Neliela pulsējošas krāsas lode ritmiskiem grūdieniem auga arvien lielāka un gaisā sašķīda bezveida strūklās, kas uzlidoja augstu un krita lejup kā gredzenveida lentes, savijoties kopējā rakstā. Tās saplūda daudzās mazās lodītēs, kas ikviena bija citādā krāsā, -un Beita sāka aptvert notiekošo.
Viņa atklāja, ka krāsainie raksti kļūst skaidrāki, ja aizver acis; ka ikvienai niecīgai krāsas kustībai ir savs mazais skaņu raksts; ka nav iespējams krāsas nosaukt vārdā; un visbeidzot, ka lodītes nemaz nav lodītes, bet mazas figūriņas.
Mazas figūriņas, mazas kustības liesmas, kas dejoja un zibēja savās miriādēs, te pazuda no skatiena, te iznira no nekurienes, virpuļoja cita ap citu un pārtapa jaunās krāsās.
Beita gluži neiederīgi atcerējās sīkos krāsu punktiņus, kas mēdz parādīties nakti, ja aizspiež plakstiņus tik cieši, ka acis sāk sāpēt, un pacietīgi raugās vienā virzienā. Šis bija vecais pazīstamais iespaids: zibošie raibumi šķita mainām krāsu, veidojam koncentriskus apļus, kas savilkās arvien mazāki vai izplūda trīsošā bezveida masā. Tikai šeit tas viss bija plašāks un daudzveidīgāks, un katrs sīkais, krāsainais punkts bija maza figūriņa.
Tās pa pāriem traucās viņai virsū, un viņa, strauji ieelsodamās, pacēla rokas, bet figūriņas savērpās apkārt, un īsu brīdi viņa kļuva par žilbinoša sniegputeņa centru; salta gaisma pārslīdēja pleciem un noslīdēja lejā pa rokām kā spoža slēpojuma paraugs, pārskrēja sastingušajiem pirkstiem un dzirkstošajā gaisā nesteidzīgi ieplūda kopējā mirdzumā. Aiz visa tā dzidrās straumēs viļņoja simtiem instrumentu skanējums, uzburot fantastisku kopainu, kurā viņa vairs nespēja atšķirt skaņu no gaismas.
Interesanti, vai ari Eblings Miss redz to pašu, viņa sev jautāja, un, ja ne, tad ko viņš redz? Jautājums uzzi-bēja un izgaisa, un tad...
Viņas acis atkal vēroja notiekošo. Sīkās figūriņas -vai tās bija sīkas figūriņas vai mazas sievietes ar liesmojošiem matiem? - virpuļoja un locījās pārāk ātri, lai prāts spētu tām izsekot, - savienojās riņķojošās zvaig-žņveida grupās - mūzika plūda kā klusināti smiekli -meiteņu smiekli, kas sākās viņas pašas galvā - zvaigznes sakļāvās kopā, šķildamas dzirkstis cita pret citu, lēni uzzīmēja siluetu - un kaut kur no dziļumiem iznira pils, ar katru nākamo mirkli pārtopot un pilnveidojoties. Katrs ķieģelis bija sīks krāsas punkts, katrs krāsas punkts bija sīka dzirkstele, katra dzirkstele bija gaismas zibsnis, kas zīmēja mainīgus rakstus un aicināja lūkoties augšup uz divdesmit mirdzošiem minaretiem.
Acu priekšā attinās zaigojošs paklājs; tas viļņoja un lidoja apkārt, auzdams caurspīdīgu tīmekli, kas aptvēra visu telpu, un no tā augšup traucās spoži stari, pārtopot zarotos kokos, kuri šūpojās paši savās mūzikas skaņās.
Beita sēdēja starp tiem, un no visām pusēm viņu ieskāva strauji, melodiski mūzikas viļņi. Viņa pastiepa roku, pieskardamās vienam no trauslajiem kokiem, un lejup nobira mirdzošas ziedpārslas, kas ar dzidru dzinkstoņu pa vienai izgaisa un pazuda.
Mūzika sabirza divdesmit cimbalu skaņās, un acu priekšā izauga liesmu kaskāde, kas pa neredzamiem pakāpieniem aizplūda līdz Beitai un iekrita viņai klēpī, sašķīstot sīkās straumītēs, kas traucās lejup uz visām pusēm, saceļot spožas dzirkstis ap vidukli un veidojot klēpī varavīksnes tiltu, uz kura zibēja sīkās figūriņas...
Pils, dārzs, sīki cilvēciņi uz tilta, cik tālu vien sniedzās skatiens, peldēja cauri majestātiskām stigu mūzikas bangām, ieskaujot viņu no visām pusēm...
Un tad pēkšņi... itin kā izbiedēta pauze, stomīga saraušanās, straujš sabrukums. Krāsas aizbēga, savērpās lodē, kas saraucās arvien mazāka, pacēlās gaisā un pazuda no skatiena.
