Kapteinis runāja tālāk: - Viņš ir mutants un, spriežot pēc viņa vēlākās karjeras, ļoti veiksmīgs mutants. Es nezinu, kur slēpjas viņa spēks un kādā mērā viņš atbilst tam, ko dēku romānos dēvē par “supermenu”, bet kāpiens no nekurienes līdz Kalgana karavadonim divu gadu laikā izsaka ļoti daudz. Jūs taču nojaušat, kādas briesmas te slēpjas? Vai neprognozējamu bioloģisku īpašību ģenētiska nejaušība var iekļauties Seldona plānā?
- Es tam neticu, - Beita lēni sacīja. - Aiz tā jābūt kādai izsmalcinātai viltībai. Ja Mūlis ir supermens, kāpēc tad viņa vīri mūs nenogalināja, kaut gan mierīgi varēja to izdarīt?
- Es jau teicu, ka nezinu viņa mutācijas veidu un pakāpi. Varbūt viņš vēl nav gatavs stāties pretī Fondam, un nepadošanās provokācijai, iekams nav pienācis īstais brīdis, liecina par ļoti lielu gudrību. Un tagad ļaujiet man parunāt ar klaunu!
Magnifiko viscaur trīcēja, acīmredzot neuzticēdamies milzīgajam, bargajam vīram, kas nostājās viņam pretī.
Kapteinis lēni jautāja: - Vai tu esi redzējis Mūli pats savām acīm?
- Esmu redzējis viņu ļoti skaidri, godātais ser. Un esmu izjutis viņa smago roku uz savas miesas.
- Par to es nešaubos. Vai vari viņu aprakstīt?
- Viņu ir baismīgi atcerēties, godātais ser. Viņš ir milzīgi liels. Pat jūs viņam blakus izskatītos kā sklanda. Viņam ir ugunssarkani mati, un, ja viņš izstieptu roku, es ar visu spēku un visu savu svaru nespētu novilkt to lejup ne par mata tiesu. - Magnifiko tievais augums sarāvās un šķita pazūdam roku un kāju gūzmā. - Kad viņš gribēja uzjautrināt savus ģenerāļus vai uzjautrināties pats, viņš bieži pacēla mani, aizāķējis vienu pirkstu man aiz jostas, un turēja baisā augstumā, kamēr man vajadzēja skaitīt dzeju. Lejā viņš mani nolaida tikai pēc divdesmitā panta, un katrs pants man bija jāsacer uz vietas, ar nevainojamu ritmu un atskaņām, citādi viņš pavēlēja man sākt no gala. Viņam piemīt ārkārtīgs spēks, godātais ser, un viņš to izmanto ļoti cietsirdīgi. Un neviens neredz viņa acis, godātais ser.
- Kā tā? Kāpēc?
- Viņš nēsā brilles, godātais ser, ļoti dīvainas brilles. Runā, ka tās esot necaurspīdīgas un redzēt viņam ļaujot spēcīga maģija, kas tālu pārsniedz cilvēka spēju robežas. Un vēl runā, - klauna balss kļuva tikko dzirdama un noslēpumaina, - ka redzēt viņa acis nozīmējot redzēt nāvi, ka ar acīm viņš spējot nogalināt, godātais ser.
Magnifiko skatiens zibēja no viena vērīgā klausītāja pie otra un trešā. Viņš trīcošā balsī piebilda: - Tā ir patiesība. Zvēru pie savas dzīvības, tā ir patiesība!
Beita dziļi ievilka elpu. - Izklausās, ka jums taisnība, kapteini. Vai gribat turpināt?
- Tagad pārdomāsim stāvokli. Vai jums šeit nav nekādu saistību? Vai angāra augšējā barjera ir atvērta?
- Mēs varam aizlidot jebkurā brīdī.
- Tad dariet to! Varbūt Mūlis negribēs izaicināt Fondu, bet viņš ārkārtīgi riskē, ļaudams Magnifiko palikt brīvībā. Droši vien tieši tāpēc tas nabaga velns izraisīja tik milzīgu brēku. Nav izslēgts, ka augšā jūs jau gaida viņa kuģi. Ja jūs bez pēdām izgaisīsiet kosmosā, kuram varēs piesiet vainu?
- Jums taisnība, - drūmi piekrita Torans.
- Tomēr jums ir aizsarglauks, un jūsu kuģis droši vien ir ātrāks nekā jebkurš no viņa kuģiem. Tāpēc tūlīt pēc izlidošanas no atmosfēras metiet loku brīvgaitā uz otru puslodi un pēc tam ar pilnu jaudu traucieties taisnā ceļā uz āru.
- Jā, - Beita salti noteica, - un, kad būsim atkal uz Fonda, ko tālāk, kapteini?
- Nu tad jūs vienkārši esat draudzīgi Kalgana pilsoņi, vai ne? Man vismaz nekas cits nav zināms.
Neviens viņam neatbildēja. Torans pievērsās kontrolierīcēm. Sekoja tikko jaušams grūdiens.
