Jau iepriekš paredzēdama Torana pikto noraidījumu, arī Beita satvēra viņu aiz pleca. - Jā, stāsti, Magnifiko! Mēs visi uzmanīgi klausāmies!
- Kad es biju viņu kuģī, - Magnifiko teica, - manu apjukušo prātu vēl vairāk samulsināja un apstulbināja bailes, kas skanēja viņu valodā. Patiesību sakot, es gandrīz neko neatceros no notikušā. Tur bija daudzi vīri, kas blenza uz mani un runāja vārdus, kurus es nesapratu. Bet pašās beigās - it kā cauri mākonim būtu izlauzies saules stars - es ieraudzīju pazīstamu seju. Tas bija mirklis, pavisam īss mirklis, tomēr šī seja manā atmiņā kļūst arvien gaišāka un skaidrāka.
- Un kas tas bija? - jautāja Torans.
- Tas kapteinis, kurš toreiz, sen atpakaļ, bija kopā ar mums, kad jūs mani izglābāt no verdzības!
Acīmredzot Magnifiko bija apzināti vēlējies izraisīt sensāciju, un līksmais smaids, kas platā lokā izliecās zem viņa iespaidīgā deguna, liecināja, ka šis nodoms ir izdevies.
- Kapteinis... Hans... Pričers? - Eblings Miss bargi noprasīja. - Vai tu esi pārliecināts? Pavisam pārliecināts?
- Ser, es zvēru! - Klauns piespieda tievo, kaulaino roku pie šaurajām krūtīm. - Pat Mūļa klātbūtnē es
zvērētu, ka tā ir patiesība, un paliktu pie tā, kaut arī viņš to noliegtu ar visiem līdzekļiem, kādi ir viņa rīcībā.
- Tad ko tas viss nozīmē? - pilnīgā neizpratnē jautāja Beita.
Magnifiko dedzīgi pievērsās viņai: - Godātā kundze, man ir kāda teorija. Tā atnāca pie manis jau gluži gatava, it kā pats Galaktikas Gars būtu to maigi ieguldījis manā prātā. - Viņš pacēla balsi tiktāl, ka tā apslāpēja pat Torana iebildumus.
- Godātā kundze, - viņš uzrunāja vienīgi Beitu, - ja šis kapteinis būtu aizbēdzis ar kuģi tāpat kā mēs un ceļotu ar viņam pašam vien zināmu mērķi, un nejauši būtu uzdūries mums, tad viņam rastos aizdomas, ka mēs viņam sekojam un gribam stāties viņam ceļā, -tādas pašas aizdomas, kādas mums ir pret viņu. Nav brīnums, ka viņš nospēlēja šo komēdiju, lai piekļūtu mūsu kuģim!
- Bet kāpēc viņam vajadzēja vest mūs uz savu kuģi? -jautāja Torans. - Tur kaut kas nesaskan.
- Saskan gan! - iedvesmas pārņemts, atsaucās klauns. - Viņš atsūtīja apakšnieku, kurš mūs nepazina, bet aprakstīja mikrofonā. Kapteinis klausījās, un viņu pārsteidza mans nožēlojamais apraksts, jo, patiesīgi runājot, šajā milzu Galaktikā nav daudz man līdzīgu nabaga radījumu. Es biju pierādījums jūsu pārējo identitātei.
- Un pēc tam viņš mūs vienkārši pameta?
- Ko gan mēs zinām par viņa misiju un tās noslēpumiem? Viņš noskaidroja, ka mēs neesam ienaidnieki, un pēc tam varbūt gribēja saglabāt slepenību, lai neapdraudētu savus plānus.
*
Beita lēni sacīja: - Netiepies, Torij. Tas patiešām šo to izskaidro.
- Tāda iespēja nav izslēgta, - piekrita Eblings Miss.
Pārējo vienotā pretestība lika Toranam justies bezspēcīgam. Klauna raitajā skaidrojumā viņam kaut kas nedeva mieru. Kaut kas tur nebija kārtībā. Tomēr To-rans jutās apmulsis, un viņa dusmas, pašam par spīti, atkāpās.
- Man brīdi likās, ka mēs būtu varējuši pieveikt vienu no Mūļa kuģiem, - viņš nočukstēja.
Viņa acis bija satumsušas sāpēs par Heivenas zaudējumu.
Pārējie saprata.
Neotrantors ... Mazā Delikasa planēta, kuras nosaukums tika mainīts pēc Lielā Sirojuma, gandrīz gadsimtu bija Pirmās Impērijas pēdējās dinastijas centrs. Tā bija ēnu pasaule un ēnu Impērija, un tās pastāvēšanai ir tikai juridiski formāla nozīme. Pirmās Neotrantora dinastijas valdīšanas laikā ...
GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA
<
NĀVE UZ NEOTRANTORA
Neotrantors - planētas vārds! Jaunais Trantors! Un, kad šis vārds ir izskanējis, tam līdzi izgaist arī visa jaunā Trantora līdzība ar izcilo oriģinālu. Divu par-seku attālumā joprojām spīdēja Vecā Trantora saule, un iepriekšējā gadsimta Galaktikas Impērijas galvaspilsēta joprojām klusi riņķoja pa savu mūžseno orbītu.
Uz Vecā Trantora joprojām dzīvoja cilvēki. Viņu nebija daudz - apmēram simt miljoni, turpretī pirms piecdesmit gadiem iedzīvotāju skaits bija sasniedzis četrdesmit miljardus. Milzīgā metāla pasaule bija izrobotu šķembu lauks. Gigantiskie torņi, kas bija slējušies augšup no vienīgā visvarenā pasaules centra, bija pus-sabrukuši un tukši, kaut gan joprojām saglabājuši agrākās šaujamlūkas un blasteru izdedzinātos caurumus -atliekas no Lielā Sirojuma pirms četrdesmit gadiem.
Lai cik savādi, pasaule, kura divus gadu tūkstošus bijusi Galaktikas centrs - valdījusi pār neierobežotu kosmosa telpu un bijusi mājvieta likumdevējiem un valdniekiem, kuru iegribas sniegušās neskaitāmu par-seku attālumā, - bija gājusi bojā mēneša laikā. Lai cik savādi, pasaule, kuru gadu tūkstošiem nebija skāruši nedz milzīgie iekarojumu uzplūdi un atplūdi, nedz
pilsoņu kari un galmu dumpji, tagad beidzot gulēja mirusi. Lai cik savādi, Galaktikas Triumfs bija kļuvis par trūdošu līķi.
Savādi un patētiski!
Jo vēl vajadzētu paiet vairākiem gadsimtiem, iekams varenās, piecdesmit paaudžu gaitā radītās rūpnīcas kļūtu pilnīgi nelietojamas. Taču nelietojamas tās bija jau tagad, un tas bija noticis vienīgi pašu cilvēku zūdošo spēju dēļ.
Miljoni, kuri bija palikuši pēc vairāku miljardu nāves, sadragāja planētas mirdzošo metāla ietvaru un atsedza zemi, kas tūkstoš gadu nebija jutusi saules staru pieskārienu.
Cilvēces pūliņu radīto mehānikas meistardarbu ieskauti, vides tirāniju nokratījušās cilvēces rūpniecības brīnumu ielenkti, viņi atgriezās pie zemes. Plašajās transporta teritorijās auga kvieši un rudzi. Torņu pakājēs ganījās aitas.
Bet Neotrantors, necila, provinciāla planēta diženā Trantora ēnā, turpināja pastāvēt, līdz izmisusi karaliskā ģimene, bēgdama no Lielā Sirojuma uguns un iznīcības, izvēlējās to par savu pēdējo patvērumu un ar grūtībām noturējās, līdz noplaka apvērsuma dārdošais vilnis. Rēgainas greznības atspulgā tā turpināja pārvaldīt Impērijas bēdīgās atliekas.
Galaktikas Impērija tagad bija divdesmit lauksaimniecības pasaules.
Dagoberts IX, divdesmit lauksaimniecības pasauļu spītīgo muižnieku un drūmo zemnieku valdnieks, bija Galaktikas Imperators, Visuma Pavēlnieks.
Nolādētajā dienā, kad Dagoberts IX kopā ar tēvu nolaidās uz Neotrantora, viņam bija divdesmit pieci gadi. Viņa acis un prāts joprojām spilgti glabāja agrākās Impērijas triumfu un varu. Bet viņa dēls, kas varētu kādu dienu kļūt par Dagobertu X, piedzima uz Neotrantora.
Viņš pazina tikai divdesmit pasaules.
Džorda Komasona gaisakuģis bija pirmais tāda veida transportlīdzeklis uz visas Neotrantora planētas, un tas bija pilnigi saprotams. Tas nebeidzās ar faktu, ka Džords Komasons bija lielākais zemesīpašnieks uz Neotrantora. Ar to viss tikai sākās. Jo aizgājušajos laikos viņš bija kalpojis par kompanjonu un ļaunuma ģēniju jaunam kroņprincim, kurš spirinājās pusmūža imperatora valdošajā tvērienā. Un tagad viņš bija kompanjons un joprojām ļaunuma ģēnijs pusmūža kroņprincim, kurš ienīda un turēja pakļautībā vecu imperatoru.
Tā nu Džords Komasons savā gaisakuģī ar perlamutra apdari un zelta un lumetrona rotājumiem, kuram nevajadzēja īpašnieka identifikācijas ģerboni, apceļoja sev piederošās zemes un sev piederošās garo kviešu lauku jūdzes, un sev piederošās kuļmašīnas un pļaujmašīnas, un sev piederošos zemes nomniekus un mehanizatorus un nopietni apsvēra savas problēmas.
Sakumpušais, vecīgi apvītušais šoferis viņam blakus saudzīgi vadīja kuģi caur augšējo vēju joslām un savā nodabā smaidīja.