Randu piepeši jutās ļoti, ļoti vecs. Viņa vaibstos iegula bezcerīgs gurdums. - Baidos, ka Visumā ir parādījies monstrs, kas mūs visus aprīs. Un tomēr mums jāstājas viņam pretī.
VIZISONORS
Eblinga Misa nams, kas atradās ne visai pretenciozā Termina Pilsētas rajonā, bija labi pazīstams Fonda inteliģences aprindām, literātiem un vienkārši grāmatu cienītājiem. Tā raksturīgākās iezīmes subjektīvā skatījumā bija atkarīgas no avotiem, kuri to aprakstīja. Dziļdomīgam biogrāfam tas bija “simbolisks patvērums no neakadēmiskās realitātes”, sabiedrības sleju autors sakāpināti apcerēja tā “satriecoši vīrišķo bezrūpīgas nekārtības gaisotni”, universitātes doktors to strupi dēvēja par “akadēmisku, bet neorganizētu vidi”, no universitātēm attālināts draugs to raksturoja kā vietu, “kur vienmēr var iedzert un atļauts likt kājas uz dīvāna”, un neformāls iknedēļas ziņu raidījums, kas tiecās pēc krāsainības, runāja par “kreisi noskaņotā, vecišķā zaimotāja Misa Eblinga skarbi lietišķo, primitīvo mājokli”.
Beitai, kas tobrīd nedomāja par publikas reakciju un ļāvās tikai savam spriedumam, turklāt izmantoja tiešas informācijas priekšrocību, tā bija vienkārši nevīžīga mītne.
Ja neņem vērā dažas pirmās dienas, ieslodzījums viņai nebija licies pārlieku apgrūtinošs. Šķiet, tas bija vieglāks nekā šī pusstundas gaidīšana psihologa mājā -
iespējams, slepenas novērošanas apstākļos. Iepriekš viņa vismaz bija kopā ar Toranu...
Varbūt sasprindzinājums būtu viņu vēl vairāk nogurdinājis, ja Magnifiko nebūtu tik uzkrītoši nokāris garo degunu, nepārprotami pauzdams daudz lielāku iekšējo spriedzi.
Garās, pīpes kātam līdzīgās kājas viņš bija savilcis zem smailā, lejupvērstā zoda, itin kā gribēdams sarauties gluži neredzams, un Beita automātiski pastiepa roku saudzīgi mierinošā žestā. Magnifiko sarāvās, bet tad pasmaidīja.
- Nudien, godātā kundze, laikam pat vēl tagad mana miesa noliedz zināšanas, ko devis prāts, un gaida sitienus no citu rokām.
- Nav iemesla raizēties, Magnifiko. Es esmu kopā ar tevi un neļaušu nevienam darīt tev pāri.
Klauns uzmeta viņai iesāņus skatienu un ātri novērsās. - Bet iepriekš viņi mani turēja atsevišķi no jums un jūsu laipnā vīra, un jūs varbūt smiesieties, bet, goda vārds, es jutos vientuļš, un man pietrūka jūsu draudzības.
- Man nenāk ne prātā smieties. Es jutos tāpat.
Klauna seja kļuva gaišāka, un viņš pievilka tuvāk
apskautos ceļus. - Jūs nepazīstat to vīru, ar kuru mums jātiekas? - viņš jautāja. Balsī skanēja piesardzība.
- Nē. Bet viņš ir slavens cilvēks. Es viņu esmu redzējusi ziņu raidījumos un daudz dzirdējusi par viņu. Manuprāt, viņš ir labs cilvēks, Magnifiko, un nedarīs mums neko ļaunu.
- Jā? - Klauns neveikli sagrozījās. - Var jau būt, godātā kundze, bet viņš mani ir iztaujājis jau iepriekš, un viņam ir skarba, skaļa valoda, kas liek man drebēt.
Viņš runā dīvainiem vārdiem, tāpēc mana mute nespēj dot atbildes uz viņa jautājumiem. Man gandrīz gribas ticēt tam stāstniekam, kurš reiz izmantoja manu lētticību un apgalvoja, ka tādos brīžos sirds iesprūstot elpvadā un neļaujot runāt.
- Bet tagad ir citādi. Mēs esam divi, un viņš ir viens, un mūs abus viņš taču nespēs iebaidīt, vai ne?
- Nē, godātā kundze.
Kaut kur noklaudzēja durvis, un namā ielauzās dimdoša balss. Tuvodamās istabai, tā pārtapa vārdos, un atskanēja negants: - Augstā Ga-LAK-ti-ka, vācieties prom! - Aiz atvērtajām durvīm īsu bridi pazibēja divi uniformās ģērbušies sargi, kas steigšus attālinājās.
Eblings Miss ienāca istabā pikti sarauktu pieri, nolika uz grīdas rūpīgi ievīstītu saini un, piegājis pie Bei-tas, nevērīgi paspieda viņas plaukstu. Beita atbildēja ar enerģisku, vīrišķīgu rokasspiedienu. Miss pagriezies pārlaida izbrīnītu skatienu klaunam un ar jaunu uzmanību pievērsās Beitai.
