Lī Senters piesardzīgi vēroja kuģa nosēšanos. Tas izskatījās savāds kuģis un acīmredzot nebija ieradies no Neotrantora, un viņš nedzirdami nopūtās. Savādi kuģi un mulsinoša saskarsme ar cilvēkiem no ārējā kosmosa varēja nozīmēt neilgo miera dienu beigas, atgriešanos senajos, grandiozajos nāves un cīņu laikos. Senters bija Grupas vadonis; viņa pārziņā bija vecās grāmatas, un viņš bija daudz lasījis par senajiem laikiem. Viņš tos negribēja piedzīvot.
Pagāja varbūt minūtes desmit, līdz savādais kuģis nolaidās un apstājās līdzenumā, bet šajā laikā viņam uzzibsnīja sensenu gadu atmiņas. Vispirms lielā lauku saimniecība no bērnu dienām - tā viņam saistījās tikai ar rosīgu cilvēku bariem. Pēc tam jauno ģimeņu ceļojums uz citām lauksaimniecības zemēm. Tolaik viņam bija desmit gadu, viņš bija vienīgais bērns un jutās samulsis un izbiedēts.
Tad atmiņā atausa jaunās ēkas; lielās metāla plātnes, ko vajadzēja izdabūt no zemes un sašķelt gabalos; atsegtā zeme, ko vajadzēja apvērst, atdzīvināt un ielabot; blakus esošās celtnes, ko vajadzēja nojaukt un nolīdzināt vai pārveidot dzīvojamās mājās.
Un tad vajadzēja audzēt un novākt labību, nodibināt mierīgas attiecības ar kaimiņu saimniecībām...
Sākās augšana un attīstība, ko virzīja prasmīgas pašnoteikšanās rāmais likums. Tapa jauna paaudze, dzima un auga skarbajā zemes dzīvē rūdīti bērni. Pienāca lielā diena, kad viņu izvēlējās par Grupas vadoni, un pirmo reizi kopš astoņpadsmitās dzimšanas dienas viņš nenoskuvās, bet vēroja parādāmies pirmos Vadoņa Bārdas rugājus.
Un tagad varbūt iejauksies Galaktika, darot galu īsajai nošķirtības idillei...
Kuģis nolaidās. Senters klusēdams noskatījās, kā atveras izejas durvis. Izkāpa četri cilvēki, kas piesardzīgi un modri raudzijās apkārt. Trīs atšķirīgi vīrieši: viens vecs, viens jauns un viens tāds kā maikste ar milzīgu degunu. Un viņu vidū sieviete ar tikpat neatkarīgu stāju un izturēšanos. Senters atlaida plaukstu no abām melnajām, gludajām bārdas šķipsnām un devās atbraucējiem pretī.
Viņš izdarīja vispārpieņemto miera žestu: pacēla abas plaukstas, pavērsis augšup cietās, tulznainās delnas.
Jaunais vīrietis panācās divus soļus uz priekšu un atkārtoja to pašu kustību. - Es nāku ar mieru.
Viņa akcents izklausījās dīvains, taču vārdi bija saprotami un draudzīgi. Senters izteiksmīgi atbildēja: - Ar mieru jūs sagaidām. Laipni lūgti Grupas viesim-Ilgajā paspārnē! Vai esat izsalkuši? Dosim jums ēst. Vai esat izslāpuši? Dosim jums dzert.
Atbilde izskanēja lēni: - Pateicamies par jūsu laipnību un, atgriezušies mūsu pasaulē, vēstīsim labas ziņas par jūsu Grupu.
Dīvaini, bet labi vārdi. Senteram aiz muguras smaidīdami pulcējās Grupas vīrieši, un no apkārtējo ēku piebūvēm nāca ārā sievietes.
Vēlāk savā istabā viņš izņēma no slēptuves aizslēgtu kārbu ar spoguļa sieniņām un piedāvāja katram viesim pa garam, resnam cigāram, kurus glabāja īpašiem gadījumiem. Kad pienāca svešās sievietes kārta, Senters sastomījās. Viņa bija apsēdusies starp vīriešiem. Svešinieki acīmredzot pieļāva un pat labprāt pieņēma tādu pārdrošību. Viņš stīvi pasniedza kārbu.
Sieviete smaidot paņēma cigāru un ievilka aromātiskos dūmus ar pašsaprotamu labsajūtu. Lī Senters jutās satriekts, taču apslāpēja savas emocijas.
Pirms maltītes risinājās pieklājīga, saspringta saruna, kas bridi pievērsās zemkopībai uz Trantora.
Vecais virs jautāja: - Kā jums veicas ar hidropo-niku? Tādā pasaulē kā Trantors hidroponika noteikti ir labākais risinājums.
