Un tāpat kā vienmēr notika greznas un izsmalcinātas piejaucētu dzīvnieku medības džungļos, kurās nekad negāja bojā cilvēki, un lidojošu putnu medības ātrgaitas kuģos, kuras bija liktenīgas tikai Lielajiem Putniem.
Pilsētās bēgļi no Galaktikas varēja nodoties dažādām katra makam atbilstošām izpriecām gan fantastiskās, žilbinošās debesu pilis, kas par puskredltu atvēra durvis masām, gan nemanāmās un nekur neuzrādītās izklaižu vietās, kas bija pieejamas tikai ļoti bagātam izmeklēto lokam.
Torans un Beita netiecās pievienoties plašajai izpriecu meklētāju straumei. Viņi piereģistrēja savu kuģi Austrumu pussalas plašajā, kopīgajā angārā un devās pretī vidusšķiras kompromisam - uz Iekšzemes jūru, kur izklaides joprojām bija likumīgas un pat cienījamas un pūļi vēl nebija pieņēmuši neciešamus apmērus.
Beita nēsāja tumšas brilles, kas sargāja no gaismas, un plānu, baltu tērpu, kas sargāja no karstuma. Aptvērusi ceļgalus ar maigi iedegušām rokām, kas tomēr nevarēja sacensties ar saules zeltainumu, viņa cieši un domīgi lūkojās uz vira laiski izstiepto, baltajā saulesgaismā itin kā mirgojošo augumu.
- Nepārcenties! - viņa bija teikusi jau sākumā, bet Torans bija nācis no dziestošas sarkanās zvaigznes. Par spīti trijiem uz Fonda pavadītajiem gadiem, saulesgaisma Toranam joprojām nozīmēja greznību, un nu jau četras dienas viņa āda, iepriekš atbilstoši sagatavota aizsardzībai pret sauli, nebija saskārusies ar raupju apģērbu, ja neņem vērā pieticīgas īsbikses.
Beita pieritinājās viņam smiltīs tuvu blakus, un abi sarunājās čukstus.
Torana vārdi, par spīti atslābinātajiem sejas vaibstiem, skanēja drūmi. - Nē, man jāatzīst, ka mēs nekur neesam tikuši. Bet kur viņš ir? Kas viņš ir? Šī jukusī pasaule nesaka ne vārda par viņu! Varbūt viņš vispār neeksistē.
- Viņš eksistē, - atbildēja Beita, gandrīz nepakustinot lūpas. - Viņš gluži vienkārši ir gudrs. Un tavam tēvocim ir taisnība. Viņš ir cilvēks, kuru mēs varētu izmantot - ja pietiks laika.
Sekoja īss klusuma brīdis. Tad Torans čukstus teica: - Vai zini, ar ko es nodarbojos, Beita? Es sapņoju vaļējām acīm un ļaujos saules apdullumam. Viss ērti un jauki ieslīd savā vietā. - Viņa balss kļuva gandrīz nedzirdama, tad atkal atguva spēku: - Vai atceries, Bej, ko koledžas laikos stāstīja doktors Amans? Fonds nekad nebūs zaudētājs, taču tas nenozīmē, ka zaudētāji nevar būt Fonda valdnieki. Vai tad Fonda īstā vēsture nesākās tad, kad Salvors Hardins padzina Enciklopēdistus un pārņēma savā ziņā Termina planētu kā pirmais mērs? Un pēc tam, nākamajā gadsimtā, vai Hobers Mallovs neieguva varu ar tikpat radikāliem līdzekļiem? Lūk, valdnieki tika sakauti divreiz, tātad tas ir iespējams. Un kāpēc lai to neizdarītu mēs?
- Tas ir pats senākais grāmatu arguments, Torij. Tukša teoretizēšana!
- Tu tā domā? Ieskatīsimies dziļāk! Kas ir Heivena? Vai tā nav daļa no Fonda? Ja mēs ieņemam augstāko krēslu, uzvarētājs joprojām ir Fonds un zaudētāji ir tikai pašreizējie valdnieki.
- Starp “varēt” un “izdarīt” ir liels attālums. Tu aizraujies ar tukšu pļāpāšanu.
Torans saviebās. - Pie joda, Bej, tu vienkārši esi draņķīgā noskaņojumā. Kāpēc tu gribi laupīt man prieku? Ja neiebilsti, es tagad nosnaudīšos.
Bet Beita cītīgi skatījās citā virzienā un pēkšņi pavisam negaidot iesmējās, noņēma brilles un pievērsās pludmalei, aizsegusi acis tikai ar plaukstu.
Torans paskatījās augšup, tad paslējās uz elkoņa un pagriezās turp, kur lūkojās viņa.
Pēc visa spriežot, Beita vēroja kādu tievu un garu stāvu, kas bija izslējis kājas gaisā un pārvietojās uz rokām, uzjautrinādams raibo pūli. Tas bija viens no daudzajiem piekrastes akrobātiem, kas ar lokanām locītavām pelnīja skatītāju mestās monētas.
