Sēdošais tēls moži turpināja runāt cauri un pāri augošajam haosam.
- ...jauna un stabilāka koalīcijas valdība bija nepieciešams un labvēlīgs rezultāts loģiskajam, Fondam uzspiestajam pilsoņu karam. Un tagad turpmākas ekspansijas ceļā stāv vienīgi vecās Impērijas atliekas,
un vismaz turpmākajos pāris gados tās neradīs problēmas. Protams, es nevaru izklāstīt nākamās problēmas dabu...
Seldona turpmākos vārdus aprija publikas dārdošais troksnis, un viņa lūpas kustējās bez skaņas.
Eblings Miss tumši pietvīkušu seju piesteidzās pie Randu. - Seldons ir nojūdzies! Viņš ir paredzējis aplamu krīzi! Vai tad jūs, Tirgotāji, jebkad esat plānojuši pilsoņu karu?
- Jā, mēs tādu plānojām, - Randu sausi atbildēja.
- Mēs to atcēlām Mūļa dēļ.
- Tādā gadījumā Mūlis ir pievienotais apstāklis, kas nebija paredzēts Seldona psihovēsturē. Paklau, kas tur notiek?
Pēkšņi atkal bija iestājies sastindzis klusums, un Beita redzēja, ka stikla kabīne ir tukša. Sienu kodol-spīdums bija nodzisis, un kondicionētā gaisa vieglā plūsma bija pazudusi.
Kaut kur ārpusē mainīgos toņos spalgi iegaudojās sirēna, un Randu lūpas nedzirdami veidoja vārdus:
- Kosmosa uzbrukums!
Eblings Miss pacēla pie auss rokas pulksteni un spēji iekliedzās: - Augstā Ga-LAK-ti-ka, tas ir apstājies! Vai šajā telpā vēl kāds pulkstenis strādā? - Viņa balss bija pērkona grāviens.
Divdesmit rokas pacēlās pie divdesmit ausīm. Un nevajadzēja divdesmit sekundes, lai kļūtu skaidrs, ka nestrādā.
- Tas nozīmē, - Miss paziņoja ar baisi drūmu pārliecību, - ka Laika Velvē ir apturēta visa kodolenerģija. Mūlis ir sācis uzbrukumu!
Cauri troksnim atskanēja Indbera smilksts: - Ejiet atpakaļ vietās! Mūlis ir piecdesmit parseku attālumā!
- Tur viņš bija pirms nedēļas! - atkliedza Eblings Miss. - Pašlaik viņš bombardē Terminu!
Beita juta, ka viņu sagrābj dziļa depresija. Tā ieskāva viņu arvien ciešāk, lidz elpa tik tikko spēja izlauzties cauri sāpīgi aizžņaugtajam kaklam.
Ārpusē bija dzirdams arvien skaļāks pūļa troksnis. Durvis atsprāga vaļā, un pa tām ieskrēja izmisis vīrietis. Viņš drudžaini vērsās pie Indbera, kas steidzās viņam pretī.
- Ekselence! - vīrietis izdvesa. - Visā pilsētā nedarbojas neviens transporta līdzeklis, un nestrādā neviena ārējā sakaru līnija! Tiek ziņots, ka Desmitā Flote ir sakauta, un Mūļa kuģi ir nokļuvuši līdz atmosfērai. Ģenerālštābs...
Indbers sabruka nevarīgā kaudzē uz grīdas. Tagad telpā vairs neskanēja neviena balss. Pat pūlis ārpusē bija apklusis mēmās bailēs, un gaisā valdīja saltas šausmas un panika.
Pavadoņi piecēla Indberu kājās. Pie lūpām viņam pielika kausu ar vīnu. Indbera lūpas sakustējās, kaut gan acis palika aizvērtas, un pār tām izskanēja viens vārds: - Padodieties!
Beita jutās tuvu asarām - nevis aiz bēdām vai pazemojuma, bet visaptverošu baiļu un izmisuma dēļ. Eblings Miss paraustīja viņu aiz piedurknes. - Nāciet, cienītā kundze!
Viņš ar spēku uzvilka Beitu no krēsla.
- Ejam projām! - viņš teica. - Un ņemiet līdzi savu muzikantu! - Korpulentā zinātnieka nobālušās lūpas drebēja.
- Magnifiko! - Beita nevarīgi sacīja. Klauns šausmās sarāvās. Viņa skatiens bija sastindzis un aizplīvurojies.
- Mūlis! - viņš iebrēcās. - Mūlis nāk man pakaļ!
Viņš neganti atvairīja Beitas pieskārienu. Torans
noliecās pār viņu un smagi nolaida dūri. Magnifiko sabruka bez samaņas, un Torans viņu iznesa ārā kā kartupeļu maisu.
Nākamajā dienā Mūļa atbaidošie, melnie karakuģi nolaidās uz Termina planētas lidlaukiem. Galvenais ģenerālis traucās pa Termina Pilsētas tukšo galveno ielu ārzemju ražojuma automobilī, kamēr visi pilsētas kodolspēka automobiļi stāvēja nekustīgi un nelietojami.
