Džords Komasons uzsauca vējam, gaisam un debesīm: - Vai tu atceries, ko es tev teicu, Inčnij?
Inčnija plānie, sirmie mati viegli plīvoja vējā. Viņa bezzobainais smaids starp plānajām lūpām kļuva platāks, un vaigu stateniskās rievas padziļinājās, it kā viņš glabātu sevī mūžīgu noslēpumu. Viņa balss izspraucās starp zobiem svelpjošā čukstā.
- Atceros, pavēlniek, un esmu par to domājis.
- Un ko tu esi domājis, Inčnij? - Jautājumā ieskanējās nepacietība.
Inčnijs atcerējās, ka kādreiz ir bijis jauns un skaists lords uz Vecā Trantora. Inčnijs atcerējās, ka tagad ir kroplīgs vecis uz Neotrantora un pārtiek no muižnieka Džorda Komasona žēlastības un par šo žēlastību maksā, pēc pavēles izklāstot savu pārdomu nianses. Viņš pavisam klusi nopūtās.
- Atbraucēji no Fonda, pavēlniek, ir ļoti izdevīgi viesi, - viņš atkal runāja čukstus. - It sevišķi tad, pavēlniek, ja tie ierodas tikai ar vienu kuģi un tikai ar vienu karotspējīgu vīru. Ļoti vēlami viesi.
- Vēlami? - Komasons drūmi atjautāja.- Var jau būt. Bet tie cilvēki ir burvji, un viņiem var būt liels spēks.
- Phe! - Inčnijs norūca. - Tāluma migla noslēpj patiesību. Fonds ir tikai pasaule. Tā pilsoņi ir tikai cilvēki. Ja tos nošauj, tie mirst.
Inčnijs vadīja kuģi pa iecerēto maršrutu. Lejā līkumoja mirdzoša upe. Viņš čukstus teica: - Un vai tur nemājo vīrs, par kuru tagad stāsta, ka viņš esot satricinājis Perifērijas pasaules?
Komasons pēkšņi kļuva aizdomīgs. - Ko tu par to zini?
Šofera sejā vairs nebija smaida. - Neko, pavēlniek. Tas bija tikai tāds dīks jautājums.
Komasons vilcinājās tikai īsu brīdi. Tad viņš ar brutālu tiešumu teica: - Neviens tavs jautājums nav dīks, un paņēmieni, ar kādiem tu iegūsti zināšanas, reiz novedīs tavu kārno kaklu līdz cilpai! Bet es zinu, par ko ir runa! To vīru sauc Mūlis, un pirms dažiem mēnešiem šeit bija ieradies viņa padotais... lietišķā jautājumā. Es gaidu, kad viņa cilvēks atbrauks vēlreiz... lai nokārtotu lietu līdz galam.
- Un šie nesenie atbraucēji? Varbūt viņi ir tie, kurus jūs gaidāt?
- Viņiem nav vajadzīgās identifikācijas.
- Ir pienākušas ziņas, ka Fonds esot sagrābts...
- Es tev to neesmu teicis.
- Bet ziņas ir pienākušas, - Inčnijs rāmi turpināja. - Un, ja tās ir patiesas, tad šie, iespējams, ir bēgļi no posta, un mēs šos varam aizturēt un nodot Mūļa cilvēkam par krietnas draudzības apliecinājumu.
- Jā? - Komasona balsī skanēja nenoteiktība.
- Un, pavēlniek, tā kā ir zināms, ka iekarotāja draugs kļūst par upuri pēdējais, tas būtu tikai godīgas pašaizsardzības paņēmiens. Jo pastāv tādas ierīces kā psihozondes, un mums šeit ir četras Fonda smadzenes. Par Fondu būtu derīgi uzzināt daudz ko, un par Mūli tāpat. Un tad Mūļa draudzība varbūt nebūtu tik apgrūtinoša.
Komasons gaisa telpas klusumā nodrebinājās un atgriezās pie savas sākotnējās domas. - Bet ja nu Fonds nav kritis? Ja nu ziņas ir nepatiesas? Esot taču izteikts pareģojums, ka tas nevarot krist.
- Gaišreģu laiki ir pagājuši, pavēlniek.
- Un ja nu tas tomēr nav kritis, Inčnij? Padomā! Ja tas nav kritis? Mūlis patiešām man apsolīja... - Viņš aptvēra, ka pateicis par daudz, un aši atkāpās. - Tas ir, viņš lielījās. Bet lielība ir vējš, un darbi ir klints.
Inčnijs bez skaņas iesmējās. - Darbi tiešām ir klints, ja vien līdz tiem tiek. Diez vai ir pamats baidīties no Fonda, kas atrodas pašā Galaktikas malā.
- Bet ir vēl princis, - Komasons gandrīz pie sevis nomurmināja.
- Tātad arī viņš ved sarunas ar Mūli, pavēlniek?
