Mērs Indbers uzmanīgi saņēma vienu plaukstu otrā un nolika tās uz galda, mērķtiecīgi vairīdamies izjaukt rūpīgo galda piederumu izvietojumu.
Ievērodams pieņemšanas formalitāti, viņš teica: - Kapteinis Hans Pričers no Informācijas departamenta.
Un kapteinis Pričers, stingrā saskaņā ar protokolu salieca vienu celi gandrīz līdz grīdai un nolieca galvu, līdz atskanēja atļauja.
- Celieties, kapteini Pričer!
Laipni draudzīgā toni mērs teica: - Jūs esat šeit, kapteini Pričer, sakarā ar to, ka jūsu priekšnieks ir ierosinājis pret jums disciplināru darbību. Attiecībā uz šo darbību man ir iesniegti dokumenti atbilstoši ierastajai kārtībai, un, tā kā neviens notikums Fondā nav man vienaldzīgs, es pieprasīju papildinformāciju par jūsu gadījumu. Ceru, ka jūs neesat pārsteigts.
- Nē, ekselence, - kapteinis Pričers bezkaislīgi atbildēja. - Jūsu taisnīgums ir plaši pazīstams.
- Ak tā? Ak tā? - Mēra balsī skanēja apmierinātība, un viņa tonētās kontaktlēcas uztvēra gaismas staru, kas piešķīra acīm saltu, nedzīvu spīdumu. Viņš rūpīgi novietoja sev priekšā vairākus metāla spirālēs iesietus aktu vākus. Plānās lapas dzedri nočaukstēja, un mēra garais pirksts slīdēja pār rindām, pavadot viņa vārdus.
- Man šeit ir jūsu dati, kapteini, visi jūsu dati. Jums ir četrdesmit trīs gadi, un jūs esat bijis Bruņoto Spēku virsnieks septiņpadsmit gadu. Jūs esat dzimis Lorisā, jums ir anakreoniešu vecāki, bērnībā jūs neesat pārcietis nopietnas slimības, jums ir bijis mio... labi, tas nav svarīgi... pirmsmilitāra izglītība Zinātņu Akadēmijā, majors, hiperdzinēju speciālists, akadēmiskais līmenis... hmm, ļoti labs, varu jūs apsveikt... pievienojies armijai kā apakšvirsnieks Fonda Ēras divsimt deviņdesmit trešā gada simt otrajā dienā.
Aizvērdams pirmo mapi un atvērdams otro, viņš pameta acumirklīgu skatienu augšup.
- Kā redzat, - viņš teica, - manā administrācijā nekas netiek atstāts nejaušības varā. Kārtība! Sistēma!
Mērs pacēla pie lūpām sārtu, smaržīgu želejas lodīti. Tas bija viens no viņa retajiem netikumiem, taču to viņš sev neliedza. Turklāt jāņem vērā apstāklis, ka uz mēra rakstāmgalda nebija citur gandrīz neiztrūkstošā piederuma - atomsavācēja izlietotai tabakai. Jo mērs nesmēķēja.
Un, gluži saprotams, nesmēķēja ari viņa apmeklētāji.
Mēra balss vienmuļi skanēja tālāk - ritmiski, stiepti, murdoši, vietvietām mijoties ar tikpat rāmiem, pus-čukstus piebilstiem komentāriem un tikpat nenozīmīgām uzslavām vai aizrādījumiem.
Viņš lēni salika aktu vākus atsevišķā, kārtīgā kaudzē, kā tie bija gulējuši iepriekš.
- Nu tā, kapteini, - viņš teica možākā balsi, - jūsu biogrāfija ir neparasta. Jūsu spējas, šķiet, ir izcilas, un jūsu dienesta pakalpojumi ir neapstrīdami vērtīgi. Ievēroju, ka esat divreiz ticis ievainots, pildot pienākumu, un esat apbalvots ar Izcilības Ordeni par drosmi ārpus pienākumu loka. Šie ir fakti, kurus nedrīkst novērtēt par zemu.
Kapteiņa Pričera bezkaislīgā sejas izteiksme palika nemainīga. Viņš joprojām bija sastindzis miera stājā. Protokols prasīja, lai padotais, kurš pagodināts ar audienci pie mēra, neapsēstos, un šo prasību, iespējams, nevajadzīgi papildināja tas apstāklis, ka telpā bija tikai viens krēsls un uz tā sēdēja pats mērs. Protokols turklāt prasīja, lai apmeklētājs neizteiktu nekādas atziņas, izņemot vienīgi tās, kas nepieciešamas atbildei uz tiešu jautājumu.
Mēra acis caururbjoši pievērsās armijas vīram, un balss kļuva cieta un skarba. - Tomēr desmit gadu laikā jūs neesat saņēmis nevienu paaugstinājumu, un jūsu priekšniecība ir atkārtoti ziņojusi par jūsu nemainīgo stūrgalvību. Ziņojumi raksturo jūs kā hroniski nepakļāvīgu cilvēku, kurš nespēj ievērot atbilstošu attieksmi pret augstākstāvošajiem virsniekiem un acīmredzami necenšas saglabāt bezkonflikta attiecības ar kolēģiem. Jūs uzlūko par nelabojamu gaisa jaucēju. Kā jūs to izskaidrosiet, kapteini?
