienākas uzzināt visu līdz pēdējam sīkumam!
- Elementu transmutācija, - Deverss īsi atbildēja.
Sekretāra acis savilkās šaurāk, un to bezkaislīgais
skatiens kļuva mazliet dzīvāks. - Esmu dzirdējis, ka saskaņā ar kodolspēku likumiem praktiskā transmutācija ir neiespējama.
- Tā tas patiešām ir, ja tiek izmantoti kodolspēki. Taču seno laiku cilvēki bija gudri. Pastāv spēki, kuri ir varenāki un nozīmīgāki par kodolenerģiju. Ja Fonds izmantotu šos spēkus tā, kā es ierosināju...
Deverss juta pakrūtē vieglu, kņudošu tirpoņu. Ēsma šūpojās acu priekšā, un zivs virzījās tai tuvāk.
Sekretārs apņēmīgi teica: - Turpiniet! Esmu pārliecināts, ka ģenerālis to visu zina. Bet kādi ir viņa nodomi pēc tam, kad šis opera buffa pasākums būs galā?
Deverss nesatricināmā balsi turpināja: - Ar trans-mutāciju viņš kontrolētu visas jūsu Impērijas ekonomikas pamatus. Minerālu raktuves vairs nebūtu ne graša vērtas, ja Raioss prastu izgatavot volframu no alumīnija un irīdiju no dzelzs. Visa ražošanas sistēma, kas balstās uz dažu elementu retu pieejamību un citu elementu pārpilnību, pilnīgi saietu grīstē. Sāktos lielākais haoss, kādu Impērija jebkad pieredzējusi, un vienīgi Raioss spētu to apturēt. Turklāt vērā ņemams apstāklis būtu šie jaunie spēki, kurus es pieminēju un kuri Raiosam neradītu nekādus reliģiskus traucēkļus.
Tagad viņu nekas vairs nespēj apturēt. Viņš ir sagrābis Fondu pie rīkles un, kad būs ticis ar to galā, pēc diviem gadiem kļūs par Imperatoru.
- Ak tā! - Brodrigs bezrūpīgi iesmējās. - Irīdiju no dzelzs, tā jūs teicāt, vai ne? Klausieties, es jums atklāšu valsts noslēpumu. Vai jūs zināt, ka Fonds ir jau sācis sarunas ar ģenerāli?
Deversa pleci saspringa.
- jūs izskatāties pārsteigts. Bet kāpēc ne? Tagad tas šķiet loģiski. Viņi tam piedāvāja simt tonnu irīdija gadā, lai noslēgtu mieru. Simt tonnu dzelzs, kas pārvērsta irīdijā, pārkāpjot viņu reliģiskos principus, lai glābtu savu ādu. Godīgs veikals, taču nav jābrīnās, ka mūsu stingrais, neuzpērkamais ģenerālis atteicās - jo viņš var dabūt gan irīdiju, gan Impēriju. Un nabaga Kleons dēvēja viņu par savu vienīgo godīgo ģenerāli! Mans bārdainais tirgoni, jūs esat nopelnījis savu naudu.
Viņš pasvieda to gaisā, un Deverss pārtvēra lidojošās naudaszīmes.
Lords Brodrigs pie durvīm apstājās un pagriezās atpakaļ. - Viens atgādinājums, tirgotāj! Mani spēļu zaldātiņi ar šautenēm nav ne redzīgi, ne dzirdīgi, ne izglītoti, ne saprātīgi. Viņi neprot klausīties, runāt, rakstīt un ir gluži nederīgi pat kā Psihozondes objekti. Toties viņi prot izpildīt ļoti interesantus nāvessodus.
Es esmu jūs nopircis, cilvēk, par simttūkstoš kredītiem. Jūs būsiet laba un vērtīga prece. Ja kādā brīdi aizmirsīsiet, ka esat nopirkts, un mēģināsiet... atkārtot mūsu sarunu Raiosam, jūs tiksiet sodīts ar nāvi. Un sodīts tādā veidā, kādā es to vēlēšos.
Smalki veidotajā sejā piepeši iezīmējās asi tīksmlgas nežēlības vaibsti, kas pārvērta iestudēto smaidu sarkani ņirdzīgā smīnā. īsā, zibenīgā mirkli Deverss ieraudzīja Visuma dēmonu, kas bija nopircis viņa pircēju un skatījās uz viņu ar šī pircēja acīm.
Abu Brodriga “spēļu zaldātiņu” izslieto blasteru bīdīts, viņš klusēdams devās atpakaļ uz savu kameru.
Uz Djusema Barra jautājumu Latans Deverss ar dompilnu gandarījumu atbildēja: - Nē, un tas ir pats dīvainākais. Viņš uzpirka mani.
Divi grūtā karā pavadītie mēneši bija atstājuši iespaidu uz Belu Raiosu. Viņš bija kļuvis smagnēji nopietns un ātri iekaisa dusmās.
Savam dievinošajam seržantam Lūkam viņš neiecietīgi noskaldīja pavēli: - Gaidiet ārpusē, kareivi, un, kad būšu beidzis, aizvediet šos cilvēkus atpakaļ uz viņu telpām! Neviens nedrīkst ienākt, pirms es esmu saucis. Pilnīgi neviens, sapratāt?
Seržants pēc militāra sveiciena stīvi izsoļoja no istabas, un Raioss, aizkaitināti nosēkdamies, savāca vienkop uz rakstāmgalda izmētātos papīrus, iemeta tos augšējā atvilktnē un ar troksni aizgrūda to ciet.
- Sēdiet! - viņš strupi uzsauca abiem gaidītājiem. - Man nav daudz laika. Patiesību sakot, man vispār nevajadzētu šeit atrasties, bet man ir svarīgi jūs redzēt.