Sarunā pēkšņi ielauzās saniknota, dimdoša balss.
- Re, kur tu esi, netīrais salašņa!
Viņiem skriešus tuvojās pludmales uzraugs dusmās pāršķiebtu, koši sarkanu seju. Viņš izstiepa pret klaunu savu mazjaudas apdullināšanas pistoli.
- Turiet viņu, jūs abi! Neļaujiet aizbēgt! - Smagā roka uzgūla klauna vājajam plecam ar tādu sparu, ka viņš klusi ievaidējās.
- Ko šis cilvēks ir izdarījis? - Torans jautāja.
- Ko izdarījis? Ko izdarījis? Tas tik ir jautājums! -Uzraugs iebāza roku somiņā, kas karājās viņam pie jostas, un, izvilcis violetu mutautu, nosusināja kailo kaklu. - Es jums pateikšu, ko viņš ir izdarījis! - vīrietis ar labpatiku pavēstīja. - Viņš ir aizbēdzis! Tas ir izziņots pa visu Kalganu, un es tūlīt būtu pazinis šo vanaga ģīmi, ja viņš staigātu uz kājām, nevis uz galvas! -Uzraugs gandarīts sapurināja savu laupījumu.
- No kurienes viņš ir aizbēdzis, ser? - Beita smaidīdama jautāja.
Uzraugs pacēla balsi. Ap viņiem pulcējās arvien lielāks bars, ļaudis lūkojās ieplestām acīm, skanēja satrauktas čalas, un kārtlbsargs jutās ar katru brīdi svarīgāks.
- No kurienes viņš ir aizbēdzis? - viņš ar ļaunu izsmieklu atkārtoja. - Es domāju, ka jūs esat dzirdējuši par Mūli!
Apkārtējā dūkoņa apklusa, un Beita piepeši sajuta pakrūtē saltu tirpoņu. Klauns lūkojās tikai uz viņu, joprojām drebēdams uzrauga spēcīgajā tvērienā.
- Un kas gan cits var būt šis skrandainais izdzimums, - uzraugs dimdoši turpināja, - kā vien viņa gaišības aizbēgušais galma ērms! - Muskuļotā roka vēlreiz sparīgi sapurināja gūstekni. - Vai tu atzīsties, stulbeni?
Klauna atbilde bija tikai mēmas bailes, un Beita kaut ko klusi iečukstēja Toranam ausī.
Torans paspēra soli uz priekšu un draudzīgi uzrunāja uzraugu: - Paklausieties, cilvēk, varbūt uz brīdi paņemiet nost savu roku! Šis jokdaris, ko jūs esat sagrābis, nupat mums dejoja un vēl nav atpelnījis savu naudu.
- Ko vēl ne! - Uzrauga balsī ieskanējās piepešas bažas. - Ir izsludināta atlīdzība...
- Jūs to saņemsiet, ja varēsiet pierādīt, ka šis ir īstais cilvēks. Bet pagaidām iesaku jums atkāpties. Jūs sagādājat neērtības pludmales viesim, un tas jums var radīt nopietnas sekas.
- Bet jūs sagādājat neērtības viņa gaišībai, un tas jums noteikti radīs nopietnas sekas! - Uzraugs vēlreiz sapurināja klaunu. - Atdod tam cilvēkam viņa naudu, kretīn!
Torans strauji pastiepa roku un izrāva uzrauga ap-dullināšanas pistoli, gandrīz aizraudams tai līdzi viņa pirkstu. Uzraugs sāpēs un dusmās neganti ieaurojās. Torans spēcīgi pagrūda viņu sānis, un klauns, atbrīvojies no tvēriena, paslēpās aiz glābēja muguras.
Pūlis, kura tālākās malas vairs nebija redzamas, pēdējām norisēm nepievērsa daudz uzmanības. Kakli snaikstījās citā virzienā, un ļaudis gluži kā pēc centrifūgas principa tiecās atkāpties tālāk no aktivitāšu centra.
Tad pastiprinājās kņada un tālumā atskanēja skarba pavēle. Pūlī izveidojās eja, un pa to soļoja divi vīri, ar uzsvērtu nevērību turēdami gatavībā elektriskās pātagas. Uz katra formas tērpa violetās blūzes spilgti izcēlās emblēma - asa zibens šautra virs pāršķeltas planētas.
Viņiem sekoja tumšs milzis leitnanta formā: tumša āda, tumši mati, tumšs skatiens.
Vīrieša balsī skanēja draudīga laipnība, vēstot, ka viņam nav vajadzības runāt skaļāk, lai panāktu savu prasību izpildi. - Vai jūs esat tas cilvēks, kurš deva mums ziņu? - viņš noprasīja.
Uzraugs joprojām spaidīja samocīto plaukstu un sāpēs sašķiebtu seju nomurmināja: - Es gribu saņemt atlīdzību, jūsu diženība, un es apsūdzu šo vīru...
