Torans satrauktā priekā pasmaidīja. - Nūjā, Bej, šeit, protams nav nekā tāda kā uz Fonda planētas, bet šī ir Heivenas II lielākā pilsēta - divi tūkstoši iedzīvotāju, un tev tā noteikti patiks. Diemžēl te nav nevienas izklaižu pils, toties nav arī slepenpolicijas.
- Ai, Torij, tā izskatās gluži kā spēļu pilsēta! Viscaur balta un sārta... un tik tīra!
- Vispār jau... - Torijs paskatījās uz pilsētu kopā ar viņu. Ēkas bija galvenokārt divstāvu, būvētas no gludā, dzīslotā klintsakmens, kas bija raksturīgs šim apgabalam. Šeit nebija Fonda augsto smaiļu un Veco Karalistu milzīgo publisko ēku; šeit valdīja mazās formas un individualitāte - personīgās iniciatīvas saliņa Galaktikā, kurā dominēja masu dzīve.
Pēkšņi viņš saspringa uzmanībā. - Bej... tas ir tētis! Re, tur, skaties, es tev rādu! Vai redzi?
Beita redzēja. Iespaidīga auguma vīrietis dedzīgi māja viņiem ar roku, plati izpletis pirkstus, it kā censtos ieķerties gaisā. Līdz viņiem atlidoja dimdošs, gari stiepts sauciens. Beita sekoja Toranam, steigdamās lejup pa gludi nopļauto zālienu. Drīz viņa ieraudzīja mazāku sirmu vīrieti, gandrīz nemanāmu aiz robustā Vienroča, kas joprojām sauca un māja ar roku.
Torans pār plecu iesaucās: - Tas ir mana tēva pusbrālis! Tas, kurš ir apmeklējis Fondu. Tu jau zini.
Visi satikās zaļajā maurā, atskanēja smiekli un saraustītas frāzes, un Torana tēvs aiz tīrās sajūsmas izkliedza pēdējo saucienu. Viņš paraustīja īso žaketi un sakārtoja siksnas gravēto metāla sprādzi, kas bija viņa vienīgā piekāpšanās greznības kultam.
Viņa skatiens pēc kārtas pārslīdēja abiem jaunajiem cilvēkiem, un viņš, mazliet aizelsies, teica: - Tu izvēlējies draņķīgu dienu, kad atgriezties mājās, manu zēn!
- Kāpēc? Ā, šī ir Seldona dzimšanas diena, vai ne?
- Jā gan! Man vajadzēja noīrēt automašīnu, lai atbrauktu šurp, un piespiest Randu to vadīt. Nekāds sabiedriskais transports nav pieejams ne par kādiem līdzekļiem.
Viņš pievērsa skatienu Beitai un vairs nenovērsās. - Man šeit ir jūsu attēls kristālā, gluži labs, tomēr jāteic, ka darinātājs ir bijis amatieris!
No žaketes kabatas viņš izvilka mazu, caurspīdīgu kristāla kubu, un āra gaismā dzīva un krāsaina iemirdzējās tajā ietvertā smaidošā seja - miniatūrs Beitas atveidojums.
- Tieši šī! - Beita iesaucās. - Nesaprotu, kāpēc Toranam vajadzēja sūtīt šurp šo karikatūru! Brīnos, ka jūs man vispār ļāvāt sev tuvoties, ser.
- Ak tā gan? Sauciet mani par Franu! Man tie smalkumi nepatīk. Un tagad varat nākt man zem rokas, un iesim uz automašīnu. Līdz šim biju domājis, ka mans puika nekad īsti nezina, ko dara. Tagad es laikam mainīšu domas. Laikam man vajadzēs mainīt domas.
Torans klusi jautāja tēvocim: - Kā vecais zēns pēdējā laikā uzvedas? Vai joprojām skrien pakaļ sievietēm?
Randu smaids izstaroja pa visu seju. - Kad vien var, Toran, kad vien var! Reizēm viņš atceras, ka nākamajā dzimšanas dienā viņam paliks sešdesmit, un tas viņu drusku nomāc. Bet drīz viņš aizdzen šo ļauno domu un atkal ir tāds kā vienmēr. īsts veco laiku Tirgotājs! Bet tu pats, Toran? Kur tu atradi tik skaistu sievu?
Jaunais cilvēks klusi pasmējās un satvēra Beitas roku. - Vai tu gribi, lai es izstāstu trīs gadu vēsturi vienā elpas vilcienā, tēvoc?
Mājas nelielajā viesistabā Beita atsvabinājās no ceļojuma ietērpa un kapuces un sapurināja vaļējos matus. Viņa apsēdās, pārmeta vienu kāju pār otru un nenovērsās, sastopot lielā, sārtsejainā vīrieša atzinīgo skatienu.
- Es zinu, ko jūs cenšaties uzminēt, - viņa teica, - un es jums palīdzēšu. Vecums: divdesmit četri gadi, garums - piecas pēdas un četras collas, svars - simt desmit mārciņu, izglītība un specialitāte - vēsture. -Viņa ievēroja, ka Torana tēvs vienmēr cenšas nostāties tā, lai slēptu citu skatieniem savu neesošo roku.