Komasonam īsti neizdevās noslēpt pašapmierinā-
jumu, kas iegula vaibstos. - Diez cik nopietni ne. Ne jau tā, kā to daru es. Bet viņš kļūst diezgan nevaldāms, nekontrolējams. Viņu ir apsēdis dēmons. Ja es saņemšu ciet tos cilvēkus un viņš pievāks tos savām vajadzībām, jo dažā ziņā viņš ir itin asredzīgs... es vēl neesmu gatavs ielaisties strīdā ar viņu. - Komasons sarauca pieri, un viņa masīvie vaigi nepatikā saguma.
- Es vakar īsu brīdi redzēju tos svešiniekus, - sirmais šoferis nevērīgi teica, - un viņu tumšmatainā sieviete ir ļoti neparasta. Brīva stāja un gaita kā vīrietim, un apbrīnojami bāla seja kontrastā ar tumšiem, mirdzošiem matiem. - Vecīgi piesmakušajā čukstā ieskanējās gluži vai cilvēcīgs siltums, un Komasons pārsteigts paskatījās uz viņu.
Inčnijs turpināja: - Es domāju, ka prinča asre-dzība nestāsies ceļā saprātīgam kompromisam. Viņš droši vien ļautu jums rīkoties, ja jūs atstātu meiteni viņam...
Komasona sejā atausa skaidrība. - Tā ir doma! Nudien, laba doma! Inčnij, griezies atpakaļ! Un, ja viss izdosies labi, Inčnij, mēs vēlreiz apspriedīsim jautājumu par tavu brīvību.
Atgriezies mājās, viņš savā privātajā kabinetā atrada Personīgo Kapsulu un māņticīgi saskatīja tajā gluži vai simbolisku nozīmi. Kapsula bija atceļojusi pa viļņu garumu, kuru zināja tikai nedaudzi. Komasons plati pasmaidīja. Tātad Mūļa cilvēks lido šurp un Fonds patiešām ir kritis.
Beitas miglainie priekšstati, iztēlojoties Imperatora pili, nesaskanēja ar realitāti, un viņa sirds dziļumos izjuta tādu kā neskaidru vilšanos. Telpa bija maza, necila un vienkārša, gandrīz ikdienišķa. Pils nespēja mēroties pat ar mēra rezidenci uz Fonda... un Dagoberts IX...
Beitai bija pavisam noteikta pārliecība par to, kādam jāizskatās imperatoram. Viņam nevajadzēja izskatīties pēc labsirdīga vectētiņa. Viņam nevajadzēja būt vājam, sirmam un savītušam, un viņam nevajadzēja pasniegt tējas tasi pašam ar savu roku un sejas izteiksmi, kas pauda nepārprotamas rūpes par apmeklētāju ērtībām.
Bet realitāte bija tieši tāda.
Klukstoši pasmiedamies, Dagoberts IX ielēja tēju viņas kokaini satvertajā tasē.
- Šis man ir liels iepriecinājums, mīļā. Brīdis bez ceremonijām un galminiekiem. Man jau ilgāku laiku nav bijis izdevības apsveikt viesus no savām ārējām provincēm. Tagad, kad tuvojas vecums, par to rūpējas mans dēls. Jūs neesat tikušies ar manu dēlu? Jauks puisis! Varbūt drusku nevaldāms. Bet viņš vēl ir jauns. Vai vēlaties garšas kapsulu? Nē?
Torans mēģināja iestarpināt: - Jūsu impēriskā majestāte...
-Jā?
- Jūsu impēriskā majestāte, mums nebija nodoma ielauzties pie jums...
- Nieki, tā nav nekāda ielaušanās. Šovakar notiks oficiāla pieņemšana, bet līdz tam laikam mēs esam brīvi. Pasakiet vēlreiz, no kurienes īsti jūs nākat! Šķiet, mums diezgan ilgi nav bijis nekādu oficiālu pieņemšanu. Vai jūs teicāt, ka esat no Anakreona provinces?
- Mēs esam no Fonda, jūsu impēriskā majestāte!
- Jā, jā, no Fonda. Tagad es atceros. Es noskaidroju, kur tas atrodas. Tas ir Anakreona provincē. Es tur nekad neesmu bijis. Ārsts aizliedz man doties tālos ceļos. Neatceros, ka pēdējā laikā būtu saņēmis ziņojumu no sava Anakreona viceroja. Kādi tur šobrīd ir apstākļi? - viņš bažīgi apvaicājās.
- Valdniek, - Torans nomurmināja, - man nav nekādu sūdzību.
- Tas ir iepriecinoši. Es nosūtīšu uzslavu savam vicerojam.
Torans bezpalīdzīgi paskatījās uz Eblingu Misu, kurš savā skarbajā manierē paziņoja: - Valdniek, mēs uzzinājām, ka mums vajadzīga jūsu atļauja, lai apmeklētu Impērijas Universitātes Bibliotēku uz Trantora.
- Uz Trantora? - Imperators laipni pārjautāja.
- Uz Trantora?
Tad viņa kalsnajā sejā parādījās sāpīgs samulsums.
- Uz Trantora? - viņš čukstus atkārtoja. - Tagad atceros. Es pašlaik plānoju tur atgriezties daudzu kuģu pavadībā. Jūs brauksiet man līdzi. Visi kopā mēs iznicināsim dumpinieku Gilmeru! Mēs kopīgi atjaunosim Impēriju!