Senters lēni papurināja galvu. Viņš bija neziņā. Viņa zināšanas aprobežojās ar lasīto grāmatu svešādajiem tekstiem. - Mākslīgā zemkopība ar ķimikālijām? Nē, uz Trantora tādas nav. Hidroponikai vajag nopietnu industriju - piemēram, plašu ķīmisko rūpniecību. Un karā vai citās katastrofās, kad rūpniecība iet bojā, cilvēki cieš badu. Visu ēdamo nevar audzēt mākslīgi. Daži produkti zaudē vērtību. Augsne ir lētāka un labāka, uz to vienmēr var paļauties.
- Un pārtikas apgāde jums ir pietiekama?
- Pietiekama, varbūt tikai vienveidīga. Mēs audzējam mājputnus, kas dēj olas, un slaucamos dzīvniekus piena produktiem, bet gaļas piegāde mums ir atkarīga no ārējās tirdzniecības.
- No tirdzniecības? - Jaunais vīrietis izrādīja piepešu interesi. - Tātad jūs tirgojaties! Bet ko jūs eksportējat?
- Metālu, - Senters īsi atbildēja. - Paskatieties paši! Mums ir neizsmeļami gatava, apstrādāta metāla krājumi. Kuģi brauc šurp no Neotrantora, demontē norādīto teritoriju, līdz ar to paplašinot mūsu zemkopības platības, un atstāj mums apmaiņai gaļu, konservētus augļus, pārtikas koncentrātus, lauksaimniecības mašīnas un tā tālāk. Viņi saņem metālu, un abas puses ir ieguvējas.
Cienastā tika pasniegta maize ar sieru un nenoliedzami garšīgs dārzeņu sautējums. Kad galdā parādījās saldēdiens - saldēti augļi, vienīgais ievestais produkts šajā maltītē -, svešinieki uzsāka sarunu, kas vairs nebija tikai pieklājīga ciemiņu tērzēšana. Jaunais vīrietis izvilka Trantora karti.
Lī Senters pievērsa tai rāmu skatienu. Noklausījies atbraucēju sacīto, viņš nopietni teica: - Universitātes teritorija ir statiska vieta. Tur mēs, zemkopji, neaudzējam labību. Mēs labprātāk pat neejam tajā. Tā ir viena no mūsu retajām liecībām par citiem laikiem, un mēs vēlamies paturēt to neskartu.
- Mēs meklējam zināšanas. Mēs neko tai nenodarīsim un atstāsim visu, kā bijis. Ķīlā paliks mūsu kuģis.
- Šo priekšlikumu izteica vecais vīrs, un viņa balsī skanēja gandrīz drudžaina dedzība.
- Tādā gadījumā es varu jūs turp aizvest, - Senters atbildēja.
Tonakt svešinieki pārgulēja viņa namā, un tonakt Lī Senters aizsūtīja ziņu uz Neotrantoru.
JAUNPIEVĒRSTAIS
Trantora dzīves rāmais plūdums aprima pavisam, kad viņi iegāja Universitātes teritorijā starp lielajām, plašajām ēkām. Te valdīja svinīgs vientulības klusums.
Svešinieki no Fonda neko nezināja par vētrainajām dienām un naktīm asiņainā Sirojuma laikā, kas Universitāti bija atstājis neskartu. Viņi neko nezināja par periodu pēc Impērijas varas krišanas, kad bālsejainie studenti, aizņēmušies ieročus, ar nepieredzējušu cilvēku drosmi izveidoja brīvprātīgu aizsardzības armiju, lai pasargātu Galaktikas zinātnes centrālo svētnīcu. Viņi neko nezināja par Septiņu Dienu Kauju un par pamiera vienošanos, kas paglāba Universitāti pat tad, kad Imperatora pili neilgu laiku bradāja Gilmera un viņa karavīru zābaki.
Atbraucēji no Fonda, pirmo reizi tuvodamies šai vietai, aptvēra vienīgi to, ka mūžam mainīgā pasaulē, tiecoties no panīkuša vecā uz saspringtu jauno, šī teritorija ir klusas elegances piestrāvota, senas diženlbas apdvesta muzejiska vērtība.
Savā ziņā viņi bija iebrucēji. Drūmi domīgais tukšums viņus atraidīja. Akadēmiskā gaisotne, šķiet,
joprojām bija dzīva un pikti viļņojās, sastopoties ar traucējumu.
Bibliotēkas ēka izskatījās maza, taču tas bija maldinošs iespaids, jo pazemē tā ievērojami paplašinājās un pārtapa visaptveroša, sapņaina klusuma valstībā. Eblings Miss apstājās iepretī reģistrācijas telpas izsmalcinātajiem sienu gleznojumiem.
Viņš čukstus sacīja - jo šeit noteikti vajadzēja čukstēt: - Man šķiet, ka mēs nesen pagājām garām katalogu zālēm. Es uzkavēšos tur.