Eblings Miss bezrūpīgi atlaidās greznajā atpūtas krēslā mēra Indbera privātajās telpās, nepiedienīgā kārtā neizrādīdams nekādu pateicību par augstsirdīgo pretimnākšanu, un bez jebkādas līdzjūtības vēroja sīkā mēra nemierīgo dīdīšanos. Viņš aizmeta cigāra galu un izspļāva tabakas drīksnu.
- Un, starp citu, ja vēlaties kaut ko savam nākamajam koncertam Mallova zālē, Indber, - viņš teica,
- jūs varat izmest tos elektroniskos krāmus mēslainē, no kurienes tie nākuši, un uzaicināt šo mazo dīvaini spēlēt jums vizisonoru. Ticiet, Indber, tas ir kaut kas no citas pasaules!
- Es jūs neaicināju šurp, lai klausītos jūsu lekcijas par mūziku, - Indbers ērcīgi atbildēja. - Kas ir ar Mūli? Stāstiet man to! Kas ir ar Mūli?
- Ar Mūli? Labi, es pastāstīšu. Es izmantoju virsmas zondi un ieguvu ļoti maz. Psihozondi lietot nav iespējams, jo šis ērms no tās nāvīgi baidās, un, visticamāk, tāda pretestība saspers viņa sasodītos psihiskos drošinātājus tūlīt pēc ieslēgšanas. Bet kaut ko es tomēr uzzināju, un, ja jūs beidzot pārtrauktu bungot ar pirkstiem... Pirmkārt, Mūļa fiziskais spēks ir pārspīlēts. Viņš droši vien ir stiprs, tomēr mūsu ērma stāsti, šķiet, galvenokārt ir radušies viņa pārbiedētajā atmiņā. Mūlis nēsā dīvainas brilles, un viņa acis spēj nogalināt. Pēc visa spriežot, viņam piemīt psihiskas spējas.
- Tik daudz mēs zinājām jau sākumā, - mērs sāji izmeta.
- Tādā gadījumā zonde tam ir devusi apstiprinājumu, un pēc tam es strādāju ar matemātisku pieeju.
- Ak tā? Un cik ilgi jūs to darīsiet? No jūsu tarkšķēšanas es drīz kļūšu kurls!
- Es teiktu, ka apmēram pēc mēneša man varētu būt kaut kas, ko jums pastāstīt. Un, protams, var arī nebūt. Bet kas par to? Ja jau tas viss neietilpst Seldona plānos, tad mūsu izredzes ir ļoti niecīgas, sasodīti niecīgas.
Indbers aizsvilās. - Nu tu man esi rokā, nodevēj! -viņš nikni uzkliedza psihologam. - Melo nu! Saki, ka neesi viens no tiem noziedzīgajiem tenku izplatītājiem, kuri sēj Fondā bezcerību un paniku un padara manu darbu divtik grūtu!
- Es? Es? - Miss lēni ļāva briest dusmām.
Indbera sašutums nemitējās. - Jā, pie Visuma putekļu mākoņiem, jā, jo Fonds uzvarēs! Fondam ir jāuzvar!
- Par spīti sakāvei Horlegorā?
- Tā nebija sakāve! Arī tu esi norijis tos pasviestos melus? Mēs bijām mazākā skaitā, un mūs nodeva...
- Kas? - Miss izsmejoši noprasīja.
- Utainie rensteļu demokrāti! - Indbers atkliedza. - Es jau sen zināju, ka floti ir apsēduši nelietīgie demokrāti. Vairums no tiem ir patriekti, bet palicis pietiekami daudz, lai divdesmit kuģi neizskaidrojamā kārtā padotos cīņas karstākajā brīdī. Pietiekami daudz, lai uzspiestu mums šķietamu sakāvi! Tāpēc stāsti, mans skarbais, vienkāršais patriot un primitīvo tikumu cienītāj, kādi ir tavi sakari ar demokrātiem?
Eblings Miss nevērīgi paraustīja plecus. - Vai zināt, tagad jūs murgojat. Un kurš tad vainīgs pie turpmākās atkāpšanās un pie tā, ka esam zaudējuši pusi Sivennas? Atkal demokrāti?
- Nē. Demokrāti ne, - mazais vīrelis indīgi pasmaidīja. - Mēs atkāpjamies, jo Fonds uzbrukuma gadījumā vienmēr ir atkāpies līdz brīdim, kad neapturamais vēstures rats pagriežas mums vēlamā virzienā. Jau tagad es redzu iznākumu. Jau tagad tā dēvētā demokrātu pagrīde ir izdevusi manifestus, kuros zvēr atbalstu un uzticību valdībai. Tas var būt māņu gājiens, aizsegs dziļākai nodevībai, taču es to izmantošu, un tajā iekļautā propaganda dos savu labumu, lai ko tie nodevīgie gnīdas būtu izplānojuši. Un vēl labāk...
- Pat vēl labāk, Indber?