- Ekselence, es rīkojos tā, kā uzskatu par pareizu. Mans veikums Valsts labā un tādā kārtā gūtie ievainojumi liecina, ka mani uzskati un rīcība atbilst Valsts interesēm.
- Karavīra cienīgs apgalvojums, kapteini, bet bīstama doktrīna. Pie tā atgriezīsimies vēlāk. Konkrēti runājot, jūs esat apsūdzēts par trīskārtēju atteikšanos pildīt uzdevumu par spīti manu likumīgo pārstāvju parakstītām pavēlēm. Ko jūs par to varat sacīt?
- Ekselence, tāds uzdevums šajā kritiskajā laikā ir nenozīmīgs, un tikmēr novārtā tiek pamesti daudz svarīgāki jautājumi.
- Ahā, un kā jūs zināt, ka jūsu minētie jautājumi ir daudz svarīgāki, un, ja tā patiešām būtu, kā jūs zināt, ka tie ir pamesti novārtā?
- Ekselence, to es redzu pats savām acīm. To skaidri rāda mana pieredze un zināšanas, kuru vērtīgumu mana priekšniecība nekad nav apstrīdējusi.
- Bet, mans krietnais kapteini, vai tiešām jūs neredzat, ka, augstprātīgi piesavinādamies tiesības diktēt izlūkdienesta politiku, jūs uzurpējat savas priekšniecības pienākumus?
- Ekselence, mans pirmais un galvenais pienākums ir kalpot Valstij, nevis savai priekšniecībai.
- Tas ir maldīgs pieņēmums, jo jūsu priekšniecībai ir sava priekšniecība, un šī priekšniecība esmu es pats, un es esmu Valsts. Tomēr jums nebūs iemesla apšaubīt manu taisnīgumu, ko jūs saucat par plaši pazīstamu. Raksturojiet pats saviem vārdiem šo disciplīnas pārkā-pumu, kas radījis šādu situāciju, un šī pārkāpuma dabu!
- Ekselence, mans pirmais un galvenais pienākums ir kalpot Valstij, nevis dzīvot atvaļināta tirgotāja dzīvi Kalgana pasaulē. Saņemtie rīkojumi lika man vērst Fonda aktivitātes pret šo planētu, pilnveidot organizāciju, kura kontrolētu Kalgana militāro vadoni un vispirmām kārtām viņa ārpolikas ievirzi.
- Tas man ir zināms. Turpiniet!
- Ekselence, savos ziņojumos es esmu atkārtoti uzsvēris, cik nozīmīgas ir Kalgana stratēģiskās pozīcijas un to kontrolētās sistēmas. Esmu ziņojis par militārā vadoņa godkārīgajiem mērķiem, viņa resursiem, viņa apņēmību paplašināt savu valstību un viņa draudzīgo -vai varbūt neitrālo - attieksmi pret Fondu.
- Es esmu sīki iepazinies ar jūsu ziņojumiem. Turpiniet!
- Ekselence, es atgriezos uz Fonda pirms diviem mēnešiem. Tobrīd nekas neliecināja, ka tuvotos karš; viss liecināja par izcili augstām iespējām atsist jebkādu iespējamu uzbrukumu. Pirms mēneša kāds nepazīstams avantūrists ieņēma Kalganu bez cīņas. Virs, kurš reiz bija Kalgana militārais vadonis, acīmredzot vairs nav dzīvs. Cilvēki nerunā par nodevību, viņi runā tikai par spēku un ģenialitāti, kas piemīt šim savādajam iekarotājam - šim Mūlim.
- Kā jūs teicāt, kam? - Mērs paliecās uz priekšu ar aizvainojuma izteiksmi sejā.
- Ekselence, viņš ir pazīstams ar vārdu Mūlis. No faktu viedokļa par viņu daudz netiek runāts, bet es esmu apkopojis dažādas ziņu druskas un fragmentus un atsijājis ticamāko un noderīgāko. Pēc visa spriežot, viņam nav ne vērā ņemamas izcelsmes, ne stāvokļa. Viņa tēvs ir nezināms. Viņa māte ir mirusi dzemdībās. Viņš ir uzaudzis kā klaidonis. Viņa skola ir bijusi klaidoņu pasaule un kosmosa nožēlojamās padibeņu trases. Viņa vienīgais zināmais vārds ir Mūlis, un ļaudis stāsta, ka to viņš esot piešķīris sev pats, tādējādi uzsvērdams savu milzīgo fizisko spēku un stūrgalvīgo mērķtiecību.
- Kāds ir viņa militārais spēks, kapteini? Fiziskie dotumi nav vērā ņemami.
- Ekselence, cilvēki runā par milzīgām flotēm, bet iespējams, ka tādas valodas veicinājusi Kalgana negaidītā un neparastā krišana. Teritorija, kuru viņš kontrolē, nav liela, kaut gan precīzas robežas nav īsti nosakāmas. Tomēr šo vīru vajag izpētīt.