Un atkal visapkārt bija parasta tumsa.
Smaga pēda taustījās pēc pedāļa, aizsniedza to, un atkal iedegās gaisma - ikdienišķa saules gaisma. Beita mirkšķināja acis, līdz tajās sakāpa asaras gluži kā ilgās pēc aizgājušā. Eblings Miss bija ieapaļš, nekustīgs kamols joprojām ieplestām acīm un joprojām pavērtu muti.
Vienīgi Magnifiko bija dzīvības pilns un, ekstātiski dūdodams, glāstīja savu vizisonoru.
- Godātā kundze, - viņš izdvesa, - tas patiešām ir maģisks instruments! Kāda harmonija un rezonanse, gluži neticams smalkums un stabilitāte! Ar to es, šķiet, varētu darīt brīnumus! Kā jums patika mans skaņdarbs, godātā kundze?
- Tas bija tavs? - Beita pārsteigta iesaucās. - Tu pats to sacerēji?
Lepnumā par viņas apbrīnu klauna kalsnā seja iekvēlojās sarkana līdz pat iespaidīgā deguna galam. - Es pats, godātā kundze. Mūlim tas nepatika, bet es to bieži spēlēju pats savam priekam. Reiz jaunos gados es redzēju pili, milzīgu un bagātu, dārgakmeņiem rotātu celtni, ko ieraudzīju no attāluma lielā karnevāla laikā. Tajā staigāja cilvēki pasakaini greznās drānās, un tādu krāšņumu es nekad vairs neesmu redzējis, pat Mūļa dienestā ne. Es spēju radīt tikai bālu atdarinājumu, jo manam trūcīgajam prātam ir robežas. Es to nosaucu “Atmiņas par Debesīm”.
Sarunas laikā Eblings Miss sapurinājās un atguvās. - Paklau! - viņš teica. - Vai tu, Magnifiko, varētu to pašu nospēlēt citiem?
īsu mirkli klauns saspringa un atrāvās atpakaļ. - Citiem? - viņš drebošā balsī pārjautāja.
- Tūkstoš citiem! - iesaucās Miss. - Fonda plašajās zālēs! Vai tu gribētu būt pats sev kungs, visu godāts, bagāts un... un... - Te viņa iztēle aprāvās. - Un tamlīdzīgi? Ko tu saki?
- Bet kā gan es varu tāds kļūt, dižais kungs, ja īstenībā esmu tikai nabaga klauns, kas nav radīts lielām un cēlām lietām?
Psihologs savilka lūpas un pārlaida plaukstu pierei. Viņš teica: - Bet tava spēle, cilvēk! Ja tu spētu tā spēlēt mēram un viņa Tirdzniecības Trestiem, tev piederētu pasaule! Vai tu to negribētu?
Klauns pameta īsu skatienu uz Beitu. - Vai viņa paliktu pie manis?
Beita iesmējās. - Protams, muļķīti! Vai tiešām tu domā, ka es tevi atstātu tagad, kad tu esi ceļā uz slavu un bagātību?
- Tas viss piederētu jums, - viņš svinīgā nopietnībā atbildēja, - un visa Galaktikas bagātība, protams, piederētu jums, bet arī tā nesegtu manu parādu par jūsu laipnību.
- Bet varbūt vispirms tu varētu palīdzēt man... -Miss nevērīgi iestarpināja.
- Ko tas nozīmē?
Psihologs bridi klusēja, tad pasmaidīja. - Maza virsmas zondite, kas nesāp. Tā pieskarsies tikai pašai smadzeņu virskārtai.
Magnifiko acīs iezibējās nāves bailes. - Zondi nē! Es esmu redzējis, kā to lieto. Tā izsūc prātu un atstāj tukšu galvaskausu! Mūlis to lietoja nodevējiem un pēc tam palaida tos vaļā, un tie bez saprašanas klīda pa ielām, līdz aiz žēlastības tika nogalināti! - Viņš pacēla roku, gribēdams Misu atgrūst.
- Tā bija psihozonde, - Miss pacietīgi paskaidroja,
- un pat tā var nodarīt pāri tikai tad, ja to nepareizi lieto. Tā, kas ir manā rīcībā, ir virsmas zonde, kas nekaitētu pat bērnam.
- Taisnība, Magnifiko, - Beita dedzīgi pievienojās.
- Tā tikai palīdzēs sakaut Mūli un aizdzīt viņu tālu projām. Tikko tas būs izdarīts, mēs ar tevi visu mūžu būsim bagāti un slaveni.
Magnifiko pastiepa drebošu plaukstu. - Vai jūs turēsiet manu roku?
Beita satvēra viņa plaukstu abās savējās, un klauns platām acīm vēroja spīdīgo termoplākšņu tuvošanos.