- Jā, - Deverss drūmi atbildēja. - Pareizāk sakot, bijušās Lorisas Karalistes. Un tā atrodas nepilnu divdesmit parseku attālumā no Fonda. Doktor, mums jārīkojas ātri!
Barrs paraustīja plecus. - Uz Trantora nav iespējams rīkoties ātri. Ja mēģināsiet, visticamāk, jūs nokļūsiet blastera stobra galā.
- Cik daudz laika tas prasīs?
- Ja veiksies, apmēram mēnesi. Mēnesi plus mūsu simttūkstoš kredītu, ja vien ar tiem pietiks. Un ari tikai tad, ja Imperators tikmēr neizdomās aizceļot uz Vasaras Planētām, kur viņš vispār nepieņem nevienu apmeklētāju.
- Bet Fonds...
- ...pats parūpēsies par sevi tāpat kā līdz šim. Ejam, laiks domāt par vakariņām! Man gribas ēst. Un pēc tam vakars piederēs mums, un mēs varam to izmantot. Saprotiet, otrreiz mūžā mēs vairs neredzēsim tādu pasauli kā Trantors!
Ārējo provinču Iekšlietu komisārs bezpalīdzīgi izpleta tuklās rokas un ar tuvredzīgām pūces acīm raudzījās savos apmeklētājos. - Bet Imperators ir sasirdzis, kungi! Nudien nav jēgas vērsties pie manas priekšniecības. Viņa Impēriskā Majestāte jau nedēļu nav pieņēmis nevienu apmeklētāju.
- Mūs viņš pieņems, - teica Barrs uzsvērti konfidenciālā tonī. - Mums tikai nepieciešams tikties ar kādu no privātsekretāra komandas.
- Tas nav iespējams! - komisārs kategoriski paziņoja. - Ja es to mēģinātu, es varētu zaudēt darbu. Varbūt jūs varētu paskaidrot tuvāk sava nāciena nolūku? Saprotiet, es labprāt vēlētos palīdzēt, bet man, gluži dabiski, vajadzīga lielāka skaidrība, lai es varētu paskaidrot savam priekšniekam iemeslu, kāpēc šis jautājums jāvirza tālāk.
- Ja mans jautājums nebūtu tāds, ko var izklāstīt tikai augstākajai priekšniecībai, - Barrs raiti atbildēja, - tad tas diezin vai būtu tik svarīgs, lai pelnītu Viņa Impēriskās Majestātes pieņemšanu. Es jums ierosinu uzņemties šo risku. Varu atgādināt: ja Viņa Impēriskā Majestāte uzskatīs mūsu jautājumu par svarīgu - un mēs galvojam, ka tā būs, - tad jums būs drošas izredzes saņemt pelnītu balvu par mums sniegto palīdzību.
- Jā, bet... - komisārs paraustīja plecus un pusvārdā apklusa.
- Protams, tas ir risks, - Barrs piekrita, - un par risku, dabiski, jāsaņem kompensācija. Mēs jums patiešām lūdzam lielu pakalpojumu un jau tagad esam ļoti pateicīgi, ka jūs laipni piedāvājāt mums iespēju izklāstīt savu problēmu. Bet, ja jūs ļautu mums izpaust kaut daļiņu pateicības ar šo te...
Deverss pikti sarauca pieri. Pēdējā mēneša laikā viņš šo runu ar nelielām variācijām bija dzirdējis reizes divdesmit. Tā vienmēr beidzās ar puspaslēpto naudaszīmju parādīšanos. Tomēr šajā gadījumā epilogs bija atšķirīgs. Parasti šī norise beidzās ātri un naudaszīmes tūdaļ pazuda, taču šoreiz tās palika guļam atklātā vietā un komisārs lēni tās pārskaitīja, apskatīdams katru banknoti no abām pusēm.
Viņa balsī pēkšņi ieskanējās citāds tonis. - Privātsekretāra segums, oho? Laba nauda!
- Ja atgriežamies pie mūsu temata... - Barrs mudinoši iesāka.
- Nē, pagaidiet, - komisārs viņu pārtrauca, - atgriezīsimies pakāpeniski! Es patiešām gribu zināt, kāds varētu būt jūsu apspriežamais jautājums. ŠI nauda ir jauna un svaiga, un jums tās noteikti ir daudz, jo es ievēroju, ka pirms manis jūs esat tikušies ar citiem ierēdņiem. Nu, stāstiet, kas un kā!
- Es nesaprotu, uz ko jūs tēmējat, - Barrs teica.
- Redziet, ir iespējams pierādīt, ka jūs uz šis planētas atrodaties nelikumīgi, jo jūsu nerunīgā drauga identifikācijas un ieceļošanas kartes ir acīmredzami neīstas. Viņš nav Imperatora padotais.
- To es noliedzu.
- Tam nav nekādas nozīmes, - komisārs atbildēja ar piepešu skarbumu balsī. - Ierēdnis, kurš parakstīja šis kartes par simttūkstoš kredītiem, ir atzinies - spiediena ietekmē -, un mēs par jums zinām vairāk, nekā jūs domājat.
