Beita pārdomāja dzirdēto un apņēmīgi papurināja galvu, sašūpojot garos, taisnos matus, kas tikai galos liecās uz iekšu. - Nē, uz to nav nekādu cerību. Visi šie ģenerāļi lieliski zina, ka uzbrukums Fondam būtu pašnāvība. Bels Raioss no vecās Impērijas bija spējīgāks par viņiem visiem, un viņa uzbrukumu balstīja veselas galaktikas resursi, tomēr viņš nespēja uzvarēt cīņā ar Seldona Plānu. Vai ir kaut viens ģenerālis, kurš to nezina?
- Bet ja nu mēs viņus paskubinātu?
- Uz kurieni? Pretī kodolsprādzienu ugunij? Ar ko jūs vispār varētu viņus paskubināt?
- Ir viena iespēja, kas radusies pavisam nesen. Pēdējā gada vai pāris gadu laikā ir izplatījušās valodas par kādu dīvainu viru, kuru dēvē par Mūli.
- Par Mūli? - Beita domīgi pārjautāja. - Torij, vai tu esi par tādu dzirdējis?
Torans papurināja galvu.
- Un ko par viņu runā? - Beita jautāja.
- Es īsti nezinu. Bet stāsta, ka viņš gūstot uzvaras pret neticamu pārspēku. Valodas, iespējams, ir pārspīlētas, bet jebkurā gadījumā būtu interesanti ar viņu iepazīties. Spējīgi un godkārīgi cilvēki bieži vien atsakās ticēt Hari Seldonam un viņa psihovēstures likumiem. Mēs varētu uzkurināt šo neticību. Un varbūt viņš uzbruktu Fondam.
- Un Fonds uzvarētu.
- Jā, bet diezin vai tā būtu viegla uzvara. Tas varētu nozīmēt krīzi, un tādu krīzi mēs varētu izmantot, lai piespiestu Fonda despotus piekrist kompromisam. Sliktākajā gadījumā viņi mūs varbūt uz ilgāku laiku aizmirstu, un līdz ar to mums rastos iespēja turpmākiem plāniem.
- Ko tu par to domā, Torij?
Torans bāli pasmaidīja un pabīdīja sānis brūno matu cirtu, kas bija noslīdējusi virs acs. - Tāds stāsts izklausās gluži labi, bet kas ir šis Mūlis? Ko tu par viņu zini, Randu?
- Pagaidām neko. Šajā ziņā mums varētu palīdzēt tu, Toran. Un tava sieva, ja viņa tā vēlētos. Mēs ar tavu tēvu par to esam runājuši. Pārrunājuši to sīki un pamatīgi.
- Kā mēs varam palīdzēt, Randu? Ko tu no mums vēlies? - Jaunais cilvēks uzmeta jautājošu skatienu sievai.
- Vai jums ir bijis medusmēnesis?
- Nu... jā... ja par tādu var saukt ceļojumu no Fonda.
- Un ko tu teiktu par aizraujošāku medusmēnesi uz Kalgana? Subtropu klimats, pludmales, ūdenssports, putnu medības... visīstākā brīvdienu vieta! Apmēram septiņtūkstoš parseku no šejienes - nav pārāk tālu.
- Kas ir uz Kalgana?
- Mūlis! Vai vismaz viņa viri. Viņš to ieņēma pagājušajā mēnesī, turklāt bez kaujas, kaut gan Kalgana militārais vadonis publiski draudēja drīzāk saspridzināt planētu putekļos nekā padoties.
- Kur šis militārais vadonis ir tagad?
- Nekur, - Randu atbildēja, paraustīdams plecus. - Nu, ko tu saki?
- Bet kas mums jādara?
- Es nezinu. Mēs ar Franu esam veci un provinciāli. Faktiski visi Heivenas Tirgotāji ir provinciāli. To saki pat tu. Mūsu tirdzniecība ir ļoti ierobežota, un mēs neesam tādi Galaktikas apceļotāji kā mūsu senči. Apklusti, Fran! Bet jūs abi pazīstat Galaktiku. It sevišķi Beita, un viņa runā ar pievilcīgu Fonda akcentu. Mums noderētu jebkas, ko jūs uzzinātu. Ja jums izdotos nodibināt sakarus... bet tik daudz mēs nevaram cerēt. Varbūt pārdomājiet un pārrunājiet to divatā! Ja gribat, varat satikties ar visu mūsu grupu... bet ne jau tūlīt, varbūt nākamajā nedēļā. Vispirms jums jāatvelk elpa.
Pēc neilga klusuma brīža Frans ieaurojās: - Kurš vēl grib iedzert? Tas ir, ja neskaita mani?
KAPTEINIS UN MĒRS
Kapteinis Hans Pričers nebija pieradis pie greznības, kāda valdīja viņam apkārt, un tā viņā neizraisīja sajūsmu. Viņa dabā nebija nodarboties ar pašanalīzi un jebkādām filozofijas un metafizikas formām, kas nebija tieši saistītas ar viņa darbu.
