Svešinieki ieceļoja no visām divdesmit sešām pārējām Tirdzniecības pasaulēm: delegāti, sievas, sekretāri, avīžnieki, kuģi un to apkalpes; Radoles iedzīvotāju skaits gandrīz divkāršojās, un Radoles resursi tika
pakļauti nopietnam pārbaudījumam. Cilvēki ēda, kad gribēja, dzēra, cik gribēja, un gandrīz vispār negāja gulēt.
Tomēr lielākā daļa līksmotāju gluži labi apzinājās, ka šajā Galaktikas teritorijā lēnām gruzd savdabīgi kluss, miegains karš. Un starp tiem, kuri to apzinājās, bija vērojami triju veidu cilvēki. Pirmām kārtām liels skaits tādu, kuri zināja maz un bija ļoti pašpārliecināti...
Tāds bija, piemēram, jaunais kosmosa pilots, kas nēsāja pie cepures Heivenas kokardi un, pacēlis glāzi priekšā sejai, tomēr pamanījās uztvert pretī sēdošas, mīklaini smaidošas radoliešu meitenes skatienu. Viņš teica:
- Šurpceļā mēs lidojām taisni cauri kara teritorijai un darījām to apzināti. Apmēram gaismas minūti mēs braucām brlvgaitā, tieši gar Horlegoru...
- Gar Horlegoru? - iejaucās garkājains vietējais, kurš šajā sanāksmē veica namatēva lomu. - Tā taču ir vieta, kur Mūlis pagājušajā nedēļā tika pamatīgi samizots, vai ne?
- No kurienes jūs dzirdējāt, ka Mūlis ir samizots? -pilots augstprātīgi noprasīja.
- No Fonda radio.
- Ak tā? Redziet, Mūlis ir ieņēmis Horlegoru. Mēs gandrīz uzskrējām virsū viņa kuģu konvojam, un viņi lidoja tieši no turienes. Diez vai var runāt par samizo-šanu, ja samizotais paliek cīņas vietā, bet mizotājs ar steigu laižas projām.
Kāds skaļi iesaucās, neskaidri stiepdams vārdus: - Tā nevajag runāt! Fonds prot godam paciest zaudējumus, ja tas kādu laiku nepieciešams. Tas vēro un modri gaida. Vecais labais Fonds zina, kad jādodas atpakaļ. Un tad - bād - Piesmakuši balss aprāvās, un runātāja seja izplūda trulā smīnā.
- Šā vai tā, - Heivenas pilots pēc īsa brīža turpināja, - kā jau teicu, mēs redzējām Mūļa kuģus, un tie izskatījās iespaidīgi, ļoti iespaidīgi. Un vēl es jums teikšu: tie izskatījās jauni!
- Jauni? - vietējais pārjautāja. - Vai viņi paši tos ir būvējuši? - Viņš norāva lapu no zara, kas karājās virs galvas, uzmanīgi to paostīja, tad iebāza mutē un samala starp zobiem; sapluinītās drumslas izdalīja zaļu sulu, un gaisā uzvēdīja piparmētru smarža. - Jūs gribat teikt, ka viņi sakāva Fonda kuģus ar savām pašbūvētajām rotaļlietiņām? Stāstiet vien!
- Mēs tos redzējām, cienītais. Un, varat man ticēt, es protu atšķirt kuģi no komētas.
Vietējais pieliecās tuvāk. - Jūs sapratāt manu domu. Paklau, nemāniet sevi! Kari nesākas tāpat vien, un mums šeit ir veči ar galvām, kas kontrolē stāvokli. Viņi zina, ko dara.
Viņus atkal spalgi pārtrauca apskurbušā vīrieša balss: - Pavērojiet vien veco labo Fondu! Tas nogaida pēdējo brīdi un tad - bād - Viņš vaļēju muti muļķīgi uzsmaidīja meitenei, kas atvirzījās tālāk.
Radolietis teica: - Varbūt jūs, veco zēn, iedomājaties, ka šis Mūlis kontrolē stāvokli? Nē-ē-ē! - Viņš visgudri pašūpoja gaisā pirkstu. - Cik es esmu dzirdējis - un dzirdējis no ļoti drošiem avotiem -, viņš ir savējais. Mēs viņam maksājam, un mēs droši vien paši būvējām tos viņa kuģus! Domāsim reāli: droši vien mēs tos būvējām. Protams, viņš beigu beigās nespēs uzvarēt Fondu, bet var to satricināt, un, kad tas notiks, tad iesaistīsimies mēs.
- Vai tiešām tu esi spējīgs runāt tikai par to, Kiev? -jautāja meitene. - Par karu? Tu kļūsti apnicīgs.
Pilots no Heivenas uzsvērti galanti piekāpās. - Mainīsim tematu! Mēs nedrīkstam garlaikot meitenes.
Apreibušais pārtvēra piedziedājuma motīvu un sāka ar krūzi sist takti. Vairāki dejotāju pāri atrāvās viens no otra un smejot pārgāja asākos ritmos, un no saules ēkas aizmugurē iznira vairāki citi pāri.
Saruna kļuva vispārīgāka, daudzveidīga, bezsaturīgāka...