- Esat precējusies? - viņš jautāja.
- Jā. Mēs nokārtojām juridiskās formalitātes.
Eblings Miss bridi klusēja, tad noprasīja: - Jūtaties
laimīga?
- Pagaidām jā.
Miss paraustīja plecus un vēlreiz pievērsās Mag-nifiko. Atraisījis saini, viņš jautāja: - Vai zini, kas tas ir, zēn?
Magnifiko kā atspere pielēca no krēsla un satvēra taustiņu instrumentu. Viņš pārlaida pirkstus daudzo slēdžu rindai un pēkšņā līksmes uzplūdā pārmeta atmugurisku kūleni, bīstami apdraudot tuvākās mēbeles.
- Vizisonors! - viņš iespiedzās. - Tas, kas spēj izvilināt prieku no miruša vira sirds! - Viņa slaidie pirksti viļņveida kustībā lēni un maigi slīdēja pār slēdžiem, mirkli apstājās te uz viena, te otra taustiņa, un gaisā ap tiem iemirdzējās rožains sārtums.
Eblings Miss teica: - Tātad tu teici, zēn, ka protot darbināt kādu no šiem rīkiem, un tagad tev ir iespēja to darīt. Tikai derētu to uzskaņot. Tas ir paņemts no muzeja. - Pievērsdamies Beitai, viņš paskaidroja: - Cik es saprotu, uz Fonda neviens šito nespēj jēdzīgi lietot.
Paliecies uz priekšu, viņš aši piebilda: - Klauns bez jums nerunās. Vai palīdzēsiet?
Beita pamāja ar galvu.
- Labi! - Miss teica. - Viņa baiļu līmenis ir gandrīz pastāvīgs, un es šaubos, vai viņa garīgais stāvoklis izturētu psihisko zondi. Ja gribu no viņa kaut ko izdabūt citā ceļā, viņam jājūtas pilnīgi brīvi. Jūs mani saprotat?
Viņa vēlreiz pamāja ar galvu.
- Vizisonors ir pirmais solis tajā virzienā. Viņš stāsta, ka protot to spēlēt, un viņa reakcija nupat skaidri parādīja, ka tas ir viens no viņa dzīves lielākajiem priekiem. Tāpēc izrādiet interesi un atzinību, vienalga, vai viņš spēlēs labi vai slikti. Un izturieties pret mani draudzīgi, ar uzticēšanos. Pats galvenais, dariet visu pēc maniem norādījumiem! - Miss pameta ašu skatienu uz Magnifiko, kas tupēja dīvāna stūrī, veikli regulēdams instrumenta slēdžus. Viņš bija pilnībā iegrimis šajā nodarbē.
Miss nevērīgā tonī jautāja Beitai: - Vai esat kādreiz klausījusies vizisonoru?
- Vienreiz esmu, - Beita tikpat nevērīgi atbildēja. - Reto instrumentu koncertā. īpašā sajūsmā nebiju.
- Šaubos, vai esat dzirdējusi labu izpildījumu. īsti labu spēlētāju ir ļoti maz. Nevis tāpēc, ka te vajadzīga teicama fiziskā koordinācija - daudzmanuāļu taustiņ-instrumentam, piemēram, tajā ziņā ir augstākas prasības -, bet vēl svarīgāka ir mentalitāte, brīvs fantāzijas lidojums. - Viņš pieklusināja balsi: - Tāpēc šis staigājošais skelets var izrādīties spējīgāks, nekā mēs domājam. Labi spēlētāji itin bieži ir idioti citādā ziņā. Tieši viņu dīvainības veido interesantu psiholoģiju.
Ar manāmām pūlēm piešķirt sarunai vieglu noskaņu Eblings Miss piebilda: - Vai jūs zināt, kā šis meistaro-jums darbojas? Es mēģināju to papētīt, bet pagaidām esmu apjēdzis tikai to, ka tā starojums tiešā veidā stimulē smadzeņu redzes centru, neskarot redzes nervu. Būtībā šeit tiek izmantota maņa, kas parastā līmenī nav sastopama. Izcili, ja tā padomā! Par dzirdi viss ir skaidrs. Tā ir parasta parādība. Bungādiņa, gliemezis un tā tālāk. Bet... Cst! Viņš ir gatavs. Lūdzu, nospiediet tur to slēdzi! Labāks efekts ir tumsā.
Aptumšotajā telpā Magnifiko kļuva par neskaidru plankumu un Eblings Miss - par šņācošu elpu. Beita satraukti sasprindzināja redzi, bet sākumā nejuta nekādu rezultātu. Gaisā bija manāma viegla, caurspīdīga trīsoņa, kas saraustīti pieņēmās stiprumā. Brīdi tā kavējās uz vietas, tad krita lejup, atgriezās sākumā, atkal pieņēmās un pārtapa dimdošā grāvienā, kas šķita ar rīboņu pārraujam neredzamu aizkaru.