Viņa piere bija piesarkusi un rokas trīcēja. - Es gribu, lai mani netraucē, Toran. Vai tu atnesīsi man ēdamo uz turieni?
- Kā vien vēlies. Mēs centīsimies palīdzēt, cik iespējams. Vai tu gribi, lai mēs strādājam tavā vadībā?
- Nē, man jābūt vienam...
- Tu domā, ka atradīsi, ko vēlies?
Un Eblings Miss atbildēja ar klusu, bet nešaubīgu pārliecību: - Es zinu, ka atradīšu!
Toranu un Beitu apstākļi šajās dienās tuvināja ikdienišķai “mājkopībai" vairāk nekā jebkad abu laulības pirmā gada laikā. Tā bija diezgan savāda “mājkopība”. Viņi dzīvoja diženības vidū ar visai neiederīgu vienkāršību. Ēdienu viņi saņēma galvenokārt no Lī Sentera lauku saimniecības un maksāja par to ar sīkām kodol-ierīcēm, kādas atrodamas uz jebkura Tirgotāju kuģa.
Magnifiko iemācījās lietot projektorus bibliotēkas lasītavā un tik ļoti aizrāvās ar piedzīvojumu romāniem un romantiskiem stāstiem, ka kļuva gandrīz tikpat nevērīgs pret ēšanu un gulēšanu kā Eblings Miss.
Eblings bija pilnīgi un neatraujami iegrimis savos meklējumos. Viņš bija pieprasījis, lai Psiholoģijas
Izziņu telpā viņam novieto guļamtīklu. Viņa seja kļuva arvien vājāka un bālāka. Enerģiskais runasveids bija zudis, un iecienītie sulīgie vārdi miruši vieglā nāvē. Palaikam viņš bez īpašas koncentrēšanās pat nepazina Toranu un Beitu.
Ērtāk viņš jutās kopā ar Magnifiko, kas pienesa viņam ēdienu un nereti veselām stundām sēdēja zinātniekam blakus un gluži kā dīvainas burvestības apsēsts vēroja, kā vecais psihologs pārraksta neskaitāmus vienādojumus, meklē neskaitāmas atsauces grāmatu filmās vai drudžaini skraida pa istabu, neapvaldītā piepūlē cenzdamies sasniegt mērķi, kuru redzēja vienīgi viņš pats.
Iegājis aptumšotajā istabā, Torans skarbi iesaucās: - Beita!
Viņa vainīgi salēcās. - Jā? Vai tev mani vajag, To-rij?
- Skaidrs, ka man tevi vajag. Visuma vārdā, kāpēc tu šeit sēdi? Tu uzvedies dīvaini jau kopš brīža, kad mēs ieradāmies uz Trantora. Kas ar tevi noticis?
- Ai, Torij, beidz! - Beita gurdi atbildēja.
- “Ai, Torij, beidz!” - viņš nepacietīgi, mēdoši atkārtoja, bet tad viņa balss piepeši kļuva maiga. - Kāpēc tu negribi man stāstīt, Beita? Tevi kaut kas nomāc.
- Nē! Mani nekas nenomāc, Torij. Ja tu visu laiku mani tā bikstīsi, es kļūšu nikna. Es vienkārši... domāju.
- Par ko tu domā?
- Tāpat vien. Par Mūli, par Heivenu un par Fondu, par visu pēc kārtas. Par Eblingu Misu un par to, vai viņš atradis kaut ko par Otro Fondu un, ja atradis, vai tas mums palīdzēs... un par daudz ko citu. Vai tas tevi nomierina? - Viņas balsi skanēja nemiers.
- Ja tu visu laiku nododies drūmām domām, es ļoti ieteiktu mest mieru. Tas ir nepatīkami un nekādi neuzlabo situāciju.
Beita piecēlās kājās un bāli pasmaidīja. - Nu labi! Es esmu apmierināta. Redzi, es priecājos un smaidu! Ārpusē atskanēja izbiedēts Magnifiko sauciens:
- Godātā kundze...!
- Kas noticis? Nāc...
Beitas balss spēji aprāvās, jo atvērto durvju ailē parādījās plata, skarba seja...
- Pričers! - Torans iekliedzās.
Beita izdvesa: - Kapteini! Kā jūs mūs atradāt? Hans Pričers ienāca istabā. Viņa balss skanēja skaidri, rāmi un pilnīgi bez dzīvības. - Tagad es esmu pulkvedis. Un kalpoju Mūlim.
- Mūlim...! - Torana balss aizlūza. Visi trīs brīdi stāvēja kā sastinguši.
Magnifiko izmisīgi sarāvās un paslēpās aiz Torana. Neviens viņam nepievērsa uzmanību.
Krampjaini sažņaugusi trīcošās rokas, Beita jautāja:
- Jūs nākat mūs arestēt? Jūs patiešām esat pārgājis viņu pusē?
- Es nenāku jūs arestēt, - pulkvedis ātri atbildēja.
- Manos norādījumos jūs neesat pieminēti. Attiecībā pret jums es esmu brīvs un, ja neiebilstat, labprāt ievērošu mūsu veco draudzību.
Torana seja bija apslāpēta niknuma maska. - Kā jūs mūs atradāt? Tātad jūs bijāt tajā filiešu kuģī? Jūs mums sekojāt?
