Torans izaicinoši izslējās. - Galaktikas vārdā, es varu jums atbildēt! - viņš iekliedzās piepešā saniknota gandarījuma uzplūdā. - Tātad jūs sakāt, ka jūsu brīnumainajam Mūlim uz Neotrantora bija kontaktpersonas, kurām vajadzēja mūs aizturēt? Šīs kontaktpersonas ir mirušas vai arī piedzīvojušas vēl ļaunāku likteni! Mēs nogalinājām kroņprinci un viņa palīgu padarījām par smilkstošu plānprātiņu. Mūlis nespēja mūs aizturēt, tātad mēs tomēr esam spējuši kaut ko darīt!
- Ak nē, jūs ļoti maldāties. Tie nebija mūsu cilvēki. Kroņprincis bija pelēcīgs, nodzēries radījums. Koma-sons, tas otrs, bija apbrīnojami stulbs. Viņš bija varens savā pasaulē, bet tas viņam netraucēja būt zemiskam, ļaunam un pilnīgi neprasmīgam. Ar viņiem mums nebija nekādu darīšanu. Savā ziņā tās bija māņu figūras...
- Tieši viņi mūs aizturēja vai, pareizāk sakot, centās aizturēt!
- Jūs atkal maldāties. Komasonam bija savs personīgais vergs, kāds vīrs, vārdā Inčnijs. Aizturēšana bija viņa ziņā. Viņš ir vecs, bet vēl kalpo mūsu pašreizējai vajadzībai. Saprotiet, viņu jūs nebūtu nogalinājuši.
Beita aizsvilās. Savai tējas tasei viņa nebija pieskārusies. - Kā pats apgalvojāt, jūs esat emocionāli apstrādāts! Jums ir iedvesta nelokāma ticība un uzticība Mūlim, nedabiska, slimīga uzticība Mūlim. Kāda vērtība var būt jūsu spriedumiem? Jūs esat zaudējis jebkādas objektīvas domāšanas spējas!
- Jūs maldāties. - Pulkvedis lēni papurināja galvu. - Apstrādātas ir tikai manas emocijas. Mans saprāts darbojas tāpat kā agrāk. Manas atkarīgās emocijas spēj to zināmā mērā ietekmēt, taču nespēj to piespiest. Un tieši tagad, kad esmu atbrīvots no sākotnējām emociju nosliecēm, es daudz ko redzu skaidrāk nekā agrāk. Es redzu, ka Mūļa plāns ir gudri pārdomāts un vērtīgs. Kopš esmu pievērsts... šai jaunajai ticībai, esmu izpētījis viņa karjeru kopš tās sākuma pirms septiņiem gadiem. Vispirms viņš izmantoja savu mutanta psihes spēku, lai dabūtu savā pusē kādu algotni un viņa baru. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš pakļāva vienu no planētām. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš paplašināja tvērienu, līdz piekļuva Kalgana militārajam vadonim. Katrs nākamais solis loģiski sekoja iepriekšējam. Reizē ar Kalganu viņš ieguva pirmklasīgu floti, un tādējādi - līdz ar savu īpašo spēku - varēja uzbrukt Fondam.
Fonds ir visa pamats. Tā ir pati lielākā koncentrētas rūpniecības teritorija Galaktikā, un tagad, kad Fonda kodoltehnoloģija ir Mūļa rokās, viņš ir kļuvis par Galaktikas valdnieku. Ar šo tehnoloģiju - un ar savu īpašo spēku - viņš var piespiest Impērijas atlikušās drumslas atzīt viņa varu, un vēlāk, kad nomirs vecais imperators, kas ir jucis un ilgi vairs nedzīvos, -kronēt Mūli par imperatoru. Tad viņam piederēs ne vien faktiskā vara, bet arī tituls. Tādējādi - un ar savu īpašo spēku - viņš būs panācis, ka neviena Galaktikas pasaule vairs nespēs stāties viņam pretī.
Šajos septiņos gados viņš ir izveidojis jaunu Impēriju. Citiem vārdiem sakot, šajos septiņos gados viņš būs sasniedzis to, ko visa Seldona psihovēsture nespētu izdarīt septiņsimt papildu gados. Galaktikā beidzot valdīs kārtība un miers. Un jūs to nespējat apturēt, tāpat kā nespējat ar plecu apturēt planētas riņķojumu.
Pēc Pričera runas iestājās ilgs klusums. Atlikums viņa tējas tasē bija pilnīgi atdzisis. Viņš iztukšoja tasi, piepildīja no jauna un lēni iedzēra malku. Torans nikni kodīja īkšķa nagu. Beitas seja bija nobālusi, salta un tāla.
Tad Beita drebošā balsī teica: - Tas mūs nepārliecināja. Ja Mūlis grib mūs apstrādāt, lai nāk šurp un dara to pats! Varu iedomāties, ka jūs turējāties viņam pretī līdz pēdējam brīdim, vai nav tiesa?
