“Angārs” uz Kalgana planētas bija visai savdabīgs veidojums, kura rašanos noteica, pirmkārt, nepieciešamība novietot daudzos kuģus ar citzemju apmeklētājiem un, otrkārt, no tā izrietošā nepieciešamība gādāt par šo apmeklētāju apmešanos. Pirmais prātnieks, kurš bija izdomājis šo acīmredzamo risinājumu, īsā laikā bija kļuvis miljonārs. Viņa mantinieki, kuri par tādiem kļuvuši dzimšanas vai finansiālu darījumu ceļā, bija Kalgana bagātāko aprindu pārstāvji.
“Angārs” cienīgi aizņēma vairākas kvadrātjūdzes, un “angārs” patiesībā šai teritorijai bija neatbilstošs un nepilnīgs apzīmējums. Būtībā tā bija viesnīca - viesnīca kosmosa kuģiem. Ceļotājs iepriekš samaksāja, un viņa kuģim tika ierādīta vieta, no kuras tas jebkurā vēlamā brīdī varēja pacelties kosmosā. Apmeklētājs turpināja dzīvot kuģī tāpat kā ceļojuma laikā. Tādi ierasti viesnīcu pakalpojumi kā ēdiena un medicīnas preču piegāde par noteiktu samaksu, paša kuģa apkope un īpašs transports uz Kalgana vidieni par pieņemamu cenu, protams, viesim vienmēr bija pieejami.
Tādējādi apmeklētājs ietaupīja līdzekļus, apvienojot maksu par angāru un viesnīcu kopējā rēķinā. Savukārt
īpašnieki uz laiku pārdeva sev piederošo platību, gūstot pieklājīgu peļņu. Valdība ieņēma apjomīgus nodokļus. Visi jutās labi. Neviens nebija zaudētājs. Pavisam vienkārši!
Vīrietis, kurš gāja pa plašajiem, ēnainajiem gaiteņiem starp neskaitāmajiem “angāra” spārniem, savulaik bija prātojis par iepriekš aprakstītās sistēmas novatorismu un praktiskumu, taču tās bija pārdomas vaļas brīžiem un nepavisam neiederējās pašreizējā situācijā.
Kuģu augstie un platie korpusi melnēja rūpīgi izkārtoto novietņu garajās rindās, un vīrietis iedams atstāja aiz sevis rindu pēc rindas. Šobrīd veicamajā darbā viņš bija eksperts, un, ja iepriekšēja angāra reģistru izpēte nebija devusi konkrētu informāciju ārpus konkrēta spārna apšaubāmās norādes - un šajā spārnā atradās simtiem kuģu -, tad viņa īpašās zināšanas spēja izvētīt šos simtus, atstājot tikai vienu.
Klusumu pāršalca tikko dzirdama nopūta; vīrietis apstājās un pazuda nākamajā rindā - sīks, rāpojošs kukainītis, par kuru lepnajiem metāla milzeņiem nebija nekādas daļas.
Palaikam kādā iluminatorā iezibējās gaisma, liecinot par cilvēka klātbūtni: kāds bija agri atgriezies no organizētām izpriecām, lai privātos apstākļos baudītu vienkāršākas vai varbūt intīmākas izpriecas.
Vīrietis apstājās un būtu pasmaidījis, ja vispār prastu smaidīt. Lai nu kā, viņa smadzeņu norises reģistrēja garīgu smaida ekvivalentu.
Kuģis, pie kura viņš stāvēja, bija gludi spīdīgs un acīmredzami ātrs. Tā īpatnējais veidojums bija tieši tas, pēc kā vīrietis bija lūkojies. Tas nebija parasts modelis;
lielākā daļa mūsdienu kuģu šajā Galaktikas kvadrantā vai nu imitēja Fonda modeļus, vai arī tos bija būvējuši Fonda tehniķi. Taču šis kuģis bija īpašs. Tas neapšaubāmi bija Fonda kuģis - par to liecināja kaut vai nelielie izciļņi tā virskārtā: tie bija aizsarglauka mezgli, un tāds aizsarglauks varēja būt vienīgi Fonda kuģim. Bija arī citas pazīmes.
Vīrietis ne brīdi nevilcinājās.
Elektroniskā barjera, kas ietvēra katru kuģi, -iestādes vadība tādējādi gādāja par privātumu - viņam nebija nopietns šķērslis. Tā viegli pašķīrās, neiedarbi-not trauksmes signālu, jo vīrieša rīcībā bija ļoti īpaša neitralizējoša spēka ierīce.
Tā nu pirmā skaņa, kas liecināja par ienācēju kuģī, bija bezrūpīgā un gandrīz draudzīgā pieklusinātās signālierīces dūkoņa kuģa dzīvojamā istabā; to izraisīja plauksta, kas uzlikta uz mazā fotoelementa galvenās slūžu kameras vienā pusē.