Pričera kokainajos vaibstos, šķiet, īsu mirkli iezibējās apmulsums. - Jā, es biju filiešu kuģī! Pirmoreiz es jūs sastapu... pavisam nejauši.
- Tāda nejaušība ir matemātiski neiespējama.
- Nav vis. Tā vienkārši ir mazticama, tāpēc mans apgalvojums paliek spēkā. Lai nu kā, jūs pateicāt filie-šiem - protams, tādas filiešu tautas nemaz nav -, ka lidojat uz Trantora sektoru, un, tā kā Mūlim jau bija savas kontaktpersonas, nenācās grūti jūs tur aizturēt. Diemžēl jūs tikāt projām pirms manas ierašanās uz Neotrantora, taču pavisam neilgi pirms tās. Man pietika laika pieprasīt Trantora lauksaimniekiem ziņojumu par jūsu nolaišanos. Viņi par to paziņoja, un es esmu šeit. Vai drīkstu apsēsties? Esmu atnācis draudzīgos nolūkos, varat man ticēt!
Viņš apsēdās. Torans nokāra galvu, kavēdamies bezpalīdzīgās domās. Sastingusi līdz jūtu trulumam, Beita sāka gatavot tēju.
Torans pacēla galvu. - Nu, un ko tad jūs gaidāt, pulkvedi? - viņš skarbi noprasīja. - Kādi ir jūsu draudzīgie nolūki? Ja neesat nācis mūs arestēt, ko tad jūs gribat? Uzņemties aizbildniecību? Sauciet iekšā savus vīrus un dodiet pavēles!
Pričers pacietīgi papurināja galvu. - Nē, Toran. Es atnācu pats pēc savas gribas, lai aprunātos ar jums un pārliecinātu, cik veltīgs ir tas, ko jūs darāt. Ja man tas neizdosies, es iešu projām. Tas ir viss.
- Tas ir viss? Labi, tad raujiet vaļā savu propagandu, sakiet savu runu un pazūdiet! Es negribu tēju, Beita!
Pričers paņēma piedāvāto tasi ar smagnēju paldies. Malkodams tēju, viņš vēroja Toranu ar ciešu un apņēmīgu skatienu. Pēc tam viņš sacīja: - Mūlis patiešām ir mutants. Viņu nav iespējams sakaut tieši šīs mutācijas dēļ.
- Kāpēc? Kas tā ir par tik īpašu mutāciju? - Torans jautāja ar rūgtu ironiju balsī. - Varbūt tagad jūs mums to pastāstīsiet, ko?
- Jā, pastāstīšu. Viņam tas nekaitēs. Redziet, Mūlim piemīt spēja regulēt cilvēku emocionālo līdzsvaru. Tas izklausās pēc nenopietna trika, bet šī spēja ir neuzvarama.
- Emocionālo līdzsvaru? - Beita pārtrauca Pričeru. Viņa sarauca pieri. - Varbūt jūs paskaidrosiet sīkāk? Es lāgā nesaprotu.
- Gribēju sacīt, ka Mūlis pavisam viegli spēj iedvest prasmīgam ģenerālim absolūtu lojalitāti pret sevi un nesatricināmu ticību savai uzvarai. Viņa ģenerāļi atrodas emocionālā kontrolē. Viņi nespēj Mūli nodot, nespēj to vājināt - un šī kontrole ir nepārtraukta. Mūļa spējīgākie ienaidnieki kļūst par viņa uzticamākajiem padotajiem. Kalgana militārais vadonis pakļāva savu planētu un kļuva par Mūļa viceroju uz Fonda.
- Un jūs, - Beita ar rūgtumu piebilda, - jūs nodevāt savu mērķi un kļuvāt par Mūļa sūtni uz Trantora. Viss skaidrs!
- Es neesmu beidzis. Mūļa spējas vēl sekmīgāk darbojas pretējā virzienā. Izmisums ir emocionāls ierocis! Izšķirošajā brīdī gan Fonda, gan Heivenas vadoņi krita izmisumā. Viņu pasaules padevās bez īpašas cīņas.
- Vai jūs gribat teikt, - Beita saspringti jautāja, - ka manas izjūtas Laika Velvē ietekmēja Mūļa emocionālā kontrole?
- Arī manējās. Tā ietekmēja ikviena izjūtas. Atcerieties Heivenu īsi pirms krišanas!
Beita novērsās.
Pulkvedis Pričers nopietni turpināja: - Šī kontrole iedarbojas gan uz veselām pasaulēm, gan atsevišķiem indivīdiem. Kā var turēties pretī spēkam, kurš spēj piespiest jūs labprātīgi padoties, kad vien vēlas, piespiest jūs kļūt par uzticamu kalpu, kad vien vēlas?
Torans lēni teica: - Kā lai es zinu, ka tā ir patiesība?
- Vai jūs varat kā citādi izskaidrot Fonda un Hei-venas krišanu? Vai varat izskaidrot manu... manu pārvēršanos? Padomājiet, cilvēk! Ko visā šajā laikā pret Mūli esat spējuši izdarīt jūs vai es, vai visa Galaktika? Kaut vai nedaudz, bet ko?