- Nu labi, - Barrs teica, - nu labi! Tad iztēlojieties, ka esat nokļuvis uz Trantora. Kā jūs tiksiet līdz Imperatoram? Domājat, viņam ir savas pieņemšanas stundas?
- Par to mēs varēsim domāt, kad būsim uz Trantora, - Deverss attrauca.
- Labi, lai tā būtu! - Barrs bezpalidzīgi norūca. - Es jau pusgadsimtu esmu vēlējies pirms nāves redzēt Trantoru. Dariet, kā zināt!
Iedūcās hiperkodoldzinējs. Iezibējās gaismas, un viegls iekšējs grūdiens iezīmēja pāreju hipertelpā.
UZ TRANTORA
Zvaigznes blīvējās cita pie citas tik cieši kā nezāles nekoptā laukā, un Latans Deverss pirmoreiz secināja, ka cipari pa labi no decimālkomata ir ārkārtīgi svarīgi, aprēķinot pārrāvumus caur hipertelpas reģioniem. Nepieciešamība veikt lēcienus gaismas gada robežās radīja klaustrofobisku sajūtu. Debesis, kas nepārtrauktā klaidā mirgoja uz visām pusēm, izstaroja biedējošu skarbumu. Tās bija pazudušas starojuma jūrā.
Un atklātas desmittūkstoš zvaigžņu kopas centrā, kuras gaisma šķēla un plosīja vārgo apkārtējo tumsu, riņķoja milzīgā Impērijas planēta Trantors.
Tomēr tā bija vairāk nekā planēta; tā bija Impērijas divdesmit miljonu zvaigžņu sistēmu dzīvais pulss. Tai bija tikai viena funkcija: administrācija, viens mērķis: valdība un viens ražotais produkts: likums.
Visa šī pasaule bija visaptverošs funkcionāls izkropļojums. Vienīgā dzīvā radība uz tās virsmas bija cilvēks, viņa mīļdzīvnieki un viņa parazīti. Simt kvadrātjūdžu attālumā no Imperatora pils nebija atrodams neviens zāles stiebrs vai atsegtas zemes laukums. Vienīgais dzeramais ūdens ārpus pils teritorijas glabājās lielajās
pazemes cisternās, kuras sargāja veselas pasaules ūdens krājumus.
Spīdīgais, nesagraujamais, neievainojamais metāls, kas vienlaidu klājumā sedza planētas virsmu, veidoja pamatu milzīgām metāla būvēm, kuras cita pie citas bllvējās uz Trantora, veidojot sarežģītus labirintus. Ēkas savienoja gaisa tilti, šķērsoja gaiteņi, izraibināja neskaitāmi sīki biroji; pagrabstāvos daudzas kvadrātjūdzes aizņēma milzīgi mazumtirdzniecības centri, augšstāvos pletās mirdzoša izklaižu valstība, kas katru vakaru iedegās spožā gaismā.
Trantora pasaulei varēja apiet apkārt no vienas malas līdz otrai, ne reizi neizejot no šī daudzveidīgo ēku savienojuma un neredzot pilsētu.
Katru dienu uz Trantora nolaidās vesela kuģu flote, skaitliski lielāka par visām kara flotēm, kādas Impērija jebkad bija uzturējusi, un atstāja kravu, kam jāpabaro četri miljardi cilvēku, kuri pretī deva tikai vienu: gādāja par nepieciešamību atmudžināt neskaitāmos pavedienus, kuri ievijās viskomplicētākās cilvēcei pazīstamās valdības centrālajā pārvaldē.
Divdesmit lauksaimniecības pasaules bija Trantora maizes klēts. Visums bija tā kalps.
Cieši satverts aiz milzīgajiem metāla spārniem abās pusēs, tirdzniecības kuģis lēni slīdēja lejup pa milzīgo rampu, kura veda uz angāru. Deverss bija jau izlauzis ceļu cauri daudzveidīgajiem šķēršļiem un labirintiem, kas aptver dokumentācijai veltītu pasauli ar pamatprincipu “visu-četros-eksemplāros”.
Pirmā apstāšanās notika jau kosmosa telpā, kad vajadzēja aizpildīt sākotnējās aptaujas lapas, kas vēlāk pārtapa simtos. Sekoja neskaitāmas iztaujāšanas, vienkāršas Zondes rutīnas izmantojums, kuģa fotografēšana, abu ceļotāju raksturu analīze, pēc tam visu datu reģistrācija, kontrabandas meklēšana, iebraukšanas nodevas maksājumi - un visbeidzot jautājums par identitātes apliecībām un ieceļošanas vīzām.
Djusems Barrs bija sivennietis un Imperatora padotais, bet Latans Deverss bija nezināma persona bez vajadzīgajiem dokumentiem. Tābrīža atbildīgais ierēdnis jutās bezgala izmisis, bet viņš taču nedrīkstēja Deversu ielaist! Patiesībā viņam tāds ceļotājs būtu jāaiztur un jānodot oficiālai nopratināšanai!
