Viņa sakumpusi mugura bija iztaisnojusies. Viņa balss bija kļuvusi enerģiska. īsu bridi viņa acis iezibējās salts skarbums. Bet tad viņš samirkšķināja plakstiņus un klusi sacīja: - Bet Gilmers ir miris. Šķiet, es atceros... Jā. Jā! Gilmers ir miris! Trantors ir miris... Man brīdi likās, ka... Kā jūs teicāt, no kurienes esat atceļojuši?
Magnifiko čukstus jautāja Beitai: - Vai šis tiešām ir imperators? Es biju iedomājies, ka imperatori ir dižāki un gudrāki par parastiem cilvēkiem!
Beita ar rokas mājienu viņu apklusināja. Viņa teica:
- Ja jūsu impēriskā majestāte parakstītu rīkojumu, kas atļauj mums doties uz Trantoru, tas nestu lielu labumu kopējai lietai.
- Uz Trantoru? - Imperatora seja pauda mulsumu un neizpratni.
- Valdniek, Anakreona vicerojs, kura vārdā mēs runājam, sūta ziņu, ka Gilmers tomēr ir dzīvs...
- Dzīvs! Dzīvs! - Dagoberts dimdošā balsi iesaucās.
- Kur viņš ir? Būs karš!
- Jūsu impēriskā majestāte, tas vēl netiek atklāts. Viņa atrašanās vieta ir neskaidra. Vicerojs mūs sūtīja, lai mēs paziņotu jums šo faktu, un viņa slēptuvi varam atrast vienīgi uz Trantora. Kad tā būs zināma...
- Jā, jā... Viņš ir jāatrod... - Vecais imperators nedrošā gaitā aizgāja līdz sienai un ar drebošu pirkstu pieskārās mazajam fotoelementam. Pēc nesekmīgas pauzes viņš norūca: - Mani kalpotāji nenāk šurp. Es nevaru viņus gaidīt.
Viņš kaut ko uzskricēja uz baltas lapas un beigās uzvilka iespaidīgu “D”. - Gilmers vēl iepazīs sava imperatora spēku! Kā jūs teicāt, no kurienes jūs esat? No Anakreona? Kādi tur ir apstākļi? Vai imperatora vārdam ir svars?
Beita izņēma papīra lapu no viņa nevarīgajiem pirkstiem. - Tauta dievina jūsu impērisko majestāti. Visi zina jūsu lielo mīlestību pret viņiem.
- Man vajadzētu apciemot savus Anakreona labos ļaudis, bet mans ārsts saka... es neatceros, ko viņš saka, bet... - Dagoberts paskatījās augšup, un viņa vecīgajās, pelēkajās acīs iezibējās ass skatiens. - Vai jūs kaut ko teicāt par Gilmeru?
- Nē, jūsu impēriskā majestāte.
- Viņš neaizies tālāk! Brauciet atpakaļ un pasakiet to saviem ļaudīm! Trantors noturēsies! Mans tēvs pašlaik vada floti, un salašņu dumpinieks Gilmers ar savu slepkavu bandu nosals kosmosa telpā!
Imperators atstreipuļoja atpakaļ līdz savam krēslam, un viņa acis atkal kļuva tukšas un nedzīvas. - Ko es nupat teicu?
Torans piecēlās un zemu paklanījās. - Jūsu impēriskā majestāte pret mums bija ļoti laipns, bet mums atvēlētais audiences laiks ir beidzies.
īsu brīdi Dagoberts IX patiešām izskatījās pēc imperatora. Viņš piecēlās un stāvēja, stalti izslējies, kamēr apmeklētāji pa vienam atmuguriski izgāja pa durvīm...
...aiz kurām viņus sagaidīja un ciešā lokā ielenca divdesmit bruņoti viri.
Gaisā pazibēja ierocis...
Samaņu Beita atguva lēni, taču bez trulās neizpratnes: “Kur es esmu?” Viņa skaidri atcerējās dīvaino večuku, kurš sauca sevi par imperatoru, un vīrus, kuri gaidīja ārpusē. Trulās sāpes pirkstu locītavās vēstīja, ka lietota apdullināšanas pistole.
Neatvērdama acis, viņa sasprindzināti ieklausījās netālajās balsīs.
Runātāji bija divi. Viens runāja lēni un piesardzīgi, un zem šķietamās pakalpības bija jaušama viltība. Otra balss izklausījās aizsmakusi un neskaidra, tāda kā piesātināta un skanēja dobjiem grūdieniem. Beitai nepatika neviena no tām.
Dominēja dobjā balss.
Beita uztvēra pēdējos vārdus: - Viņš dzīvos mūžīgi, tas jukušais vecis! Tas ir nogurdinoši. Tas ir kaitinoši. Komason, es rīkošos! Arī es kļūstu vecāks.
- Jūsu augstība, vispirms paskatīsimies, kāds no šiem cilvēkiem labums. Varbūt mēs iegūsim citus, noderīgākus spēka avotus, nekā nodrošina jūsu tēvs.