Un, kamēr risinājās šī veiksmīgā izpēte, Torans un Beita jutās visai trauslā drošībā starp “Beitas” tērauda sienām. Mūļa klauns bija paziņojis, ka viņa kārnajā miesas sprostā mājojot dižciltīgais Magnifiko Gigan-tikus vārds, un sakumpis sēdēja pie galda, tiesādams priekšā nolikto ēdienu.
Viņa skumjās, brūnās acis atrāvās no šķīvja vien tādēļ, lai sekotu Beitas kustībām virtuves un pieliekamās telpas apvienojumā, kur viņš ēda pasniegto maltīti.
- Vārga radījuma pateicībai ir maza vērtība, - viņš nomurmināja, - tomēr es jums pateicos, jo pēdējās nedēļas laikā manā galdā ir bijušas tikai trūcīgas paliekas un, kaut gan mans ķermenis ir mazs, mana ēstgriba ir nepiedienīgi liela.
- Nu tad ēd! - Beita smaidīdama atsaucās. - Netērē laiku pateicībām! Vai Centrālajā Galaktikā nav pazīstams kāds sakāmvārds par pateicību? Šķiet, es esmu tādu dzirdējusi.
- Ir gan, godātā kundze. Kāds vieds vīrs reiz esot teicis: “Pateicība vislabākā un patiesākā ir tad, ja tā neizgaist tukšās frāzēs.” Bet es, godātā kundze, diemžēl laikam esmu tikai tukšu frāžu sakopojums. Kad manas tukšās frāzes Mūlim bija pa prātam, es saņēmu galma apģērbu un diženu vārdu - jo, redziet, sākotnēji mani sauca vienkārši Bobo, un tas viņam nepatika -, un, kad manas tukšās frāzes viņam nebija pa prātam, mani nabaga kauli saņēma sitienus un pātagas cirtienus.
Torans atgriezās no pilota telpas. - Tagad mums atliek vienīgi gaidīt, Bej. Cerams, Mūlis ir spējīgs saprast, ka Fonda kuģis ir Fonda teritorija.
Magnifiko Gigantikus, kas reiz bija Bobo, plati iepleta acis un iesaucās: - Cik dižens ir Fonds, kura priekšā dreb par cietsirdīgākie Mūļa kalpi!
- Tātad arī tu esi dzirdējis par Fondu? - Beita, mazliet pasmaidīdama, jautāja.
- Bet kurš gan par to nav dzirdējis? - Magnifiko balss pārtapa mīklainā čukstā. - Daži stāsta, ka tā esot izcilas burvības pasaule, ka tai piederot ugunis, kas spēj aprīt veselas planētas, un noslēpumi, kam ir milzu spēks. Runā, ka pat dižciltīgākie Galaktikas augstmaņi nespējot iemantot tādu godu un respektu, kāds tiek pašsaprotami parādīts vienkāršam cilvēkam, kurš var pateikt: “Es esmu Fonda pilsonis,” - kaut arī viņš būtu tikai kosmosa glābšanas dienesta strādnieks vai tukša vieta kā es.
- Ja aizrausies ar runām, Magnifiko, tu nekad nepaēdīsi! - teica Beita. - Es tev iedošu mazliet aromatizēta piena. Tas ir labs.
Viņa uzlika uz galda piena krūzi un ar rokas mājienu aicināja Toranu uz durvju pusi.
- Torij, ko mēs tagad darīsim... ar viņu? - Beita jautāja, kad abi bija izgājuši no virtuves.
- Kā tu to domā?
- Ja ieradīsies Mūlis, vai mēs viņu atdosim?
- Ko citu mēs varam darīt, Bej? - Torana balsī skanēja bezspēcīgs mulsums, un to pašu liecināja kustība, ar kādu viņš atbīdīja no pieres mitru matu cirtu.
Viņš nepacietīgi turpināja: - Pirms atbraucām šurp, man bija miglaina iedoma, ka mums tikai jāievāc ziņas par Mūli un pēc tam jāķeras pie darba - pie kaut kāda darba, bez jebkāda konkrēta priekšstata.
- Es saprotu, par ko tu runā, Torij. Es lāgā necerēju ieraudzīt Mūli savām acīm, tomēr domāju, ka mums izdosies savākt šajā juceklī kādus puslīdz drošus faktus un nodot tos cilvēkiem, kuri zina drusku vairāk par viņa starpzvaigžņu intrigām. Es neesmu romānu spiedze.
- Tu neesi sliktāka par mani, Bej. - Torans sakrustoja rokas uz krūtīm un sarauca pieri. - Ir nu gan situācija! Ja nebūtu noticis šis dīvainais atgadījums, grūti būtu iedomāties, ka tāds Mūlis vispār eksistē. Kā tev šķiet, vai viņš nāks pakaļ savam klaunam?
Beita paskatījās uz vīru. - Neteikšu, ka es to vēlētos. Nezinu, ko sacīt un darīt. Vai tu zini?
Atskanēja iekšējās signālierīces nepārtrauktā, dūcošā skaņa. Beitas lūpas bez skaņas sakustējās. - Mūlis!
Durvīs parādījās Magnifiko bailēs ieplestām acīm. Viņa balsī skanēja vaids: - Mūlis?