Magnifiko izdvesa: - Mani pirksti ir stīvi un nevarīgi...
- Spēlē, izdzimteni! - princis ieaurojās. Viņš pamāja Komasonam, un telpa satumsa. Princis puskrēslā sakrustoja rokas un gaidīja.
Magnifiko ātrām, ritmiskām kustībām pārlaida pirkstus daudztaustiņu instrumentam no viena gala līdz otram, un istabai pārslīdēja varavikšņots gaismas stars. Atskanēja kluss, maigs tonis - drebošs un asaru piesātināts. Tas pastiprinājās un pārtapa skumjos smieklos, kuru fonā skanēja vienmuļa duna.
Tumsa šķietami sabiezēja un kļuva intensīvāka. Mūzika sasniedza Beitas ausis cauri neredzamo pārklāju kārtām. Acu priekšā parādījās mirdzošs gaismas punkts, it kā dziļas bedres dibenā gailētu vientuļa svece.
Beita instinktīvi sasprindzināja redzi. Gaisma kļuva spožāka, bet palika izplūdusi. Tā neskaidri kustējās, mainot krāsu, un mūzika spēji pārtapa spalgās, netīkami griezīgās taures skaņās ar spēcīgu krešendo kāpinājumu. Gaisma aši zibsnīja, pielāgojoties velnišķajiem ritmiem. Gaismas laukumā kaut kas dīvaini raustījās un šaudījās. Un mūzika raustījās un šaudījās līdzi.
Beita cīnījās ar savādām jūtām, un viņas prāts nedzirdami elsoja. Atmiņā uznira brīdis Laika Velvē, kad ritēja Heivenas pēdējās dienas. Tā pati briesmīgā, mokošā apjauta, kurā godaprāts jaucās ar izmisumu. Viņa sarāvās, itin kā nokļuvusi žņaudzoša tikla skavās.
Mūzika šķindēja ausis kā ļauni smiekli, un viņa drudžaini novērsās no atbaidošā, šaudīgā gaismas apļa, kas līdzinājās apgriezta teleskopa tēlam. Viņas piere bija mitra un auksta.
Mūzika apklusa. Tā bija skanējusi minūtes piecpadsmit, un Beitu pārņēma dziļš atvieglojums, kad to nomainīja klusums. Iedegās spoža gaisma, un viņa pavisam tuvu ieraudzīja Magnifiko seju, kas bija nosvīdusi, nelaimīga un izbiedēta.
- Godātā kundze, - viņš izdvesa, - kā jūs jūtaties?
- Būs jau labi! - Beita čukstus attrauca. - Bet kāpēc tu tā spēlēji?
Viņa pievērsa skatienu pārējiem. Torans un Miss bija bezpalīdzīgi piesaistīti pie sienas, taču Beita lūkojās viņiem garām. Princis dīvainā pozā gulēja galda galā. Komasons samocīti vaidēja, siekalām pilot no vaļējās mutes.
Kad Magnifiko paspēra soli uz viņa pusi, Komasons sarāvās un neprātīgi iekliedzās. Magnifiko pagriezās un, strauji palēcies, atbrīvoja pārējos no spēka lauka.
Torans metās uz priekšu un negantā, spēcīgā tvērienā sagrāba muižnieku aiz kakla. - Tu nāksi mums līdzi! Mums vajadzēs tevi, lai tiktu atpakaļ uz kuģa!
Divas stundas vēlāk kuģa virtuvē Beita lika galdā prāvu pašceptu pīrāgu un Magnifiko svinēja atgriešanos kosmosā, tiesādams to ar negausību, kas neatbilda nekādiem galda uzvedības noteikumiem.
- Vai garšo, Magnifiko?
- M-m-m-m!
- Paklau, Magnifiko!
- Jā, godātā kundze?
- Kas tas īsti bija, ko tu tur spēlēji?
Klauns nemierīgi sagrozījās. - Es... Es labāk nestāstīšu. Reiz gadījās iemācīties... un vizisonors spēj graujoši iedarboties uz nervu sistēmu. Protams, tas bija ļaunums un nebija domāts jūsu nevainīgajai dvēselei, godātā kundze.
- Beidz nu, Magnifiko! Tik nevainīga mana dvēsele nemaz nav. Nevajag glaimot! Vai es redzēju to pašu, ko redzēja viņi?
- Ceru, ka ne. Es to spēlēju tikai viņiem. Ja jūs kaut ko redzējāt, tad tikai pašu maliņu, turklāt no attāluma.
- Bet ar to pietika. Vai tu zini, ka apdullināji princi līdz nemaņai?
Piebāzis muti ar lielu pīrāga gabalu, Magnifiko drūmi atbildēja: - Es viņu nogalināju, godātā kundze.
- Ко? - Beita krampjaini norija siekalas.
- Kad beidzu spēlēt, viņš bija beigts, citādi es būtu turpinājis. Par Komasonu es nebēdāju. Lielākie draudi no viņa puses bija nāve vai spīdzināšana. Bet šis princis, godātā kundze... Viņš ļoti nejauki skatījās uz jums, un... - Magnifiko sašutis neveikli apklusa.