Aizsmakusi balss pārtapa burbuļojošā čukstā. Beita saklausīja tikai vārdu “...meitene...”, bet otra, glaimīgā balss netīkami, guldzoši pasmējās un draudzīgi, gandrīz vai tēvišķi teica: - Dagobert, jūs nekļūstat vecāks. Tie melo, kas neatzīst jūs par līdzvērtīgu divdesmitgadīgam jauneklim.
Abi iesmējās, un Beitas asinis sastinga dzīslās. Dagoberts... jūsu augstība... Vecais imperators bija runājis par nevaldāmu dēlu, un čukstos slēptie mājieni bira pār viņu kā truli vesera sitieni. Bet nekas tāds taču reālajā dzīvē nenotiek...
Viņas apziņā ielauzās Torana balss - lēna, ledaina lāstu straume.
Beita atvēra acis un sev pievērstajā Torana skatienā ieraudzīja neslēptu atvieglojumu. Viņš bargi noskaldīja: - Par šo bandītismu jūs atbildēsiet imperatora priekšā. Laidiet mūs vaļā!
Beita aptvēra, ka viņas plaukstu locītavas un potītes ir piesaistītas sienai un grīdai ar spēcīga gravitācijas lauka palīdzību.
Aizsmakušās balss īpašnieks piegāja Toranam tuvāk. Tas bija miesās izplūdis vīrietis ar tumšiem maisiņiem zem acīm un pašķidriem matiem. Pie viņa militārās cepures slējās koša spalva, un greznos svārkus rotāja sudrabota metāla putu apdare.
Viņš ņirdzīgi iesmējās, neslēpdams ļaunu uzjautrinājumu. - Tu man draudi ar imperatoru? Ar nabaga jukušo imperatoru?
- Man ir viņa caurlaide. Neviens imperatora padotais nedrīkst ierobežot mūsu brīvību!
- Bet es neesmu padotais, tu kosmosa salašņa! Es esmu reģents un kroņprincis, un tieši tā mani ir jāuzrunā. Manu nožēlojamo muļķa tēvu apmeklētāji reizēm iepriecina. Un mēs viņam neliedzam šo prieku. Tas uzsilda viņa maldīgās imperatora iedomas. Nekādas citas nozīmes tam, protams, nav.
Un tad viņš pievērsās Beitai, kas nicinoši raudzījās pretī. Viņš pieliecās tuvāk, un Beitai sejā ieplūda piparmētru smaržas pārsātināta elpa.
- Viņas acis man ir pa prātam, Komason, - kroņprincis teica. - Ar atvērtām acīm viņa izskatās vēl skaistāka. Es teiktu, ka derēs. Eksotisks papildinājums vienmuļai ēdienkartei, vai ne?
Torans izmisīgi rāvās uz priekšu, bet kroņprincis nepievērsa uzmanību viņa veltīgajām pūlēm, un Beita juta, ka ledainais saltums pārņem viņu no galvas līdz kājām. Eblings Miss vēl nebija atguvies, un viņa galva nevarīgi karājās lejup, bet Beita pārsteigta ieraudzīja, ka Magnifiko acis ir vaļā, un to asais skatiens liecināja, ka viņš jau labu bridi ir pie samaņas. Lielās, brūnās acis grūtsirdīgajā sejā cieši pievērsās Beitai.
Magnifiko iešņukstējās un ar galvas mājienu norādīja uz kroņprinci. - Viņš atņēma manu vizisonoru!
Kroņprincis strauji pagriezās, izdzirdot viņa balsi. - Tas ir tavs, izdzimteni? - Ar strauju kustību viņš noņēma instrumentu no pleca, kur tas bija karājies zaļā siksnā, Beitas nepamanīts.
Neveikli pārlaidis tam pirkstus, viņš mēģināja nospēlēt akordu, taču pūles bija veltīgas. - Vai tu proti to spēlēt, izdzimteni?
Magnifiko pamāja ar galvu.
Torans spēji iesaucās: - Jūs esat apšaudījuši Fonda kuģi! Ja imperators nerīkosies, tad atmaksa nāks no Fonda!
- No kāda Fonda? - Komasons lēni atbildēja. - Vai tad Mūlis vairs nav Mūlis?
Atbildes nebija. Princis smīnā atsedza lielus, nevienādus zobus. Izslēdzis klauna piesaistes lauku, viņš to rupji uzrāva kājās un iegrūda tam rokās vizisonoru.
- Spēlē mums, izdzimteni! - princis teica. - Spēlē mīlas un skaistuma serenādi par godu mūsu svešzemju dāmai! Pastāsti, ka mana tēva lauku cietums nav nekāda pils, bet es varu piedāvāt viņai vietu, kur viņa varēs peldēties rožūdenl - un uzzināt, ko nozīmē prinča mīlestība! Dziedi par prinča mīlestību, izdzimteni!
Viņš apsēdās uz marmora galda malas, dīki šūpodams masīvo kāju. Muļķīgais smaids un trulais skatiens iesvēla Beitā mēmas dusmas. Torana dzīslas piepampa veltīgā piepūlē pārvarēt spēka lauku. Eblings Miss sagrozījās un ievaidējās.