- Man viņš jāielaiž, - Torans nomurmināja.
Viņš nospieda pogu, atverot slūžu kameru, un ārējās durvis aiz atnācēja aizvērās. Skeneris ekrānā rādīja vienu ēnainu stāvu.
- Tikai viens cilvēks! - Torans teica ar acīmredzamu atvieglojumu, tomēr viņa balss gandrīz trīcēja, kad viņš pieliecās tuvāk saziņas panelim. - Kas jūs esat?
- Iesaku mani ielaist, un jūs uzzināsiet! - mikrofonā atbildēja spalga balss.
- Gribu jūs informēt, ka šis ir Fonda kuģis, tātad saskaņā ar starpvalstu līgumu tā ir Fonda teritorija.
- Es to zinu.
- Nāciet iekšā, neslēpjot rokas, citādi es šaušu. Esmu labi apbruņots.
- Skaidrs!
Torans atvēra iekšējās durvis un pacēla savu blas-terpistoli, turēdams īkšķi gatavībā virs slēdža. Atskanēja soļi, tad atvērās durvis, un Magnifiko iesaucās:
- Tas nav Mūlis! Tas ir tikai cilvēks!
“Cilvēks” atbildēja Mūlim ar drūmu galvas mājienu.
- Precīzi teikts! Es neesmu Mūlis. - Viņš izpleta rokas.
- Es neesmu apbruņots un nāku šurp mierīgā nolūkā. Iesaku jums atslābināties un noslēpt pistoli. Jūsu roka nav tik stingra, lai es varētu justies drošs.
- Kas jūs esat? - Torans strupi noprasīja.
- To es varētu jautāt jums, - svešinieks vēsi atbildēja, - jo nepatiesa ir jūsu uzdotā identitāte, nevis manējā.
- Kā tā?
- Jūs apgalvojat, ka esat Fonda pilsonis, kaut gan uz šīs planētas nav neviena oficiāli reģistrēta Tirgotāja.
- Nav taisnība! Kas liek jums tā domāt?
- Tas, ka es pats esmu Fonda pilsonis un man ir dokumenti, kuri to pierāda. Bet kur ir jūsējie?
- Manuprāt, jums derētu atstāt šo kuģi.
- Manuprāt, ne. Ja jūs kaut ko zināt par Fonda metodēm - un droši vien zināt, kaut arī esat viltvārdis -, tad jums jāsaprot: ja es noteiktā laikā neatgriezīšos uz sava kuģa, tuvākajā Fonda štābā atskanēs attiecīgs signāls, tāpēc jāšaubās, vai jūsu ieročiem būs jebkāda praktiska nozīme.
Iestājās neziņas pilns klusums, un pēc brīža Beita savaldīgi teica: - Liec nost blasteru, Toran, un uzklausi viņu! Šķiet, šis cilvēks neizliekas.
- Paldies! - svešais teica.
Torans nolika ieroci uz krēsla sev blakus. - Nu tad varbūt tagad paskaidrojiet, kas notiek!
Svešinieks palika stāvam. Viņš bija augumā garš, lielām rokām un kājām. Viņa seja bija neizteiksmīga un skarba un nez kāpēc radīja pārliecību, ka šis cilvēks nekad nesmaida. Taču viņa acis nebija skarbas.
Viņš teica: - Ziņas izplatās ātri, it sevišķi tad, ja tās šķiet neticamas. Diez vai uz Kalgana ir kāds cilvēks, kurš nezinātu, ka šodien Mūļa vīri dabūja spērienu pa pakaļu no diviem Fonda tūristiem. Līdz pievakarei es uzzināju visas svarīgās detaļas, un, kā jau teicu, uz šīs planētas nav neviena tūrista no Fonda - es esmu vienīgais. Mēs tādas lietas zinām.
- Kas ir šie "mēs”?
- “Mēs” esam “mēs”! Kaut vai es! Zināju, ka jūs esat apmetušies Angārā; cilvēki dzirdēja to no jūsu mutes. Man bija savas iespējas piekļūt reģistram un savas iespējas atrast vajadzīgo kuģi.
Pēkšņi viņš pievērsās Beitai: - Jūs esat no Fonda, vai ne? Jūs esat tur dzimusi.
- Ak tā?
- Jūs esat demokrātiskās opozīcijas dalībniece; viņi to sauc par "pagrīdi”. Es neatceros jūsu vārdu, bet atceros seju. Jūs izkļuvāt no turienes pavisam nesen, un tas nebūtu izdevies, ja jums būtu svarīgāka loma.
Beita paraustīja plecus. - Jūs zināt daudz.
- Zinu. Jūs aizbēgāt kopā ar vīrieti. Ar šo te?
- Vai tam ir kāda nozīme, ko es atbildēšu?
- Nē. Es tikai vēlos panākt pilnīgu savstarpēju saprašanos. Ja nemaldos, jūsu steidzīgās aizbraukšanas nedēļā parole bija “Seldons, Hardins un Brīvība”. Jūsu nodaļas vadītājs bija Porfirats Harts.