Bet tagad Frans pieliecās viņai tuvāk un sacīja: - Ja jau pati pieminējāt, es izlabošu: svars simt divdesmit mārciņu.
Viņš skaļi iesmējās, redzēdams Beitas pietvīkumu, tad paskaidroja visiem klātesošajiem: - Sievietes svaru vienmēr var noteikt pēc viņas rokas augšdelma, protams, ja ir zināma pieredze. Vai gribat dzērienu, Bej?
- Jā, un vēl šo to! - viņa atbildēja, un abi kopā izgāja no istabas, bet Torans palika stāvam pie grāmatplaukta un pētām jaunākos ieguvumus.
Frans atgriezās viens un teica: - Viņa nokāps lejā vēlāk.
Viņš smagi atsēdās lielajā stūra krēslā un uzlika stīvo kreiso kāju uz pretī novietotā soliņa. Jautrība no sārtās sejas bija pazudusi. Torans pagriezās viņam pretī.
- Tātad tagad tu esi mājās, manu zēn, un es par to priecājos, - Frans teica. - Man patīk tava sieviete. Nav nekāda vārgā člkstule!
- Viņa ir mana sieva, - Torans vienkārši atbildēja.
- Tas ir pavisam kas cits, manu zēn. - Viņa skatiens sadrūma. - Sasiet nākotni mezglā ir liela muļķība. Savā garajā un pieredzējušajā mūžā es neko tādu neesmu darījis.
Iejaucās Randu, kas bija klusi stāvējis tālākajā kaktā. - Beidz nu, Fransart, tāds salīdzinājums ir gluži nevietā! Līdz savai kuģa avārijai pirms sešiem gadiem tu nekad tik ilgi neuzturējies vienā vietā, lai varētu iekārtot ģimenes ligzdu. Un pēc tam - kura vairs gribētu tevi precēt?
Vienrocis izslējās sēdvietā taisni un iekaisis attrauca: - Daudzas, tu sirmais grausts!
Torans steidzās taktiski paskaidrot: - Tā ir galvenokārt juridiska formalitāte, tēt. Tāda situācija dod zināmas ērtības.
- Galvenokārt sievietēm, - norūca Frans.
- Pat ja tā būtu, - pieļāva Randu, - tā ir mūsu zēna izvēle. Fonda cilvēkiem precēšanās ir sena paraža.
- Fonda cilvēki nav nekādi paraugmodeļi kārtīgam Tirgotājam! - atcirta Frans.
Atkal iejaucās Torans. - Mana sieva ir no Fonda. -Paskatījies no viena uz otru, viņš klusi piebilda: - Viņa nāk.
Pēc vakara maltītes saruna pievērsās vispārējiem tematiem. Vakariņu laikā Frans bija nodevies trim atmiņu stāstiem, kuros līdzīgās devās dominēja asinis, sievietes, peļņa un izdomu pērles. Mazais televizors bija ieslēgts un bez ievērības pusčukstus demonstrēja kādu klasisku drāmu. Randu bija iekārtojies ērtākā pozā uz zemās tahtas un lūkojās garām slaidās pīpes lēnajiem dūmu mutuļiem turp, kur tupēja Beita, nometusies uz mīksta, balta zvērādas paklāja. Tas pirms daudziem gadiem bija atvests no tirdzniecības ceļojuma, un namatēvs to izklāja vienīgi nozīmīgākajos gadījumos.
- Jūs esat studējusi vēsturi, meitenīt? - viņš laipni jautāja.
Beita pamāja ar galvu. - Es izvedu no pacietības visus savus skolotājus, bet galu galā kaut ko tomēr iemācījos.
- Pietiekami, lai iegūtu stipendiju, - Torans pašapmierināti iestarpināja.
- Un ko jūs iemācījāties? - Randu netraucēts turpināja.
- Jūs gribat dzirdēt visu? Tūlīt? - meitene iesmējās.
Vecais virs rāmi pasmaidīja. - Nu tad sakiet, ko jūs
domājat par Galaktikas situāciju?
- Es domāju, - Beita bez aplinkiem atbildēja, - ka neizbēgami tuvojas Seldona krīze. Ja tā nav, tad ar Sel-dona plānu vispār ir cauri. Tas ir izgāzies.
(- Tfū! - Frans savā kaktā nomurmināja. - Tā izteikties par Seldonu! - Tomēr skaļi viņš to neteica.)
Randu domīgi sūca pīpi. - Patiešām? Kāpēc jūs tā sakāt? Redziet, es jaunībā biju aizceļojis uz Fondu un savā laikā ari ļāvos dižām, dramatiskām domām. Tomēr kāpēc jūs tā sakāt?
Beitas skatiens domīgi aizplīvurojās, un viņa atbalstīja šauro zodu apaļīgajā plaukstā, ieslidinādama kailos kāju pirkstus dziļāk paklāja mīkstajā baltumā. - Man šķiet, ka Seldona plāna dziļākā būtība bija izveidot labāku pasauli nekā senā Galaktikas Impērija. Pirms trim gadsimtiem, kad Seldons pirmoreiz nodibināja Fondu, toreizējā pasaule bija sākusi sairt, un, ja var ticēt vēsturei, sairšanu izraisīja trīskārša slimība - inertums, despotisms un netaisna Visuma labumu sadale.