Reiz es sacīju Raiosam, ka pat viss Impērijas spēks nevar atturēt vai novirzīt Hari Seldona mirušo roku.
- Labi! Labi! - Forels pauda pāri plūstošu apmierinājumu. - Tātad jūs gribat sacīt, ka Impērija nekad mūs vairs nevar apdraudēt.
- Tā izskatās, - Barrs apstiprināja. - Atklāti runājot, Kleons diezin vai nodzīvos līdz gada beigām, un pēc tam sāksies gluži vai tradicionālā ciņa par pēctecību, bet tas Impērijai var nozīmēt pēdējo pilsoņu karu.
- Tātad mums vairs nav ienaidnieku, - sacīja Forels.
Barrs rādīja domīgu vaigu. - Ir vēl Otrs Fonds.
- Pretējā Galaktikas malā? Nemūžam!
To dzirdot, Deverss spēji pagriezās un tumšu skatienu uzlūkoja Foreļu. - Iespējami ir iekšējie ienaidnieki.
- Patiešām? - Forels vēsi atjautāja. - Piemēram, kas?
- Piemēram, cilvēki, kuri vēlētos izkliedēt bagātību drusku plašāk un neļaut tai pārlieku koncentrēties rokās, kuras to nerada. Vai sapratāt manu domu?
Nicinošais uzjautrinājums Forela acīs izzuda, un tajās iezibsnījās tādas pašas dusmas, kādas gailēja De-versa skatienā.
II DAĻA. MŪLIS
Mūlis. ... Par “Mūli” ir mazāk ziņu nekā par jebkuru citu salīdzinoši nozīmīgu personu Galaktikas vēsturē. Pat viņa plašākās popularitātes periods mums ir pazīstams galvenokārt viņa antagonistu skatījumā un vispirmām kārtām, raugoties jaunas sievas acīm....
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
JAUNLAULĀTIE
Pirmais skats uz Heivenu Beitai nepavisam nelikās aizraujošs. Nespodro zvaigzni, kas apmaldījusies Galaktikas nomales tukšumā, viņai parādīja virs. Tā atradās aiz pēdējiem retajiem puduriem, kur mirgoja vientulīgi, reti izkaisīti gaismas zibšņi. Un pat starp tiem Heivena izskatījās sērīga un neuzkrītoša.
Torans gluži labi apzinājās, ka laulības dzīves iesākumam Sarkanā Pundurzvaigzne nebūt nav krāšņākā vieta, un viņa lūpas savilkās tādā kā vainīgā vaibstā. - Es zinu, Bej... ŠI nav pati labākā pārmaiņa, vai ne? Tas ir, pārcelšanās no Fonda uz šejieni.
- Tā ir drausmīga pārmaiņa, Toran. Man nekad nevajadzēja precēties ar tevi.
Un, kad īsu mirkli viņa seja sāpīgi sarāvās, pirms viņš paguva savaldīties, Beita savā īpašajā, “mīlīgajā” toni teica: - Ir jau labi, muļķīti! Tagad nokar apakšlūpu un paskaties uz mani ar savu pazīstamo mirstoša pīlēna izteiksmi, pirms grasies nolikt man galvu uz pleca un ļaut, lai es glāstu tavus matus, kas sprikst no statiskās elektrības! Tu gribēji dzirdēt kādu siekalainu muļķību, vai ne? Tu gaidīji, ka es teikšu: “Kopā ar tevi es būšu laimīga jebkurā vietā, Toran!” vai: “Pat starpzvaigžņu
dzīles kļūs manas mājas, dārgais, ja vien tu būsi kopā ar mani!” Nu, atzīsties vien!
Beita iebakstīja viņam sejā un aši atrāva pirkstu atpakaļ, pirms viņš paspēja satvert to zobos.
- Ja es padošos un atzīšu, ka tev taisnība, vai tu pagatavosi vakariņas? - viņš jautāja.
Viņa apmierināti pamāja ar galvu. Torans pasmaidīja un paskatījās uz sievu.
Uz kopējā fona Beita, pat dziļāk ieskatoties, nebija izcila skaistule - to viņš bija gatavs atzīt. Viņas mati bija tumši, spīdīgi un taisni, mute paplata, bet krasi iezīmētās, biezās uzacis šķira balto, gludo pieri no siltām, kastaņbrūnām acīm, kurās vienmēr zibēja smaida dzirkstis.
Un aiz praktiskas, neromantiskas, skarbi spītīgas sievietes robustās, izturīgās fasādes slēpās mazs maiguma ezeriņš, kas nekad neatklājās, ja mēģināja tam piekļūt, bet bija sasniedzams, ja prata atrast pareizo ceļu un neļāva nojaust, ka tas tiek meklēts.