Un vēl bija tādi, kuri zināja drusku vairāk un nebija tik pašpārliecināti.
Tāds bija lielais, masīvais vienrocis Frans, Heivenas oficiālais delegāts, kurš dzīvoja ar vērienu un meklēja arvien jaunu draudzību - ar sievietēm, kad iespējams, un ar vīriešiem, kad nepieciešams.
Viena šāda drauga mājā, kalna galā uz saules paaugstinājuma, viņš pirmoreiz brīvi ļāvās tīksmīgam mieram, kaut gan uz Radoles viesojās otro reizi. Viņa jaunais draugs bija Ivo Laions, labsirdīgs radolietis. Ivo māja atradās atstatu no daudzu namu pudura un šķita viena pati slejamies puķu smaržu un kukaiņu sanoņas vidū. Saules paaugstinājums bija zāliena josla četrdesmit piecu grādu slīpumā, un Frans gulēja uz tās, izstiepies garšļaukus un aizgūtnēm baudīdams sauli.
- Heivenā nekā tamlīdzīga nav, - viņš teica.
Ivo miegaini atbildēja: - Tu neesi redzējis auksto pusi. Divdesmit jūdzes no šejienes ir vieta, kur skā-beklis tek kā ūdens.
- Stāsti vien!
- Tas ir fakts.
- Zini, es tev pateikšu, Ivo: senajās dienās, kad man vēl nebija norauta roka, es daudz klejoju apkārt, un tu neticēsi, bet... - Turpmākais stāsts bija ievērojami garš, un Ivo tam neticēja.
Viņš žāvādamies noteica: - Tagad vairs nav nekā tāda kā vecajos laikos, tā nu ir patiesība.
- Nē, laikam nav gan. Bet nesaki vis! - Frans iedegās. - Es taču tev stāstīju par savu dēlu, vai ne? Ja gribi zināt, viņš ir no vecās skolas. No viņa iznāks izcils Tirgotājs, velns lai parauj! Atsities savā sencī no galvas līdz kājām. No galvas līdz kājām, ja vien neņem vērā, ka viņš sadomāja precēties.
- Tas ir, slēgt oficiālu līgumu? Ar meiteni?
- Tieši tā. Arī es tur neredzu jēgu. Abi aizbrauca uz Kalganu pavadīt medusmēnesi.
- Uz Kalganu? Uz Kalganu? Augstā Galaktika, kad tas notika?
Frans plati pasmaidīja un lēni, izteiksmīgi atbildēja: - īsi pirms tam, kad Mūlis pasludināja karu pret Fondu.
- Ak tā?
Frans pamāja ar galvu un ar žestu mudināja Ivo pieliekties tuvāk. Viņš piesmakušā balsī teica: - Patiesībā es tev varētu kaut ko pačukstēt, ja vien tu to paturēsi pie sevis. Manu zēnu aizsūtīja uz Kalganu ar noteiktu mērķi. Saproti pats, es negribu izteikties konkrētāk, bet tu jau zini, kāda šobrīd ir situācija, un daudz ko gluži labi vari uzminēt pats. Lai nu kā, mans zēns bija īstais cilvēks tādam uzdevumam. Mums, Tirgotājiem, vajadzēja panākt kaut kādu kustību. - Viņš viltīgi pasmīnēja. - Es nestāstīšu, kā mēs to izdarījām, bet mans dēls aizlidoja uz Kalganu, un Mūlis izsūtīja savus karakuģus. Mans dēls!
Ivo to noklausījās ar bijīgu apbrīnu. Arī viņa izturēšanās kļuva noslēpumaina. - Tas ir labi. Zini, es dzirdēju, ka mums esot sagatavoti pieci simti kuģu, kas tikai gaidot īsto brīdi.
- Varbūt pat vairāk, - Frans zinātāja tonī atbildēja. - Tā ir pareizā stratēģija. Tas man ir pa prātam. - Viņš dzirdami paskrāpēja vēdera ādu. - Bet neaizmirsti, ka arī Mūlis nav muļķis! Tas, kas notika Horlegorā, dara man raizes.
- Dzirdēju, ka viņš esot zaudējis kādus desmit kuģus.
- Protams, bet viņam bija vēl simts, un Fondam vajadzēja atkāpties. Protams, tos tirānus vajag sasist, bet vienā rāvienā tas nav izdarāms. - Viņš papurināja galvu.
- Man nedod mieru jautājums, kur Mūlis ņem savus kuģus. Klīst baumas, ka mēs paši viņam tos piegādājot.
- Mēs? Tirgotāji? Heivenā atrodas vislielākās kuģu rūpnīcas visā neatkarīgo pasauļu teritorijā, un mēs neesam uzbūvējuši nevienu kuģi, kas būtu domāts kādam citam, nevis mums! Vai tu pieļauj domu, ka kāda no pasaulēm būvē floti Mūlim pati uz savu roku, neievērojot apvienotas darbības drošību? Tas ir... tā ir pasaka!
- Un tomēr, kur viņš tos dabū?
Frans paraustīja plecus. - Droši vien ražo pats. Un arī tas dara man raizes.