- Tu nedomā, ka Heivena varētu karot ar Mūli?
- Es nedomāju, ka Heivena to darīs. - Beidzot Ran-du pagriezās un pievērsa raižpilno seju psihologam. - Es domāju, ka Heivena gaida padošanos. Es tevi ataicināju šurp tieši tādēļ, lai to pateiktu. Es gribu, lai tu brauc projām no Heivenas.
Eblings Miss izbrīnā piepūta tuklos vaigus. - Jau tagad?
Randu jutās bezgala noguris. - Ebling, tu esi Fonda izcilākais psihologs. Lielākie psiholoģijas dižgari ir aizgājuši pagātnē līdz ar Seldonu, bet tu esi labākais, kas mums palicis. Tu esi mūsu vienīgā cerība uzvarēt Mūli. Šeit tu to nevari izdarīt; tev jālido turp, kur vēl saglabājies kaut kas no Impērijas.
- Uz Trantoru?
- Tieši tā. No kādreizējās Impērijas ir palicis tikai vārgs skelets, bet centrā kaut kam vēl jābūt. Tur atrodas reģistri, Ebling. Tu vari pamatīgāk apgūt matemātisko psiholoģiju, varbūt pat pietiekami daudz, lai spētu atšifrēt klauna prātu. Protams, viņš dosies tev līdzi.
- Šaubos, vai viņš to gribēs, - Miss sausi atbildēja. - Ja tava brāļameita nebrauks kopā ar viņu, pat bailes no Mūļa nebūs pietiekams iemesls.
- To es zinu. Tieši šī iemesla dēļ tev līdzi dosies arī Torans un Beita. Un šim ceļojumam ir vēl cits, svarīgāks iemesls. Hari Seldons pirms trijiem gadsimtiem nodibināja divus Fondus, katru savā Galaktikas galā. Tev jāatrod Otrais Fonds.
KONSPIRATORS
Mēra pils - kādreizējā mēra pils - melnēja tumsā kā izplūdis, ēnains plankums. Iekarotajā pilsētā valdīja komandantstundas klusums, un Fonda debesīs dominēja Lielās Galaktiskās Lēcas pienainais miglājs, kurā mirgoja pa retai, vientuļai zvaigznei.
Trijos gadsimtos Fonds no nelielas zinātnieku grupas privāta projekta bija pārtapis visaptverošā tirdzniecības impērijā, kas iesniedzās pašos Galaktikas dziļumos, un pusgada laikā šī diženība bija saplakusi līdz iekarotas provinces līmenim.
Kapteinis Hans Pričers atteicās to saprast.
Pilsētas drūmais nakts klusums un aptumšotā, iebrucēju ieņemtā pils to vēstīja pietiekami skaidri, tomēr kapteinis Hans Pričers, stāvēdams pie pils ārējiem vārtiem ar sīciņu atombumbu zem mēles, atteicās to saprast.
Viņam tuvojās ēnains siluets, un kapteinis nolieca galvu.
Čuksts bija tikko dzirdams: - Signalizācijas sistēma ir tāda pati kā agrāk, kapteini. Ejiet tālāk! Tā neko neuztvers.
Kapteinis pieliecās, klusi izgāja cauri zemajai arkai un pa strūklaku ietverto taku devās turp, kur savulaik atradās Indbera dārzs.
Bija pagājuši četri mēneši kopš Laika Velves dienas, kuras notikumus kapteiņa atmiņa centās atvairīt. Taču pārdzīvotie iespaidi neaicināti atgriezās - pa vienam, pa atsevišķai epizodei, galvenokārt naktīs.
Vecais Seldons laipni runā vārdus, kuri ir satriecoši aplami, - publiku pārņem apjukums - Indbera krāšņais mēra tērps uzkrītoši kontrastē ar viņa sašķiebto, apstulbušo seju - pārbiedētais pūlis strauji aug arvien lielāks un klusējot gaida neizbēgamo padošanās vēsti -jaunais vīrietis Torans izslīd pa sāndurvīm, pārmetis pār plecu nevarīgo Mūļa klaunu.
Un viņš pats, kapteinis Hans Pričers, kaut kā izkļuvis no haosa, pārliecinās, ka viņa auto nedarbojas...
Viņš lauza ceļu cauri neorganizētajam pūlim, kas jau steidzās atstāt pilsētu - nezināmā virzienā.
Viņš apdullis meklēja kādu no daudzajām alām, kuras bija - kādreiz bija - demokrātiskās pagrīdes štābi, astoņdesmit gadu vārgas un nesekmīgas darbības centri.
Un alas bija tukšas.
Nākamajā dienā debesis aizsedza melni svešzemju kuģi, kas lēni nolaidās starp tuvējās pilsētas ēku puduriem. Kapteinis Hans Pričers juta pār sevi gāžamies bezpalīdzības un izmisuma vilni.