- Spried pats! Pirms divām dienām tā dēvētā Neatkarīgo Tirgotāju asociācija pasludināja karu pret Mūli, un Fonda flote vienā rāvienā papildinājās ar tūkstoš kuģiem. Saproti, šis Mūlis iet pārāk tālu! Viņš redz, ka mēs neesam vienprātīgi un ķildojamies savā starpā, bet viņa uzbrukuma spiediens mūs apvieno un dara stiprākus. Viņam ir jāzaudē. Tas ir neizbēgami - tāpat kā vienmēr.
Miss joprojām pauda neticību. - Tātad jūs gribat sacīt, ka Seldons izplānoja pat nejaušu mutanta parādīšanos?
- Mutanta! Es viņu neatšķiru no cilvēka, un tu ari ne, un vienīgās atšķirīgās ziņas nāk no dumpīga kapteiņa, pāris citzemju jauniešiem un ķerta žongliera un klauna. Tu aizmirsti pašu svarīgāko liecību, proti, pats savējo!
- Manējo? - Miss satrūkās un īsu bridi izskatījās samulsis.
- Jā, tavējo! - mērs izsmejoši turpināja. - Laika Velve atvērsies pēc deviņām nedēļām. Ko tas nozīmē? Laika Velve atveras tad, kad pienāk krīze. Ja šis Mūļa uzbrukums nav krīze, kur tad ir “īstā”, tā, kuras dēļ Velve ir gatava atvērties? Atbildi man, tu tauku pika!
Psihologs paraustīja plecus. - Nu labi. Palieciet pie tā, ja tas jums ļauj justies mierīgam. Tomēr es gribu lūgt kādu pakalpojumu. Katram gadījumam... katram gadījumam, ja vecais Seldons saka runu un tā tomēr izrādās nepatīkama, es gribētu apmeklēt Lielo Atvēršanos.
- Lai notiek. Un tagad pazūdi! Un turpmākās deviņas nedēļas nerādies man acīs!
- Ar neaprakstāmu prieku, krunkainais briesmoni! - Eblings Miss nomurmināja pie sevis, iziedams no kabineta.
FONDA KRIŠANA
Laika Velvē valdīja gaisotne, kas vairāku apstākļu dēļ nebija precīzi aprakstāma. To nevarēja saukt par panīkumu, jo telpa bija labi apgaismota un vēdināta, sienu krāsojums izteiksmīgs, nostiprināto krēslu rindas ērtas un acīmredzami paredzētas mūžīgai lietošanai. To nevarēja saukt pat par senatnīgumu, jo trīs gadsimti nebija atstājuši nekādas redzamas pēdas. Nekas šeit neliecināja par centieniem radīt bijīgu vai godpilnu noskaņu, jo iekārtojums bija vienkāršs un ikdienišķs -patiesībā gluži vai askētisks.
Tomēr pēc visu negāciju saskaitīšanas un kopējā rezultāta pazemināšanas kaut kas būtisks palika nemainīgs - un šis “kaut kas” koncentrējās ap tukšo, caurspīdīgo stikla kabīni, kas aizņēma pusi no telpas. Četras reizes triju gadsimtu laikā tajā bija parādījies un runājis dzīvā Hari Seldona atveidojums. Divas reizes viņš bija runājis tukšai telpai.
Triju gadsimtu un deviņu paaudžu gaitā vecais vīrs, kurš bija piedzīvojis visaptverošas impērijas krāšņās dienas, bija apliecinājis savu izcilo prātu - un viņš joprojām labāk izprata savu maz-ultra-mazmazbērnu Galaktiku, nekā šie mazmazbērni to izprata paši.
Tukšā kabīne pacietīgi gaidīja.
Pirmais ieradās mērs Indbers III, kas atbrauca savā privātajā parādes automobilī pa apslāpēta satraukuma piesātinātām ielām. Viņam līdzi bija personīgais krēsls, augstāks un platāks par telpā novietotajiem krēsliem. Tas tika novietots priekšā visām sēdekļu rindām, un Indbers dominēja pār visu - tikai ne pār stikloto tukšumu viņam pretī.
Svinīgi nopietnais ierēdnis viņam kreisajā pusē bijīgi nolieca galvu. - Ekselence, ir veikti visi priekšdarbi jūsu šāvakara oficiālajam paziņojumam ar visplašāko iespējamo subētera izplatījumu.
- Labi. Tikmēr jāturpina raidīt īpašās starpplanētu programmas par Laika Velvi. Protams, nav pieļaujami nekādi paredzējumi vai spekulācijas par šo tematu. Vai masu reakcija joprojām ir apmierinoša?
- Jā, ekselence, pilnīgi apmierinoša. Pēdējā laika nekrietnās baumas ir gājušas mazumā. Dominē vispārēja uzticēšanās.
- Labi! - Mērs ar žestu raidīja ierēdni projām un rūpīgi sakārtoja savu izsmalcināto kaklautu.
Pulkstenis rādīja bez divdesmit minūtēm divpadsmit.
Pa vienam vai divatā ieradās ievērojamie mēra kabineta locekļi - lielo Tirdzniecības organizāciju pārstāvji -, katrs izturēdamies ar savam finansiālajam stāvoklim un mēra labvēlības pakāpei atbilstošu cienīgumu. Katrs stādījās priekšā mēram, uzklausīja pa atbilstošam pieklājības vārdam un ieņēma sev norādīto vietu.