Viņas neparasti pilnīgās lūpas tik tikko kustējās, un Beita ievēroja, ka tās ir rūpīgi ietonētas, izceļot samāksloto, tikko jaušamo smaidu, kas pēc pašreizējā laika pieņēmumiem liecināja par dvēseles smalkumu.
Beita nolaistiem plakstiņiem pārdomāja meitenes vārdos slēpto mājienu un nopriecājās, ka var pievērsties pusdienām: flīzētā galda virsma iegrima un pēc brīža pacēlās kopā ar ēdienu. Viņa rūpīgi atritināja salveti, kurā bija ietīti galda piederumi, un piesardzīgi pagrozīja tos pirkstos, līdz metāls atdzisa.
- Vai tu vari ieteikt kaut ko labāku, Hella? - viņa jautāja.
- Kāpēc ne? - Hella atsaucās. - Es varu! - Ar nevērīgu, ietrenētu pirkstu kustību viņa iemeta cigareti mazajā nišā, un sīks zibsnis to satvēra jau pirms atsišanās pret seklo iedobi.
- Piemēram, - Hella atbalstīja zodu slaidajās, glīti koptajās plaukstās, - es domāju, ka mēs varētu noslēgt gluži pieņemamu vienošanos ar Mūli un izbeigt visu šo bezjēdzību. Bet man, protams, nav... nekādu iespēju ātri tikt projām, kad Mūlis pārņems varu.
Beitas gludajā pierē neievilkās rievas. Viņas balss skanēja raiti un vienaldzīgi. - Tev laikam nav ne brāļa, ne vīra, kas karotu kuģos?
- Nē. Tāpēc jo krietnāk no manis, ka es neredzu vajadzību upurēt citu sieviešu brāļus un vīrus.
- Upurēt visvairāk nāksies tad, kad mēs padosimies.
- Fonds padevās un mierīgi dzīvo tālāk. Bet mūsu vīrieši ir projām, un Galaktika ir nostājusies pret mums.
Beita paraustīja plecus un laipni teica: - Šķiet, ka no abām šīm atziņām tev lielākas raizes dara pirmā. -Viņa atkal pievērsās savam dārzeņu šķīvim un turpināja ēst ar nepatīkamu apjautu, ka apkārt valda klusums. Neviena sieviete dzirdamības attālumā nebija mēģinājusi atbildēt uz Hellas cinismu.
Viņa ātri devās projām, iepriekš nospiedusi pogu, kas nokopa pusdiengaldu nākamās maiņas ēdājam.
Trīs galdiņus attālāk jauna darbiniece skaļā čukstā jautāja Hellai: - Kas tā tāda bija?
Hella nevērīgi savilka lūpas. - Mūsu koordinatora brāļameita. Tu nezināji?
- Ak tā? - Meitenes acis vēlreiz pārslīdēja promejošās Beitas mugurai. - Ko viņa te dara?
- Strādā tāpat kā visas. Vai tad tu nezini, ka patriotiskai būt ir moderni? Spēlē tādu demokrātiju, ka vēmiens nāk.
- Beidz, Hella! - teica tukla meitene viņai labajā pusē. - Viņa nekad nav kūdījusi pret mums savu tēvoci. Kāpēc tu neliecies mierā?
Hella atbildes vietā uzmeta kaimiņienei ledainu skatienu un aizdedzināja nākamo cigareti.
Jaunā darbiniece ieklausījās pretī sēdošās spriganās rēķinvedes čalošanā. Sieviete bērtin bēra vārdus: - ...un runā, ka viņa esot bijusi Velvē... saproti, pati personīgi bijusi Velvē... kad runāja Seldons... un mērs esot ārdījies ar putām uz lūpām, un sākušās baigās nekārtības, un tādā garā. Viņa tika projām, pirms Mūlis nolaidās uz planētas, un bēgšana esot bijusi ļoti dramatiska... vajadzējis izkļūt cauri blokādei... nesaprotu, kāpēc viņa neuzraksta par to grāmatu, zini, cik populāras šodien ir grāmatas par karu? Un viņa esot bijusi arī tur, tajā Mūļa pasaulē, uz Kalgana, saproti? Un...
Atskanēja zvans, un ēdamistaba pamazām iztukšojās. Rēķinvede turpināja čalot, un jaunā darbiniece klausījās ieplestām acīm, tikai atbilstošos brīžos iestarpinādama tradicionālo jautājumu: - Patiešā-ā-ām?
Kad Beita atgriezās mājās, milzīgās alas apgaismojums jau bija sācis pakāpeniski satumst, vēstījot, ka krietnajiem un strādīgajiem laiks doties gulēt. Torans sagaidīja viņu durvīs, turēdams rokā apziestu sviestmaizes šķēli.
- Kur tu biji? - viņš neskaidri jautāja, neiztukšojis muti, pēc tam skaidrākā balsī piebilda: - Es šo to sagrābstīju vakariņām. Ja būs par maz, nevaino mani!
Bet Beita ieplestām acīm apgāja viņam apkārt.
- Torij! Kur ir tavs formas tērps? Kāpēc tu esi civilās drēbēs?