Viņš devās tālā un nopietnā ceļā.
Trīsdesmit dienās viņš bija nogājis kājām gandrīz divsimt jūdzes, pārģērbies ceļmalā atrasta, nesen miruša hidroponikas strādnieka drēbēs, uzaudzējis ugunīgi rudu bārdu...
Un atradis to, kas palicis pāri no pagrīdes.
Tas notika Ņūtonas pilsētā, kādreiz elegantā dzīvojamo namu rajonā, kas tagad lēnām pārvērtās postažā, kāda necila ierindas darbinieka mājā, kur vīrietis mazām acīm un lieliem kauliem, sabāzis kabatās mezglainās dūres, ar stiegraino stāvu aizsprostoja šaurās ieejas durvis.
Kapteinis nomurmināja: - Es nāku no Mirana.
Vīrietis drūmi atvairīja mēģinājumu. - Mirans šogad agri dod ziņu.
- Ne agrāk kā pagājušajā gadā, - kapteinis atbildēja.
Taču vīrietis neatkāpās no durvīm. Viņš noprasīja:
- Kas jūs esat?
- Vai jūs neesat Fokss?
- Vai jūs vienmēr atbildat ar jautājumu?
Kapteinis tikko jaušami dziļāk ievilka elpu un rāmi
teica: - Es esmu Hans Pričers, Flotes kapteinis un Demokrātiskās Pagrīdes partijas biedrs. Vai laidīsiet mani iekšā?
Fokss atkāpās sānis. Viņš sacīja: - Mans īstais vārds ir Orums Pallijs.
Viņš sniedza roku. Kapteinis to paspieda.
Istaba bija sakopta, bet bez greznības pazīmēm. Vienā kaktā stāvēja dekoratīvs grāmatfilmu projektors, un kapteiņa militārā acs tūlīt atskārta, ka tas var būt maskēts cienījama kalibra blasters. Projektora lēca atradās pretī durvju ailei, tāpēc to varētu lietot no attāluma.
Fokss sekoja bārdainā viesa skatienam un skopi pasmaidīja. - Jā! - viņš teica. - Bet tas derēja tikai Ind-bera un viņa pakalpīgo vampīru laikos. Pret Mūli tas būtu bezspēcīgs, vai ne? Pret Mūli nekas nav izdarāms. Vai gribat ēst?
Kapteiņa žokļu muskuļi zem bārdas saspringa, un viņš pamāja ar galvu.
- Tas būs ātri, ja neiebilstat drusku pagaidīt. - Fokss izņēma no skapīša vairākas aizvākotas kārbas un divas nolika priekšā kapteinim Pričeram. - Turiet virsū pirkstu un atveriet, kad tas ir pietiekami sakarsis. Mans termoregulators nedarbojas. Tādi sīkumi atgādina, ka notiek karš - vai, pareizāk, notika.
Ātri nobērtie vārdi šķita bezbēdīgi, taču runātāja tonis nepavisam nebija bezbēdīgs, un viņa acis izskatījās saltas un dompilnas. Apsēdies pretī kapteinim, viņš teica: - Ja redzēšu pie jums kaut ko tādu, kas man nepatiks, jūsu vietā paliks tikai apdedzis plankums. Vai jūs to zināt?
Kapteinis neatbildēja. Priekšā noliktās kārbas pēc viegla spiediena atvērās.
Fokss strupi teica: - Sautējums! Piedodiet, bet ēdienu izvēle nav nekāda lielā.
- Es zinu, - kapteinis atbildēja. Viņš ēda ātri, nepaceldams skatienu.
- Es reiz jūs redzēju, - Fokss teica. - Cenšos atcerēties, un bārda tajā bildē nekādi neiederas.
- Neesmu skuvies trīsdesmit dienas, - kapteinis Pričers atbildēja un iekarsa dusmās. - Ko jūs gribat? Es pateicu pareizās paroles! Man ir identifikācija!
Vīrietis atmeta ar roku. - Ak, es daudz nešaubos, ka jūs patiešām esat Pričers. Bet paroles zina daudzi, un daudziem ir identifikācija un identitāte - tiem, kuri ir Mūļa pusē. На, vai esat dzirdējis par tādu Levo?
-Jā.
- Viņš ir pārgājis pie Mūļa.
- Ko? Viņš...
- Jā. Viņš bija virs, kuru sauca par “Nepadevīgo”. -Foksa lūpas izsmejoši savilkās, bet balsi neskanēja ne smiekli, ne uzjautrinājums. - Un tad vēl Villigs. Ari sameties kopā ar Mūli! Un Garrs un Nots. Ari sametušies kopā ar Mūli! Kāpēc lai Pričers nedarītu to pašu? Kā lai es zinu?