Tas palīdzēja.
Viņa darbs nozīmēja galvenokārt to, ko Kara Departaments sauca par “izlūkošanu”, lietpratēji par “spiegošanu” un romantiķi par “aģentu darbību”. Un diemžēl, par spīti televizoru glorificētajiem mītiem, “izlūkošana”, “spiegošana” un “aģentu darbība” labākajā gadījumā ir netīra nodarbe, kas saistīta ar nodevību un neuzticēšanos. Sabiedrība to piecieš, jo tā notiek “valsts interesēs”, bet, tā kā filozofija allaž šķita novedam kapteini Pričeru pie secinājuma, ka pat šo svēto interešu jautājumā sabiedrību nomierināt ir daudz vieglāk nekā paša sirdsapziņu, viņš no filozofijas turējās drošā attālumā.
Tomēr šobrīd, kavējoties mēra priekštelpas greznībā, viņš gluži negribot padevās iekšējiem prātojumiem.
Citi vīri ik pa brīdim bija saņēmuši paaugstinājumus, aizejot viņam garām, kaut gan tie neizcēlās ar labākām spējām - tā bija vispārēja atziņa. Viņš bija
pacietis un izturējis neskaitāmus nosodījumus un oficiālus aizrādījumus. Un stūrgalvīgi turējies pie saviem paradumiem, cieši ticēdams, ka nepakļaušanās autoritātēm tajās pašās svētajās "valsts interesēs” reiz tomēr tiks atzīta par noderīgu pakalpojumu valstij.
Un tagad viņš stāvēja mēra kabineta priekštelpā, iespaidīgas piecu kareivju sardzes pavadīts, un droši vien viņu gaidīja karatiesa.
Smagās marmora durvis klusi un līdzeni atslīdēja vaļā, atklājot skatienam gludi spīdīgas sienas, sarkanu sintētikas paklāju un divas citas marmora durvis ar metāla apdari iekšējā sienā. Divi ierēdņi, ģērbušies trīs gadsimtus senos taisna piegriezuma formas tērpos, iz-soļoja no kabineta un noskaldīja:
- Audience kapteinim Hanam Pričeram no Informācijas departamenta!
Ceremoniāli paklanījušies, viņi atkāpās atpakaļ, un kapteinis devās uz priekšu. Pie durvīm viņa pavadoņi apstājās, un viņš iegāja kabinetā viens.
Lielajā, dīvaini vienkāršajā telpā pie liela, dīvaini stūraina rakstāmgalda sēdēja maza auguma cilvēks, gandrīz pazudis apkārtējā plašumā.
Mērs Indbers - trešais mērs ar šādu uzvārdu - bija pirmā Indbera mazdēls; viņa vectēvs, brutāls un talantīgs cilvēks, savu brutalitāti bija spilgti apliecinājis, konkrētā veidā sagrābjot varu, un savu talantu izpaudis, meistarīgi likvidējot pēdējās brīvu vēlēšanu dekoratīvās paliekas un vēl jo vairāk - meistarīgi saglabājot salīdzinoši miermīlīgu pārvaldību.
Mērs Indbers turklāt bija otrā Indbera dēls; viņa tēvs bija pirmais Fonda mērs, kas šo amatu ieņēmis ar mantošanas tiesībām, un pašreizējais Indbers bija pats necilākais no trim minētajiem pārstāvjiem, jo nebija ne brutāls, ne talantīgs, - viņš bija vienkārši teicams ierēdnis, kurš piedzimis nepareizā vietā.
Indbers Trešais bija savdabīgs erzaclpašību apvienojums, un to zināja visi, izņemot viņu pašu.
Viņa izpratnē stingri ģeometriska mīlestība pret izvietojumu bija “sistēma”, nenogurdināma un dedzīga interese par ikdienas birokrātisko norišu sīkākajām niansēm bija “darbīgums”, apstākļiem atbilstoša neiz-lēmība bija “piesardzība”, un apstākļiem neatbilstoša akla ietiepība bija “apņēmība”.
Turklāt viņš nešķieda naudu, nekāva cilvēkus bez vajadzības un allaž vadījās pēc vislabākajiem nodomiem.
Ja kapteiņa Pričera drūmās domas kavējās pie šiem apstākļiem, kad viņš godbijīgi apstājās lielā rakstāmgalda priekšā, viņa akmenscietie vaibsti to nekādi neļāva nojaust. Viņš nekremšļojās, nemīņājās un nešvī-kāja kājas līdz pat brīdim, kad pret viņu augšup pavērsās mēra kalsnā seja, rosīgais irbulis pārstāja izdarīt atzīmes tekstā un sīkiem iespiedburtiem klātā papīra lapa tika pārcelta no vienas kārtīgi saliktas kaudzītes otrā kārtīgi saliktā kaudzītē.