- Jā, tiesa, - Pričers svinīgā nopietnībā atbildēja.
- Tādā gadījumā atvēliet šo privilēģiju arī mums!
Pulkvedis Pričers piecēlās. Ar skarbu pabeigtības
intonāciju viņš teica: - Tad es eju projām. Kā jau iepriekš teicu, mana misija pagaidām jūs neskar. Tāpēc es domāju, ka man nav jāziņo par jūsu ierašanos. Tā nav nekāda īpašā labvēlība. Ja Mūlis gribēs jūs apturēt, viņš, protams, atradīs citus vīrus, kuriem to uzdot, un jūs tiksiet apturēti. Bet es nedarīšu vairāk par to, kas man pavēlēts, vienalga, vai tam ir kāda nozīme vai ne.
- Paldies! - Beita nevarīgi sacīja.
- Jā, un vēl Magnifiko. Kur viņš ir? Nāc ārā, Mag-nifiko! Es tev nedarīšu neko ļaunu...
- Ko jums vajag no Magnifiko? - Beita noprasīja ar piepešu dzīvīgumu balsī.
- Neko. Arī viņš manos rīkojumos nav iekļauts. Esmu dzirdējis, ka viņu meklē, bet Mūlis pats viņu atradīs, kad uzskatīs par vajadzīgu. Es neko neteikšu. Vai sarokosimies uz atvadām?
Beita papurināja galvu. Torans pablenza pulkvedī ar sarūgtinātu un nicinošu sejas izteiksmi.
Pulkveža dzelžainie pleci tikko jaušami saguma. Aizsoļojis līdz durvīm, viņš pagriezās un teica:
- Vēl daži pēdējie vārdi. Es gluži labi zinu, kādā avotā jūs smeļaties savu stūrgalvību. Nav noslēpums, ka jūs meklējat Otro Fondu. Kad pienāks laiks, Mūlis spers vajadzīgos soļus. Nekas jums nelīdzēs... Taču es jūs pazinu agrākajos laikos, un varbūt kāda dzirkstele manā sirdsapziņā mudināja rīkoties tā, kā esmu rīkojies. Lai nu kā, es mēģināju jums palīdzēt un glābt jūs no briesmām, kamēr nav par vēlu. Palieciet sveiki!
Ar asu militārā sveiciena kustību viņš nozuda aiz durvīm.
Beita pagriezās pret mēmi sastingušo Toranu un čukstus sacīja: - Viņi pat zina par Otro Fondu!
Attālajās bibliotēkas telpās Eblings Miss, neko nenojauzdams par notikušo, salicis sēdēja zem vienīgā gaismas staru kūļa tumšajā, drūmajā plašumā un kaut ko triumfējoši murmināja pie sevis.
PSIHOLOGA NĀVE
Pēc tam Eblingam Misām bija atlikušas vairs tikai divas dzīves nedēļas.
Un šajās divās nedēļās Beita bija kopā ar viņu trīs reizes. Pirmā reize bija vakarā pēc tikšanās ar pulkvedi Pričeru. Otrā reize bija nedēļu vēlāk. Un trešā reize bija vēl vienu nedēļu vēlāk, pēdējā dienā - Eblinga Misa pēdējā dzīves dienā.
Vakarā pēc pulkveža Pričera apmeklējuma satriektais pāris stundu pavadīja drūmās, juceklīgās domās un sarunās.
- Torij, pastāstīsim to Eblingam! - Beita teica.
- Domā, viņš varēs palīdzēt? - Torans apātiski atjautāja.
- Mēs esam tikai divi. Mums jānoveļ daļa no pleciem. Varbūt viņš varēs palīdzēt.
- Viņš ir pārvērties, - Torans teica. - Novājējis, kļuvis dīvains, drusku tāds kā nojūdzies. - Viņš izteiksmīgi pacēla pirkstus zīmīgā žestā. - Brīžiem man šķiet, ka viņš mums neko daudz nepalīdzēs... ne tagad, ne vēlāk. Brīžiem man šķiet, ka mums nepalīdzēs vispār nekas.
- Beidz! - Beitas balss brīdi aizlūza, bet tad atguva jaunu sparu. - Torij, nevajag! Kad tu tā runā, es jūtu,
ka Mūlis nāk arvien tuvāk. Pastāstīsim Eblingam, Torij, un darīsim to tūlīt!
Eblings Miss pacēla galvu, atraudamies no garā rakstāmgalda, un truli paskatījās uz ienācējiem. Viņa plānie mati bija sacēlušies gaisā un lūpas izdvesa miegaini čāpstošas skaņas.
- Ē-ē? - Miss jautājoši novilka. - Vai kādam mani vajag?
Beita notupās viņam blakus. - Vai mēs jūs pamodinājām? Vai gribat, lai mēs ejam projām?
- Projām? Kas jūs esat? Ā, Beita? Nē, nē, palieciet! Vai te nav kāds krēsls? Es tā kā redzēju... - Viņš nenoteikti pamāja ar pirkstu.