No slēptuves iznira jaunas, čaukstošas simt kredītu naudaszīmes, kuras segums bija lorda Brodriga īpašumi, un klusi pārgāja citās rokās. Ierēdnis svarīgi nokremšļojās, un viņa izmisums atkāpās. No atbilstošās atvilktnes tika izņemta jauna veidlapa. Tā ātri un prasmīgi tika aizpildīta un saskaņā ar visām oficiālajām prasībām papildināta ar atbilstošu Deversa raksturojumu.
Abi vīri - tirgotājs un patricietis - izkāpa uz planētas.
Angārā tirdzniecības kuģi, tāpat kā visus citus kosmosa kuģus, piereģistrēja, nofotografēja, aprakstīja saturu, nokopēja pasažieru identitātes apliecības un par visu to iekasēja un iereģistrēja zināmu summu, pretī izsniedzot čeku.
Un tad Deverss sēdēja uz plašas terases zem spožas, baltas saules, kur apkārt čaloja sievietes un klaigāja bērni, un vīri laiski malkoja dzērienus, klausīdamies milzīgajos tālraižos, kas dārdināja jaunākās Impērijas ziņas.
Barrs samaksāja prasīto daudzumu irīdija monētu un paņēma no laikrakstu kaudzes augšējo eksemplāru. Tās bija Trantora “Impērijas Ziņas”, valdības oficiālais vēstnesis. Preses telpas aizmugurē aparāti, klusi klikstēdami, drukāja citus izdevumus, attāli sabalso-joties ar rosīgajām iespiedmašīnām “Impērijas Ziņu” biroja telpās desmittūkstoš jūdžu attālumā pa koridoru un seštūkstoš jūdžu attālumā pa gaisu, gluži tāpat kā līdzīgi aparāti tajā pašā laikā drukāja desmit miljonus eksemplāru citos desmit miljonos preses telpu visās planētas malās.
Pārlaidis skatienu virsrakstiem, Barrs klusi jautāja: - Ko mēs darīsim vispirms?
Deverss centās nokratīt depresiju. Viņš atradās Visuma telpā tālu no savas ierastās vides, pasaulē, kura nomāca viņu ar savu komplicētību, starp cilvēkiem, kuru rīcība bija nesaprotama un gandrīz tikpat nesaprotama bija arī valoda. Spīdīgie metāla torņi, kas slējās visapkārt un arvien pieaugošā daudzumā stiepās neskaitāmos virzienos līdz pat apvārsnim, nospieda garu; visa rosīgā, bezkaislīgā pasaules lielpilsētas dzīve izraisīja viņā drūmas nošķirtības un nevērtīgas niecības apjautu.
- Labāk es atstāšu to jūsu ziņā, doktor.
Barrs runāja klusi un mierīgi. - Es jums jau mēģināju to sacīt, bet zinu, ka grūti ir noticēt tam, ko pats neredz. Vai jūs zināt, cik daudz cilvēku katru dienu vēlas tikties ar Imperatoru? Apmēram miljons. Vai zināt, cik daudzus viņš pieņem? Apmēram desmit. Mums vajadzēs izmantot civildienestu, un tas ir sarežģītāk. Bet aristokrātiju mēs nevaram atļauties.
- Mums vēl ir gandrīz simt tūkstoši.
- Tik daudz mums izmaksātu jau viens Valsts pērs, bet, lai atbrīvotu ceļu pie Imperatora, būtu jāuzpērk vismaz trīs vai četri. Lai to pašu panāktu caur civildienestu, vajadzēs, iespējams, piecdesmit galvenos komisārus un vecākos inspektorus, bet tiem būs jādod varbūt tikai simtnieks katram. Runāšanu es ņemšu uz sevi. Pirmkārt, viņi nesapratīs jūsu akcentu, un, otrkārt, jūs nezināt Impērijas kukuļdošanas etiķeti. Tā ir sava veida māksla, varat man ticēt. Ai!
“Impērijas Ziņu” trešajā lappusē viņš ieraudzīja meklēto un pasniedza avīzi Deversam.
Deverss lēni izlasīja norādīto ziņu. Vārdu lietojums bija neparasts, tomēr viņš saprata rakstīto. Tirgotājs pacēla galvu, un satumsušais skatiens pauda raizes. Viņš ar plaukstu pikti uzsita pa avīzi. - Vai jūs domājat, ka tam var ticēt?
- Zināmā mērā, - Barrs rāmi atbildēja. - Ļoti maz ticams, ka Fonda flote ir iznicināta. To viņi droši vien ir rakstījuši jau vairākas reizes, ja turas pie pasaules galvaspilsētas ierastās kara ziņojumu prakses un paši atrodas tālu no ciņu vietas. Tomēr tas nozīmē, ka Raioss ir izcīnījis vēl vienu uzvaru, un tur nav nekā negaidīta. Te rakstīts, ka viņš esot iekarojis Lorisu. Vai tā ir Lorisas Karalistes galvenā planēta?