Beitā uzviļņoja dīvainas domas, un viņa tās steigšus apspieda. - Magnifiko, tev ir cēla un drosmīga sirds.
- Ai, godātā kundze! - Viņš iespieda sarkano degunu pīrāgā, taču vairs nemēģināja ēst.
Eblings Miss raudzījās ārā pa kuģa logu. Trantors atradās tuvu, un tā metāliskais kupols šķita biedējoši spožs. Torans stāvēja viņam blakus.
Ar drūmu bezcerību balsī viņš teica: - Mūsu ceļojums ir veltīgs, Ebling. Mūļa cilvēks mūs ir apsteidzis.
Eblings Miss paberzēja pieri ar plaukstu, kas šķita zaudējusi tuklumu un sarāvusies. Viņš norūca kaut ko nesaprotamu.
Toranu tas aizkaitināja. - Es saku, ka tie cilvēki zināja par Fonda krišanu! Es saku...
- Ko? - Miss apmulsis paskatījās uz viņu. Viņš saudzīgi uzlika plaukstu uz Torana rokas. Viss iepriekš sacītais viņam, šķiet, bija pagājis garām. - Toran, es... Es vēroju Trantoru. Vai zini... Kopš ierašanās uz Neotrantora man ir ļoti dīvaina sajūta. Kaut kāds iekšējs dzinulis urda un nedod mieru. Toran, es to varu; es zinu, ka to varu! Manas domas kļūst arvien skaidrākas, skaidrākas nekā jebkad!
Torans pārsteigts paskatījās uz viņu un paraustīja plecus. Eblinga Misa vārdi neviesa paļāvību.
Viņš piesardzīgi teica: - Mis?
-Jā?
- Tu neredzēji to kuģi, kas mūsu prombraukšanas bridi nolaidās uz Neotrantora?
- Nē, - Miss atbildēja pēc īsa, dompilna klusuma brīža.
- Bet es redzēju. Varbūt tā ir mana iedoma, bet tas varēja būt tas pats Filijas kuģis.
- Tas, uz kura bija kapteinis Hans Pričers?
- Visums vien zina, kas uz tā bija. Magnifiko informācija... Tas mums sekoja, Mis!
Eblings Miss neatbildēja.
Torans bažīgi jautāja: - Vai tev kaut kas kait? Tu nejūties labi?
Misa acis savādi mirdzēja un skatiens bija aizplīvurots, it kā viņš kavētos dziļās domās. Viņš neatbildēja.
TRANTORA DRUPAS
Noteikt jebkāda objekta atrašanās vietu lielajā Tran-tora pasaulē ir sarežģītāk nekā jebkur citur visā Galaktikā. No tūkstoš jūdžu attāluma nav iespējams uztvert ne kontinentus, ne okeānus. Nav ne upju, ne ezeru, ne salu, ko varētu pamanīt pa mākoņu spraugām.
Metāla ieskautā pasaule bija - reiz bija - viena milzu pilsēta, un svešs kosmosa ceļotājs varēja nešaubīgi identificēt vienīgi veco Imperatora pili. “Beita” riņķoja apkārt šai pasaulei gandrīz gaisakuģa augstumā, atkārtoti pūloties atrast meklēto.
No polārajiem apgabaliem, kur metāla smaiļu apledojuma kārta drūmi liecināja par bojātām vai novārtā pamestām laika apstākļu kondicionēšanas iekārtām, viņi devās dienvidu virzienā. Palaikam viņi mēģināja saskatīt sakarības (vai domājamās sakarības) starp to, kas bija redzams, un to, ko vēstīja trūcīgā, uz Neotran-tora iegūtā karte.
Tomēr pienāca brīdis, kad viss kļuva skaidrs. Sprauga planētas metāla pārklājā bija piecdesmit jūdžu plata. Neparastais zaļums pletās simtiem kvadrātjūdžu platībā, iekļaujot senās Impērijas rezidenču iespaidīgo krāšņumu.
“Beita” bridi kavējās gaisā un lēni fiksēja savu atrašanās vietu. Vienīgie ceļa rādītāji bija milzīgās super-maģistrāles. Garas, taisnas bultas kartē un līdzenas, mirdzošas joslas lejā.
Vietu, kas kartē bija apzīmēta kā Universitātes teritorija, viņi sasniedza ar deducētās izskaitļošanas palīdzību, un kuģis nolaidās līdzenā klajumā, kas savulaik droši vien bijis rosības pilns pacelšanās un nolaišanās laukums.
Tikai tad, kad viņi ienira metāliskajā haosā, no augšas redzētais glītais gludums pārvērtās sašķobītā, pussabrukušā postažā, ko aiz sevis bija atstājis Lielais Sirojums. Smailes bija nolauztas, gludās sienas greizas un apdrupušas, un palaikam skatienam uz īsu brīdi pavērās izlīdzināta zemes platība, kas tumša un uzarta stiepās vairāku simtu akru garumā.