- Derētu gan. Kur ir Beita?
- Klāj ēdamtelpā galdu, izvēlas ēdienus vai niekojas ar dekorēšanu.
Torans apsēdās uz lāviņas, kas kalpoja par Magni-fiko gultu, un gaidīja. Mūļa “īpašo ziņu” propagandas ieradumi bija līdz garlaicībai vienādi. Vispirms kareivīga mūzika, pēc tam eļļaini gludenā diktora balss. Virkne īsziņu, kas pacietīgā ierindas soli sekoja cita citai. Pēc tam pauze. Tad trompešu skaņa, sakāpināta pacilātība un kulminācija.
Torans iecietīgi ļāva tam izskanēt. Miss pusbalsī kurnēja.
Diktors ierastā kara korespondenta stilā bēra cildinošos vārdus, kas saplūda ar kūstoša metāla un saspridzinātas miesas skaņu kosmosa kaujā.
- Ātrās kreiseru eskadras ģenerālleitnanta Sam-mina vadībā šodien deva spēcīgu prettriecienu bruņotajam uzbrukumam no īsas... - Runātāja iestudēti bezkaislīgā seja uz ekrāna izgaisa kosmosa melnumā, ko caurstrāvoja zibenīgu kuģu šautras, traucoties nāvējošā kaujā. Balss turpināja runāt pērkona dunas pavadībā:
- Visiespaidīgākā karadarbība risinājās papildkaujā, kas notika starp smago kreiseri "Klasters” un trijiem ienaidnieka “Nova” klases kuģiem...
Ekrāna attēls pārgāja tuvplānā. Liels kuģis raidīja dzirksteles tumsā, un viens no izmisīgajiem uzbrucējiem neganti iegailējās, strauji sagriezās un triecās tam virsū. “Klasters” strauji pagriezās, un pretinieks aizķēra to tikai garāmslīdot, bet pats aizkūleņoja sānis.
Reportiera vienmuļā, bezkaislīgā runa turpinājās līdz pēdējam triecienam un pēdējam vrakam.
Pēc īsas pauzes sekoja līdzīgs teksta un attēla vēstījums par kauju Mnemona tuvumā, ko papildināja detalizēts uzbrucēja bēgšanas apraksts - sadragātas pilsētas aina - pagurušu gūstekņu bariņš - un atkal kaujas aina.
Mnemonam vairs nebija lemts ilgi dzīvot.
Atkal pauze - un šoreiz jau paredzamās trompešu spalgās skaņas. Ekrānā parādījās garš gaitenis ar iespaidīgām karavīru rindām malās, pa kuru enerģiski soļoja valdības runasvīrs padomnieka formas tērpā.
Klusums bija nomācošs.
Beidzot atskanēja svinīga, lēna un skarba balss:
- Pēc mūsu valdnieka pavēles ziņoju, ka planēta Heivena, kas līdz šim kareivīgi pretojās viņa gribai, ir piekritusi atzīt sakāvi. Pašlaik mūsu valdnieka spēki ieņem planētu. Opozīcija bija izkliedēta, vāji koordinēta un ātri tika iznīcināta.
Attēls izgaisa, un ekrānā parādījās sākotnējais reportieris, svarīgā tonī paziņodams, ka turpmākie jaunumi tikšot pārraidīti notikumu gaitā.
Atskanēja deju mūzika, un Eblings Miss ieslēdza aizsarglauku, kas noslāpēja enerģiju.
Torans piecēlās un, neteicis ne vārda, nenoteiktā solī devās uz durvīm. Psihologs nemēģināja viņu aizkavēt.
Kad no virtuves iznāca Beita, gribēdama kaut ko sacīt, Miss ar rokas kustibu viņu apklusināja.
- Viņi ir ieņēmuši Heivenu, - Miss teica.
- Tik driz? - Beita atjautāja neticībā ieplestām acīm.
- Bez cīņas. Bez jebkādas sasod... - Viņš aprāvās un krampjaini norija siekalas. - Labāk pašlaik liec Toranu mierā. Tā viņam nebija patīkama ziņa. Varbūt šoreiz paēdīsim bez viņa.
Beita paskatījās uz pilota kabīni un bezcerīgi pagriezās atpakaļ. - Labi, darīsim tā!
Magnifiko neievērots apsēdās pie galda. Viņš nerunāja un neēda, tikai skatījās uz priekšu, sasprindzis bailēs, kas šķita laupām tievajam augumam jebkādu dzīvīgumu.
Eblings Miss, izklaidīgi bakstīdams saldēto augļu desertu, skarbi sacīja: - Divas Tirdzniecības Pasaules vēl karo. Tās cīnās, noasiņo un mirst, bet nepadodas. Tikai Heivena... Tieši tāpat kā notika uz Fonda...
- Bet kāpēc? Kāpēc?
Psihologs papurināja galvu. - Tas viss iederas kopējā ainā. Katra dīvainā šķautne dod liecību par Mūļa dabu. Vispirms rodas jautājums: kā viņš varēja iekarot Fondu ar niecīgu asinsizliešanu un faktiski ar vienu pašu triecienu, kamēr Neatkarīgās Tirdzniecības Pasaules spēja noturēties? Kodolenerģijas izslēgšana bija sekundārs līdzeklis - to mēs esam pārrunājuši caur un cauri līdz nelabumam -, un tas darbojās vienīgi uz Fonda.