- Atlīdzību jūs dabūsiet, - leitnants strupi atbildēja, neveltīdams runātājam skatienu. Viņš īsi pamāja vīriem: - Ņemiet šo ciet!
Torans juta klauna rokas ar neprātīgu spēku iekrampējamies viņa pludmales halātā.
Runādams skaļi un neļaudams balsij trīcēt, Torans teica: - Atvainojiet, leitnant, bet šis vīrs ir mans!
Abu karavīru sejas palika neizteiksmīgas. Viens no viņiem nevērīgi pacēla pātagu, bet pēc leitnanta skarbā uzsauciena tūlīt to atkal nolaida.
Tumšā diženība strauji paspēra soli uz priekšu un novietoja masīvo augumu Toranam tieši pretī. - Kas jūs esat?
Atbilde skanēja: - Fonda pilsonis.
Tā iedarbojās - vismaz uz pūli. Saspringtais klusums pārtapa satrauktā dūkoņā. Mūļa vārds varēja izraisīt bailes, tomēr tas bija jauns vārds un parasti neaizķēra tik dziļi kā senzināmais Fonds, kurš bija iznicinājis Impēriju un kura bieds ar nesaudzīgu despotismu valdīja pār Galaktikas ceturto daļu.
Leitnants saglabāja saltu mieru. Viņš noprasīja: - Vai jūs zināt, kas ir šis cilvēks, kas slēpjas aiz jums?
- Dzirdēju, ka viņš esot aizbēdzis no jūsu vadoņu galma, bet pavisam droši zinu tikai to, ka viņš ir mans draugs. Jums vajadzēs pārliecinoši pierādīt viņa identitāti, pirms viņu aizturēsiet.
Pūlis izbiedēti ieelsojās, bet leitnants tam nepievērsa uzmanību. - Vai jums ir klāt savi Fonda pilsonības dokumenti? - viņš noprasīja.
- Tie ir uz mana kuģa.
- Jūs saprotat, ka jūsu rīcība ir nelikumīga? Es varu pavēlēt jūs nošaut.
- Bez šaubām. Bet tādā gadījumā jūs būsiet nošāvis Fonda pilsoni, un ļoti iespējams, ka jūsu ķermenis kompensācijai tiks nogādāts uz Fondu - sadalīts četrās daļās. Tā ir noticis ar dažiem citiem militāristiem.
Leitnants aplaizīja lūpas. Teiktais atbilda patiesībai.
- Jūsu vārds? - viņš noprasīja.
Torans izmantoja brīža priekšrocību. - Uz turpmākajiem jautājumiem es atbildēšu, kad būšu savā kuģī. Novietnes numuru jūs varat uzzināt Angārā; tas ir reģistrēts ar vārdu “Beita”.
- Un jūs neatdosiet bēgli?
- Varbūt atdošu Mūlim. Atsūtiet savu kungu!
Saruna bija noplakusi līdz čukstam, un leitnants
strauji aizgriezās.
- Izklīdiniet pūli! - ar apslāpētu niknumu viņš pavēlēja saviem vīriem.
Elektriskās pātagas cēlās un krita. Atskanēja kliedzieni, un vilnis sašķeldamies attālinājās.
Atceļā uz Angāru Torans tikai vienreiz pārtrauca dompilno klusumu. Guži kā runādams pats ar sevi, viņš teica: - Augstā Galaktika, tas gan bija satriecošs brīdis! Es biju briesmīgi pārbijies...
- Jā, - Beita atbildēja joprojām trīcošā balsī, un viņas acīs mirdzēja kaut kas līdzīgs dievinošai apbrīnai.
- Tas bija ļoti neparasti.
- Es vēl aizvien nesaprotu, kas man uznāca. Vienkārši sagrābu viņa apdullināšanas pistoli, pat lāgā nezinādams, kā tā lietojama, un runāju pretī. Pats nezinu, kāpēc to darīju.
Viņi sēdēja īso maršrutu lidmašīnā, kas nesa viņus projām no pludmales, un Torans paskatījās pāri ejai uz sēdvietu, kurā sakņupis snauda Mūļa klauns. Viņš samocīti piebilda: - Tas bija grūtākais, ko es jebkad esmu darījis.
Leitnants, godbijīgi izstiepies, stāvēja pretī garnizona pulkvedim, kas pārlaida viņam skatienu un sacīja:
- Labi pastrādāts. Jūsu uzdevums ir galā.
Tomēr leitnants tūlīt negāja projām. Viņš drūmi teica: - Mūlis ir zaudējis cieņu pūļa acīs, ser. Būs jāveic militāri pasākumi, lai atjaunotu pienācīgo bijību.
- Par to ir jau gādāts.
Leitnants pa pusei pagriezās un teica gandrīz ar aizvainojumu balsi: - Es piekritu, ser, ka pavēle paliek pavēle, bet stāvēt pretī tam vīram ar pistoli rokā un paciest viņa nekaunību... Tas bija grūtākais, ko es jebkad esmu darījis.
MUTANTS