- No kurienes jūs to uzzinājāt? - Beita piepeši aiz-svilās. - Vai viņu aizturēja policija? - Torans mēģināja sievu aizturēt, bet viņa izrāvās un metās uz priekšu.
Vīrietis no Fonda mierīgi atbildēja: - Neviens viņu nav aizturējis. Pagrīde vienkārši ir plaši izpletusies daudzās un dīvainās vietās. Es esmu kapteinis Hans Pricers no Informācijas departamenta un arī pats esmu nodaļas vadītājs - nav svarīgi, ar kādu vārdu.
Brīdi nogaidījis, viņš piebilda: - Nē, jums nav man jātic. Mūsu darbā labāk ir pārspīlēt aizdomas, nevis otrādi. Bet es labprāt pabeigtu ievada daļu.
- Jā, - Torans piekrita, - dariet to!
- Vai drīkstu apsēsties? Paldies! - Kapteinis Hans Pričers pārmeta garo kāju pār celi un nevērīgi pārsvieda roku pār krēsla atzveltni. - Es sākšu ar to, ka gauži maz zinu par visu šo lietu - no jūsu skatpunkta. Jūs abi neesat no Fonda, taču nav grūti uzminēt, ka jūs esat no kādas neatkarīgās Tirdzniecības pasaules. Tas mani īpaši neuztrauc. Bet tīrās ziņkārības pēc - sakiet, kāpēc jums ievajadzējās to puisi, to klaunu, kuru jūs aizrāvāt drošībā? Jūs riskējat ar dzīvību, paturot viņu pie sevis.
- To es jums nevaru sacīt.
- Hmm. Nu, tā jau es domāju. Bet, ja jūs gaidāt, ka parādīsies pats Mūlis, fanfaru, bungu un elektrisko ērģeļu mūzikas pavadīts, tad atslābinieties! Mūlis tā nemēdz darīt.
- Ko? - Torans un Beita vienlaikus iesaucās, un no kakta, kur slēpās Magnifiko ar gandrīz redzami izplestām ausīm, atskanēja priecīgs kunksts.
- Tā tas ir. Arī es pats esmu centies ar viņu sazināties un darījis to daudz rūpīgāk un apdomīgāk, nekā spējat jūs, abi amatieri. Tas neizdodas. Viņš nekur nerādās, neļauj sevi fotografēt vai attēlot, un viņu redz tikai paši tuvākie līdzgaitnieki.
- Vai tas ir iemesls jūsu interesei par mums, kapteini? - jautāja Torans.
- Nē. Atslēga ir klauns. Viņš ir viens no nedaudzajiem, kuri ir redzējuši Mūli. Man vajadzīgs viņš! Iespējams, tieši viņš ir tas pierādījums, kas man vajadzīgs, un, Galaktikas vārdā, man kaut kas ir vajadzīgs, lai pamodinātu Fondu!
- Vai Fonds ir jāmodina? - Beita ar piepešu skarbumu viņu pārtrauca. - No kā? Un kāda ir jūsu loma šajā modināšanas spēlē - dumpīgais demokrāts vai slepenpolicists un provokators?
Kapteiņa sejā atkal ievilkās skarbi vaibsti. - Kad apdraudēts tiek viss Fonds, Revolucionāres kundze, bojā iet gan demokrāti, gan tirāni. Pasargāsim tirānus no lielāka tirāna, lai varam viņus gāzt, kad pienāks viņu kārta.
- Kas ir šis lielākais tirāns, par kuru jūs runājat? -Beita nikni noprasīja.
- Mūlis! Es šo to zinu par viņu, un ar to ir diezgan, lai es jau sen būtu līķis, ja nebūtu rīkojies pietiekami uzmanīgi. Izraidiet klaunu no istabas! Mūsu sarunai jābūt privātai.
- Magnifiko! - Beita teica, pamādama ar roku, un klauns bez skaņas pazuda aiz durvīm.
Kapteiņa balss bija nopietna un dedzīga, un viņš runāja tik klusi, ka Beitai un Toranam vajadzēja piesēsties tuvāk.
- Mūlis ir izmanīgs darbonis, - viņš teica. - Pietiekami gudrs un izmanīgs, lai saprastu, kāds ieguvums ir magnētiska un spoža vadoņa personība. Ja viņš atsakās to izmantot, tad tam ir savs iemesls. Un iemesls noteikti ir tas, ka personīgs kontakts atklātu kaut ko tādu, ko ir ārkārtīgi svarīgi neatklāt.
Ar rokas mājienu atvairījis jautājumus, viņš turpināja, runādams ašāk: - Tāpēc es aizlidoju uz viņa dzimto vietu un izjautāju cilvēkus, kuriem savu zināšanu dēļ nav lemts ilgi dzīvot. Tikai nedaudzi no tiem šobrīd ir dzīvi. Viņi atceras šī mazuļa piedzimšanu, viņa mātes nāvi, viņa dīvaino jaunību. Mūlis nav cilvēciska būtne!
Abi klausītāji satriekti atrāvās, dzirdot kapteiņa savādos vārdus. Ne pilnībā, ne daļēji viņi tos nesaprata, tomēr teiktais skanēja nepārprotami draudīgi.