Torans gluži nevajadzīgi pieregulēja kontrolierīces un nolēma atslābināties. Līdz brīdim, kad vajadzēs darboties ar roku, “pa taisno”, vēl bija viens starpzvaigžņu lēciens un vairāki milimikroparseki. Paliecies atpakaļ, viņš ieskatījās noliktavā, kur Beita rīkojās ar nepieciešamajiem konteineriem.
Viņa attieksmē pret Beitu valdīja zināma pašapmierinātība - bijīgs gandarījums, kas raksturo tāda cilvēka triumfu, kurš trīs gadus centies atvairīt mazvērtības kompleksu.
Viņš galu galā bija provincietis - un ne tikai provin-cietis, bet turklāt vēl Tirgotāja renegāta dēls. Turpretī viņa nāca no paša Fonda, un tas vēl nebija viss: viņas senču ciltsraksti sniedzās pagātnē līdz pašam Mallo-vam.
Un piedevām visam pārējam Toranu apziņas dziļumos durstīja vēl kāda sīka adatiņa. Vest Beitu atpakaļ uz Heivenu, uz klinšu un alu pilsētu pasauli, bija jau pietiekami slikti. Likt viņai sastapties ar Tirgotāja tradicionālo naidīgumu pret Fondu - ar nomada nelabvēlīgo attieksmi pret pilsētnieku - bija krietni sliktāk.
Un tomēr... Pēc vakariņām būs pēdējais lēciens!
Heivena bija agresīvi sarkans plankums, un otrā planēta bija rūsgans gaismas laukums ar atmosfēras aizmiglotu apmali un tumsas puslodi. Beita noliecās pār lielo skatgaldu, pār kuru krustām šķērsām stiepās tīmekļiem līdzīgas līnijas, centrā iezīmējot Heivenu II.
- Kaut es iepriekš būtu satikusi tavu tēvu! - viņa nopietni teica. - Ja es viņam nepatikšu...
- Tad tu būsi pirmā skaistā meitene, kura izraisījusi viņā tādas jūtas, - Torans lietišķi atbildēja. - Pirms viņš zaudēja roku un pārtrauca ceļot pa Galaktiku... Zini, ja tu viņam par to pajautāsi, viņš nemitēsies stāstīt, līdz tev galva sāks džinkstēt. Es pēc zināma laika nospriedu, ka viņš to visu izzīž no pirksta, jo viens un tas pats stāsts viņam katru reizi ir citāds.
Heivena II tagad strauji traucās viņiem pretī. Lejā smagi viļņoja zemes ieskautā jūra, tēraudpelēka blāvajā gaismā, vietvietām neredzama caur mākoņu grīstēm. Gar krastu slējās šķautņainas kalnu radzes.
Tuvojoties jūras virsma šķita savelkamies krokās un pēc brīža pazuda aiz apvāršņa. īsu mirkli skatienam pavērās ledus lauki, kas pletās tai apkārt.
Straujais ātruma samazinājums aizžņaudza Tora-nam balsi. - Vai tavs skafandrs ir ciet?
Piegulošais, no iekšpuses apsildāmais putuplasta kostīms meta sārtu atblāzmu uz Beitas apaļās sejas.
Kuģis čerkstēdams nolaidās uz atklātā lidlauka plakankalnes pakājē.
Viņi neveikli izkāpa ārpusgalaktikas naktsmelnajā tumsā, un Beita ieelsojās, sajuzdama sejā piepešu, svilinošu aukstumu un skarbu vēja šalti. Torans satvēra viņas elkoni, un abi skriešus metās pa gludo, sablietēto zemi attālās mākslīgās gaismas virzienā.
Pusceļā atbraucējus sastapa pretimnākošā sardze, kas pēc klusinātas vārdu apmaiņas veda viņus tālāk. Kad atvērās un pēc tam aiz muguras aizvērās akmens vārti, vējš un aukstums vairs nebija jūtams. Siltajās iekštelpās ar balti izgaismotām sienām valdīja rosīga dūkoņa. Vīri pacēla skatienus no rakstāmgaldiem, un Torans pasniedza dokumentus.
Pēc īsas apskates viņus raidīja tālāk, un Torans pačukstēja sievai: - Tētis acīmredzot ir parūpējies par priekšdarbiem. Parasti kavēšanās ilgst piecas stundas.
Viņi izgāja atklātā vietā, un Beita pēkšņi iesaucās: - Ak mūžs!
Alu pilsētu apspīdēja dienasgaisma - balta jaunas saules dienasgaisma. Protams, saules tur nebija. Vietā, kur vajadzēja būt debesīm, pletās izkliedēts, visaptverošs mirdzums. Silto gaisu piesātināja zaļumu smarža.
- Toran, šeit nudien ir skaisti! - sacīja Beita.