- Randu izteica domu, - Eblings turpināja, saraucis sirmās uzacis, - ka Mūļa rīcībā varbūt bija kaut kas līdzīgs Gribas Slāpētājam. Iespējams, tas panāca savu arī uz Heivenas. Bet kāpēc tādā gadījumā tas netika izmantots pret Mnemonu un īsu, kas vēl šobrīd cīnās ar tādu velnišķu sparu, ka Mūļa spēkiem jāpievieno puse no Fonda flotes, lai tās sakautu? Jā, es pazinu Fonda kuģus, kas piedalījās uzbrukumā.
- Fonds un tagad Heivena, - Beita čukstus teica. - Neveiksme, šķiet, mums dzenas pa pēdām, tomēr mūs neskar. Mēs vienmēr izbēgam par mata tiesu. Vai tā būs mūžīgi?
Eblings Miss viņā neklausījās. Viņš turpināja prātot pie sevis. - Bet ir vēl kāda problēma... vēl kāda problēma. Beita, atceries ziņu, ka Mūļa klauns neesot atrasts uz Termina, un izskanēja aizdomas, ka viņš varētu būt aizbēdzis uz Heivenu vai ari viņu turp aizveduši sākotnējie nolaupītāji. Ar viņu saistās kaut kas svarīgs, Beita, un tas joprojām ir spēkā, kaut ari mēs to neesam izdibinājuši. Magnifiko noteikti zina kaut ko tādu, kas Mūlim ir liktenīgs. Es par to esmu pārliecināts.
Magnifico nobālis mēģināja stomīgi iebilst: - Pavēlniek... augstais kungs... es tik tiešām zvēru, ka mana trūcīgā saprašana nespēj atsaukties jūsu vajadzībai. Es esmu izstāstījis visu, ko zinu, līdz pēdējam sīkumam, un jūs ar savu zondi izvilinājāt no manām vārgajām smadzenēm visu, ko es zināju, bet nezināju, ka zinu.
- Jā... es ticu. Tas ir kaut kas pavisam niecīgs. Tik niecīgs norādījums, ka to nespējam uztvert ne tu, ne es. Tomēr man tas jāatrod, jo Mnemons un īsa drīz kritis, un, kad tas notiks, mēs būsim pēdējās atliekas, pēdējās neatkarīgā Fonda drumslas.
Ceļojot cauri Galaktikas vidienei, zvaigznes blīvējas arvien ciešākos puduros. Gravitācijas lauki sāk pārklāties tik intensīvi, ka starpzvaigžņu lēcienos veidojas būtiskas novirzes.
Torans to aptvēra tad, kad lēciens iemeta kuģi sarkanas milzu planētas pašā spožuma vidū, kas sagūstīja viņus negantā tvērienā un atslāba, ļaudams atbrīvoties, tikai pēc divpadsmit mokošām bezmiega stundām.
Torana kartes bija ierobežotā daudzumā, un viņa pieredze gan darbības, gan aprēķinu ziņā vēl nebija sasniegusi augstāko līmeni, tāpēc starp lēcieniem viņš dienām ilgi nodevās rūpīgai plānošanai.
Drīz tas kļuva par komandas darbu. Eblings Miss pārbaudīja Torana matemātiskos aprēķinus, un Beita ar dažādām vispārinājuma metodēm izlūkoja iespējamos maršrutus, meklējot labākos risinājumus. Pat Magnifiko tika piesēdināts pie skaitļojamās mašīnas, lai veiktu rutīnas aprēķinus, un pēc vajadzīgajiem paskaidrojumiem šis darbs viņu patiesi ielīksmoja, turklāt viņš tajā uzrādīja apbrīnojamu prasmi.
Tā nu aptuveni mēneša laikā Beita iemācījās pārraudzīt sarkano līniju, kas lauza ceļu cauri kuģa Galaktikas Lēcas trīsdimensiju atveidojumam pusceļā uz tās centru, un ar zobgalīgu labpatiku paziņoja: - Zini, kāda tā izskatās? Kā desmit pēdu gara slieka ar baismīgiem gremošanas traucējumiem. Beigu beigās tu mūs nosēdināsi atpakaļ uz Heivenas.
- Tieši tā notiks, ja tu neaizvērsies! - atrūca Torans, nikni čaukstinādams kartes.
- Bet jāpiebilst, - Beita turpināja, - ka droši vien iespējams arī lidot taisnā līnijā, taisnā kā meridiāns.
- Ak tā? Zini, nejēga, droši vien piecsimt kuģu piecsimt gadu ir taustīdamies meklējuši tādu ceļu, un manas nožēlojamās puskredīta kartes to neuzrāda. Turklāt pilnīgi iespējams, ka no taisnajiem ceļiem ir jāizvairās. Visticamāk, tie mudž no citiem kuģiem. Un vēl...