Okupācija tika pasludināta divdesmit četras stundas pēc Seldona parādīšanās Fonda agrāko dižvīru publikas priekšā.
No visām Fonda planētām joprojām turējās vienīgi Neatkarīgie Tirgotāji, un tagad Mūlis, Fonda iekarotājs, vērsa pret tiem visu savu spēku.
MEKLĒJUMU SĀKUMS
Vientuļā planēta Heivena - kāda Galaktikas sektora vienīgās saules vienīgā planēta, kuras sektors nenoteiktām robežām aizvijās starpgalaktiskā tukšumā, - bija nonākusi aplenkumā.
Stingri militārā izpratnē tā pavisam noteikti atradās aplenkumā, jo neviena kosmosa teritorija Galaktikas pusē vairāk nekā divdesmit parseku attālumā nebija ārpus Mūļa uzbrukuma bāzu zonas. Četros mēnešos kopš satriecošās Fonda krišanas Heivenas sakaru sistēma bija izirusi kā naža saārdīts zirnekļa tīkls. Heivenas kuģi virzījās uz iekštelpu virs savas mājvietas, un vienīgā kaujas bāze tagad bija pati Heivena.
No jebkura cita viedokļa aplenkums bija vēl ciešāks, jo planētu jau bija ietinis bezpalīdzības un nenovērša-mības plīvurs...
Beita smagi pagāja garām bāli sārto plastmasas galdu rindām un, akli taustīdamās, atrada savu vietu. Apsēdusies augstajā krēslā bez parocēm, viņa mehāniski atbildēja uz neskaidri dzirdamiem sveicieniem, ar gurdas plaukstas virspusi paberzēja kņudošu aci un pasniedzās pēc ēdienkartes.
Viņa paguva neredzami noskurināties nepatikā pret uzsvērti reklamētajiem kultivētu sēņu ēdieniem - Hei-venā tos uzskatīja par lielu delikatesi, bet Fonda ieaudzinātās garšas tradīcijas vedināja tos atzīt par gluži nebaudāmiem kad netālu izdzirdēja šņukstus un pacēla galvu.
Iepriekš viņa tikai pavirši bija pamanījusi pie pretējā ēdamgalda sēžam mazpazīstamo Džadiju, neizskatīgu, neinteresantu blondīni ar uzrautu degunu. Bet tagad Džadija raudāja, izmisīgi iekodusies ar zobiem mitrā mutautā un pūlēdamās apslāpēt elsas, līdz seja pārklājās sarkaniem plankumiem. Bezveidīgais pretradiācijas apģērbs bija nevērīgi uzmests uz pleciem, un caurspīdīgais sejas aizsegs bija noslīdējis un iekritis saldēdienā, kur gulēja joprojām.
Beita piebiedrojās trim meitenēm, kuras pēc kārtas pūlējās likt lietā izsenis izmantotos un izsenis neiedarbīgos paņēmienus, plikšķinot raudātājai pa plecu, glāstot matus un murminot nesakarīgas frāzes.
- Kas noticis? - viņa klusi jautāja.
Viena no meitenēm paskatījās uz viņu un atturīgi paraustīja plecus. - Es nezinu, - viņa atmeta, bet tad, juzdamās neveikli par strupo atbildi, pavilka Beitu sānis.
- Man šķiet, ka viņai ir bijusi grūta diena. Un viņa uztraucas par savu vīru.
- Vai viņš piedalās gaisa patruļā?
- Jā.
Beita pastiepa roku un draudzīgi pieskārās Džadijai.
- Vai tu negribētu iet mājās, Džadij? - Viņas balss moži un lietišķi pārtrauca draudzeņu laipno un nevarīgo dudināšanu.
Džadija gandrīz pikti paskatījās augšup. - Es šonedēļ jau paņēmu vienu brīvdienu...
- Nu tad paņemsi vēl otru. Saproti, ja tu par visu varu pūlēsies palikt darbā, tev nākamajā nedēļā vajadzēs trīs brīvdienas, tāpēc mājas atpūta šobrīd būs gluži patriotisks solis. Vai kāda no jums, meitenes, strādā viņas nodaļā? Labi, tad parūpējieties par formālo pusi. Bet vispirms aizej uz vannasistabu, Džadij, un sakop seju, lai tā atgūst firziķu krēma krāsu, kas tev tik labi piestāv. Ej nu! Aši!
Beita atgriezās savā vietā un ar drūma atvieglojuma nopūtu atkal paņēma ēdienkarti. Tāda noskaņa bija lipīga. Viena raudoša meitene šajā saspringtajā laikā spēja novest līdz panikai visu savu nodaļu.
Izdarījusi puslīdz ciešamu izvēli, viņa piespieda atbilstošās pogas blakus savai rokai un nolika ēdienkarti atpakaļ nišā.
Slaidā, tumšmatainā meitene, kas sēdēja viņai pretī, nicīgi izmeta: - Neko citu kā raudāt jau mēs acīmredzot neesam spējīgas, vai ne?