Tikai tad, kad Torans bija pietiekami tālu atrāvies no Kalgana, lai izdarītu pirmo starpzvaigžņu lēcienu, kapteiņa Pričera seja pirmoreiz atslāba, jo neviens Mūļa kuģis nebija mēģinājis stāties viņiem ceļā.
- Izskatās, ka viņš ļauj mums vest projām Mag-nifiko, - noteica Torans. - Tas nerunā par labu jūsu stāstam.
- Ja vien iemesls nav tas, ka viņš grib, lai mēs vedam to projām, - kapteinis Pričers izlaboja, - un tādā gadījumā tas nerunā par labu Fondam.
Pēc pēdējā lēciena, kad kuģis atradās neitrālajā Fonda joslā, viņus sasniedza pirmās hiperviļņu raidītās ziņas.
Un viena ziņa tika minēta pavisam īsi un garāmejot. Šķiet, kāds karavadonis - kuru garlaikotais diktors nenosauca vārdā - bija iesniedzis Fondam protestu sakarā ar viņa galma locekļa piespiedu aizvešanu. Pēc tam diktors pievērsās sporta ziņām.
Kapteinis Pričers ledaini teica: - Viņš tomēr ir ticis vienu soli mums priekšā. - Pēc tam viņš domīgi piebilda: - Tātad Mūlis ir gatavs karot ar Fondu un izmanto šo notikumu par karadarbības ieganstu. Tas padara mūsu stāvokli grūtāku. Mums nāksies rīkoties, pirms esam tam īsti gatavi.
PSIHOLOGS
Tam apstāklim, ka esamība ar pazīstamo apzīmējumu “tīrā zinātne” uz Fonda bija pati brīvākā dzīvības forma, bija pamatots iemesls. Galaktikā, kur Fonda virsvaldību un pat saglabāšanos joprojām noteica šīs planētas tehnoloģiskais pārākums - pat pēdējos simt piecdesmit gados, kad būtisku nozīmi bija ieguvis fiziskais spēks, - Zinātniekam bija piešķirta sava veida imunitāte. Viņš bija vajadzīgs, un viņš to apzinājās.
Tikpat pamatots iemesls bija tam apstāklim, ka pati brīvākā dzīvības forma Fonda “tīrajā zinātnē” bija Eblings Miss, un vienīgi tie, kuri viņu nepazina, pievienoja viņa vārdam attiecīgos titulus. Pasaulē, kurā zinātne bija celta godā, viņš bija Zinātnieks - ar lielo burtu un bez ironijas. Viņš bija vajadzīgs, un viņš to apzinājās.
Tāpēc notika tā, kā notika: kamēr citi lieca ceļus, Eblings Miss atteicās to darīt un skaļi pavēstīja, ka viņa senči savā laikā nekad neesot liekuši ceļus neviena kre-tiniska mēra priekšā. Un viņa senču laikos mērs esot izraudzīts vēlēšanu ceļā un vajadzības gadījumā ari patriekts, un tādi cilvēki, kuri jebko saņemot vai pārņemot ar mantojuma tiesībām, esot neglābjami idioti.
Un tāpēc atkal notika tā, kā notika: kad Eblings Miss nolēma atļaut Indberam pagodināt viņu ar audienci, viņš negaidīja, kamēr lūgums stingri pieņemtajā kārtībā aizceļos pie attiecīgā ierēdņa un pēc tam atceļos atbilde, bet uzmeta plecos piedienīgāko no abām savām formālajām žaketēm, uzlika sāniski galvā dīvainu apveidu platmali, turklāt vēl aizdedzināja neatļauto cigāru un, pagājis garām diviem nevarīgi ķērcošiem sargiem, iesoļoja mēra pili.
Pirmā vēsts par ielaušanos viņa ekselenci sasniedza dārzā, kur viņu pārsteidza arvien skaļāki sašutuma auri, mijoties ar neskaidru, bet sulīgu lamāšanos.
Indbers lēni nolika lāpstiņu, lēni piecēlās un lēni sarauca pieri. Jo Indbers ik dienas atļāvās atelpu no darba un, ja laika apstākļi ļāva, divas agrīnās pēcpusdienas stundas pavadīja savā dārzā. Šeit, viņa dārzā, puķes auga kvadrātos un trijstūros; rūpīgo sarkanas un dzeltenas krāsas izkārtojumu stūros papildināja nelieli violeti laukumi, un visu stingrās, taisnās līnijās ietvēra zaļumu josla. Šeit, viņa dārzā, Indberu neviens netraucēja - neviens!
Vilkdams nost netīros dārza cimdus, Indbers devās uz mazajām dārza durvīm.
Viņš uzdeva neizbēgamo jautājumu: - Ko tas nozīmē?
Tieši tādu jautājumu, izteiktu tieši tādos vārdos, līdzīgos gadījumos izplatījumā ir raidījuši neskaitāmi un dažnedažādi cilvēki, kopš izgudrota cilvēce. Nav liecību par to, ka šim jautājumam jebkad būtu bijis cits mērķis kā vienīgi cieņpilna iespaida radīšana.