Pludmales uzraugs ar žestiem raidīja viņu projām, un klauns, balansēdams uz vienas rokas, ar pārsteidzošu veiklību parādīja tam garu degunu. Uzraugs draudīgi piesoļoja klāt un, saņēmis kājas spērienu vēderā, grīļo damies atsteberēja atpakaļ. Klauns iztaisnojās, nepārtraukdams kustību, un ātri pazuda tālāk, bet saniknoto uzraugu aizkavēja visai neiejūtīgs pūlis.
Klauns nevienmērīgām kustībām turpināja ceļu pa pludmali. Viņš daudziem pagāja garām, vairākkārt palēnināja gaitu, bet nekur neapstājās. Sākotnējais pūlis bija izklīdis. Uzraugs vairs nebija redzams.
- Dīvains tips! - uzjautrināta sacīja Beita, un Torans vienaldzīgi piekrita. Tagad klauns bija pievirzījies pietiekami tuvu, lai būtu skaidri saredzams. Kalsnā seja itin kā saplūda apjomīgajā degunā ar gaļīgu galu, kas nepavisam neizskatījās tievs un lokans. Garie, kalsnie locekļi un tievais augums, kura kārnumu vēl vairāk izcēla klauna apģērbs, kustējās viegli un graciozi, bet mazliet radīja iespaidu, it kā būtu samesti kopā tīrās nejaušības pēc.
Skats izraisīja smaidu.
Šķita, ka klauns pēkšņi pamanījis viņu uzmanību, jo, pagājis garām, apstājās un strauji pagriezās atpakaļ. Lielās, brūnās acis bija cieši pievērstas Beitai.
Viņa piepeši jutās samulsusi.
Klauns pasmaidīja, taču smaids putnam līdzīgo seju darīja vēl skumjāku, un, kad viņš ierunājās, sevi tūlīt lika manīt maigi izsmalcinātais Centrālo Sektoru runasveids.
- Ja ar manu muti runātu saprāts, ko devuši labie gari, - viņš teica, - tad es sacītu, ka šī daiļā dāma neeksistē, jo vīrietis ar skaidru saprātu nevar noturēt sapni par realitāti. Tomēr es labprātāk atteiktos no skaidrā saprāta un ticētu burvestīgam acu apmānam.
Beita lūkojās viņā ieplestām acīm. - Oho! - viņa iesaucās.
Torans iesmējās. - Ak tu burve! Vai zini, Bej, tas bija pieckreditu monētas vērts, ledosim to viņam!
Bet klauns steigšus pielēca tuvāk. - Nē, godātā kundze, nepārprotiet mani! Es to neteicu naudas dēļ, bet jūsu mirdzošo acu un jaukās sejas dēļ.
- Nu, paldies'. - Beita sacīja un pievērsās Toranam: - Kā tev šķiet, vai viņam saule žilbina acis?
- Tomēr ne tikai mirdzošo acu un jaukās sejas dēļ, -klauns buldurēja tālāk, un viņa sakāpinātie vārdi drudžaini vēlās pār lūpām, - bet ari gaišā, vērīgā prāta dēļ un laipnās sirds dēļ!
Torans piecēlās, pasniedzās pēc baltā pludmales halāta, ko četras dienas bija nēsājis uz rokas, un uzmeta to mugurā. - Paklau, draugs! - viņš teica. - Saki skaidri, ko tu gribi, un beidz mulsināt dāmu!
Klauns izbiedēts atkāpās soli atpakaļ un viņa stiegrainais augums nodrebēja. - Nudien, es nedomāju neko ļaunu! Es šeit esmu svešinieks, un daži sauc mani par nepilnīgu, bet es protu lasīt sejas. Aiz šis dāmas daiļuma slēpjas laba sirds, un tā palīdzēs man grūtībās un aizbildinās manus pārdrošos vārdus.
- Vai pieci kredīti atvieglos tavas grūtības? - Torans sausi noprasīja un pastiepa monētu.
Taču klauns nepakustējās, lai to paņemtu, un Beita teica: - Ļauj man parunāt ar viņu, Torij! - Tad steigšus klusi piebilda: - Par tādām muļķīgām pļāpām nav jēgas uztraukties. Tas ir tikai viņa ierastais runasveids, un viņam droši vien tikpat savāda izklausās mūsu valoda.
- Kādas ir tavas grūtības? - viņa jautāja. - Tu taču neraizējies par to uzraugu? Viņš tevi vairs nemeklēs.
- Ak nē, viņš ne. Viņš ir tikai sīks vējiņš, kas pūš smiltis ap kājām. Ir kāds cits, no kura es bēgu, un tas ir viesulis, kas sagriež pasaules gaisā un sviež tās citu pret citu. Pirms nedēļas es aizbēgu, gulēju ielās un slēpos pūļos. Esmu raudzījies daudzās sejās, meklēdams palīdzību. Un esmu to atradis šeit. - Viņš atkārtoja pēdējo teikumu klusā, raižpilnā balsi, un lielajās acīs zibēja bažas. - Esmu atradis to šeit.
- Paklausies! - Beita nosvērti sacīja. - Es labprāt palīdzētu, bet, tici man, draugs, es nespēju pasargāt nevienu no pasaules viesuļiem. Atklāti sakot, es varētu...