- Ja tas ir mājiens, ser, ka jums piedāvātā summa ir neatbilstoša salīdzinājumā ar risku...
Komisārs pasmaidīja. - Gluži otrādi, tā ir vairāk nekā atbilstoša. - Viņš pagrūda naudaszīmes malā. - Atgriezīsimies pie tā, ko es teicu! Par jūsu gadījumu ir ieinteresējies pats Imperators. Vai nav tiesa, kungi, ka jūs nesen esat bijuši ģenerāļa Bela Raiosa viesi? Vai nav tiesa, ka jūs esat izbēguši no viņa armijas gūsta, maigi izsakoties, ar apbrīnojamu vieglumu? Vai nav tiesa, ka jums pieder itin pieklājīga summa naudaszīmēs, ko sedz lorda Brodriga īpašumi? īsi sakot, vai nav tiesa, ka jūs esat spiegi un nolīgti slepkavas, kuri atsūtīti šurp, lai... Vārdu sakot, jūs mums paskaidrosiet, kas jums samaksāja un par ko!
- Vai zināt ko? - Barrs teica ar maskētām dusmām balsi. - Es nepieņemu mazsvarīga komisāra tiesības mūs apvainot noziegumos! Mēs iesim projām.
- Nekur jūs neiesiet. - Komisārs piecēlās, un viņa acis vairs neizskatījās tuvredzīgas. - Šobrīd varat neatbildēt uz jautājumiem; to jūs darīsiet vēlāk un bargākos apstākļos. Un es neesmu komisārs, es esmu Impēriskās policijas leitnants. Jūs esat arestēti!
Viņš sažņaudza plaukstā spīdīgu, iespaidīgu blaster-ieroci un pasmaidīja. - Šodien ir arestēti ievērojamāki cilvēki par jums. Mēs likvidējam lapseņu pūzni.
Deverss iešņācās un lēni pastiepa roku pēc sava ieroča. Policijas leitnants pasmaidīja vēl platāk un nospieda slēdzi. Trieciena šautra ar iznīcinošu spēku atsitās pret Deversa krūtīm - un, neko nenodarījusi, dzirksteļodama atlēca atpakaļ no viņa personīgā aiz-sarglauka.
Deversa atbildes šāviens notrieca leitnanta galvu no rumpja, kas pēc mirkļa bija pazudis. Tā joprojām smaidīja, gulēdama saules staros, kas iespīdēja pa sienā izsisto caurumu.
Viņi izgāja pa aizmugures durvīm.
- Aši uz kuģi! - Deverss aizsmacis izgrūda. - Kuru katru brīdi viņi izsludinās trauksmi! - Viņš pusčukstus neganti nolamājās. - Vēl viens plāns nogājis greizi! Tik tiešām, pats Visuma dēmons ir sazvērējies pret mani!
Nokļuvuši ārā, viņi pamanīja trokšņainos pūļus, kas pulcējās ap milzīgo tālraižu ekrāniem. Kavēties nebija laika; viņus sasniedza atsevišķi kliedzienu fragmenti, bet viņi tiem nepievērsa uzmanību. Tomēr Barrs paguva paķert “Impērijas Ziņu” eksemplāru, pirms abi pazuda plašajā angāra telpā, no kuras kuģis strauji izlidoja pa milzīgo, jumtā izdedzināto caurumu.
- Vai jūs pratīsiet tikt projām no viņiem? - Barrs jautāja.
Desmit satiksmes policijas kuģi sparīgi traucās pakaļ bēgļiem, kas bija izlauzušies ārpus likumīgā radioviļņu Izlidošanas Ceļa un pēc tam pārkāpuši visus pastāvošos ātruma noteikumus. Tālāk aizmugurē gaisā cēlās Slepenpolicijas spīdīgie kuģi, vajādami sīki aprakstīto kuģi ar diviem pārliecinoši noskaidrotiem slepkavām.
- Skatieties! - Deverss teica, un kuģis ar negantu sparu metās hipertelpā divtūkstoš jūdžu virs Trantora virsmas. Pāreja notika tik tuvu planētas masai, ka Barrs zaudēja samaņu un Deversu sažņaudza mokošu sāpju vilnis, taču daudzus gaismas gadus tālāk Visuma telpa virs viņiem bija brīva.
Deversa drūmais lepnums par savu kuģi lauztin lauzās uz āru. Viņš teica: - Nav tāda Impērijas kuģa, kurš spētu jebkur man sekot!
Pēc tam viņš rūgti piebilda: - Bet mums vairs nav, kurp lidot, un sakaut mēs viņus nespējam. Kas mums tagad atliek? Ko vēl iespējams darīt?
Barrs nevarīgi sagrozījās savā guļvietā. Hiperpār-ejas iespaids vēl nebija zudis, un viņam sāpēja ikviens ķermeņa muskulis. - Nekas nav jādara, - viņš teica. - Viss ir beidzies. Skatieties!