- Pavēle, Bej. Randu pašlaik ir ieslēdzies kopā ar Eblingu Misu, un es nezinu, par ko viņi spriež. Lūk, tur viss ir!
- Vai es braukšu līdzi? - Beita dedzīgi pagriezās pret vīru.
Torans pirms atbildes viņu noskūpstīja. - Domāju, ka jā. Tas droši vien būs bīstami.
- Bet kas tad nav bīstami?
- Pilnīgi pareizi. Ak jā, un es jau aizsūtīju pēc Mag-nifiko, droši vien arī viņš brauks kopā ar mums.
- Vai tas nozīmē, ka viņa koncerts Motoru fabrikā būs jāatceļ?
- Acīmredzot jā.
Beita iegāja blakusistabā un apsēdās pie maltītes, kas nenoliedzami izskatījās “šā tā sagrābstīta”. Viņa veikli sagrieza sviestmaizes uz pusēm un teica:
- Žēl gan par to koncertu! Fabrikas meitenes to ļoti gaidīja. Un Magnifiko tāpat. - Viņa pašūpoja galvu.
- Kāds viņš ir savāds radījums!
- Iekustinājis tavu mātes kompleksu, Bej, tur ir visa vaina. Kādreiz mums abiem būs bērns, un tad tu viņu aizmirsīsi.
Ēzdama sviestmaizi, Beita starp kumosiem dobji atbildēja: - Tā vien šķiet, ka manam mātes kompleksam pilnīgi pietiek ar tevi.
Tad viņa nolika sviestmaizi un kļuva ļoti nopietna.
- Torij?
- M-m-m?
- Torij, es šodien biju pilsētas rātsnamā, produkcijas nodaļā. Tāpēc pārnācu tik vēlu.
- Ko tu tur darīji?
- Redzi... - viņa neveikli sastomījās. - Tas ir krājies jau ilgāku laiku. Fabrikā gaiss ir tāds, ka es vairs nespēju izturēt. Morālais noskaņojums uz nulles. Meitenēm nāk raudu lēkmes bez konkrēta iemesla. Citai nelabi, cita ieraujas sevi. Pat rāmās peles staigā uzmestu lūpu. Manā nodaļā produkcija vairs nesasniedz ceturto daļu no tā, kāda bija, kad sāku strādāt, un nav nevienas dienas, kad strādnieces būtu pilnā skaitā.
- Skaidrs, - Torans teica, - tātad tu meklēji glābiņu produkcijas nodaļā. Un ko tu tur darīji?
- Uzdevu dažus jautājumus. Torij, un tas pats notiek visā Heivenā! Produkcija krītas, aug neapmierinātība un rūgtums. Nodaļas vadītājs tikai paraustīja plecus - pēc tam kad es veselu stundu bija gaidījusi priekšistabā, lai tiktu pie viņa, un tiku vienīgi tāpēc, ka esmu koordinatora brāļameita! - un pateica, ka neko nevarot darīt. Es domāju, ka viņam bija vienalga.
- Nu, nu, nepārspīlē, Bej.
- Es domāju, ka viņam bija vienalga! - Beitas sasprindzinājums pārauga dusmās. - Es tev saku, tur kaut kas nav kārtībā! Es jūtu to pašu briesmīgo bezcerību, kas mani pārņēma Laika Velvē, kad Seldons mūs pameta. Arī tu pats to juti.
- Taisnība, jutu gan.
- Tā sajūta ir atgriezusies! - viņa nikni turpināja. - Un mēs nekad nespēsim pretoties Mūlim! Pat tad, ja mums būtu līdzekļi, mums trūkst drosmes, spara, gribasspēka... Torij, nav jēgas cīnīties!
Torans neatcerējās, ka jebkad būtu redzējis Beitu raudam, un viņa neraudāja arī tagad. Ārēji ne. Bet Torans viegli uzlika plaukstu viņai uz pleca un čukstus teica: - Mēģini par to nedomāt, mīlulīt! Es saprotu, kā tu jūties. Bet mēs neko nevaram...
- Jā, mēs neko nevaram darīt! Tā saka visi, un mēs tikai sēžam un gaidām, kad mums pieliks nazi pie rīkles!
Viņa pievērsās sviestmaižu un tējas atlikumam. Torans klusēdams uzklāja gultas. Ārā jau bija pavisam tumšs.
Būdams jaunieceltais Heivenas pilsētu konfederācijas koordinators - faktiski tas bija karalaika amats -, Randu bija lūdzis, lai viņam piešķir augšstāva istabu, no kuras varēja vērot pilsētas jumtus un zālienus. Tagad, kad alas ugunis bija gandrīz nodzisušas, pilsēta tinās izplūdušās, tumšās ēnās, un Randu aizgriezās no loga. Viņam nepatika kavēties domās par simbolisko līdzību.
Viņš pievērsās Eblingam Misām, kura mazās, možās acis šķita paužam interesi vairs tikai par rokā saņemto sarkanvīna kausu: - Heivenā ir tāds teiciens: kad alas gaismas nodziest, krietnajiem un strādīgajiem jādodas gulēt.