Beita kavējās domās, kamēr Torans rūpīgi aizdedzināja cigāru un paskatījās augšup zilajos debesu fragmentos starp daudzajām metāla smailēm, kas ieskāva apvārsni.
- Jauka diena! - viņš teica.
- Jā, tā ir. Vai tev iepirkumu saraksts ir gatavs, Torij?
- Protams. Pusmārciņa sviesta, ducis olu, pākšu pupiņas... Viss ir pierakstīts, Bej. Tūlīt iešu sagādāt.
- Labi. Un skaties, lai dārzeņi būtu no pēdējās ražas, nevis kaut kādi muzeja eksponāti. Starp citu, vai tu esi redzējis Magnifiko?
- Pēc brokastīm neesmu. Droši vien viņš ir lejā pie Eblinga un skatās kādu grāmatfilmu.
- Nu labi. Nekavējies gan, jo olas būs vajadzīgas vakariņām!
Torans atskatīdamies pasmaidīja un pamāja ar roku.
Beita nogaidīja, līdz Torans pazuda no skatiena starp metāla labirintiem. Brīdi pastāvējusi virtuves
durvīs, viņa lēni pagriezās atpakaļ un iegāja kolonādē, kas veda uz liftu, lai ar to nokļūtu pazemes telpās.
Eblings Miss sēdēja, nokāris galvu pār projektora okulāriem, - nekustīgs, sastindzis meklētājs. Magni-fiko, ieritinājies blakus krēslā, modrām un vērīgām acīm sekoja tekstam, pievilcis klāt garās kājas un rokas. Lielais deguns spilgti izcēlās kalsnajā sejā.
Beita klusi sacīja: - Magnifiko...
Klauns uztrausās kājās. - Jā, godātā kundze! - viņš dedzīgā čukstā atsaucās.
- Magnifiko, - Beita teica, - Torans aizgāja uz saimniecību un kādu laiku nebūs atpakaļ. Vai tu būsi tik labs un aizskriesi pie viņa ar ziņu, kuru es uzrakstīšu un iedošu tev līdzi?
- Ar prieku, godātā kundze. Vienmēr pakalpošu jums ar prieku, lai cik necils būtu mans veikums!
Beita palika divatā ar Eblingu Misu, kas nebija pakustējies. Viņa apņēmīgi uzlika roku zinātniekam uz pleca. - Ebling...
Psihologs sarāvās un pikti iesaucās: - Kas ir? - Viņš piemiedza acis. - Tā esat jūs, Beita? Kur Magnifiko?
- Es viņu aizsūtīju projām. Gribu brīdi pabūt ar jums divatā. - Viņa izrunāja vārdus izteiksmīgi un pārspīlēti skaidri. - Es gribu ar jums parunāt, Ebling.
Psihologs sakustējās, it kā gribēdams atgriezties pie projektora, bet Beitas plauksta stingri turēja viņa plecu. Zem piedurknes bija skaidri sajūtams kauls. Šķiet, miesa kopš viņu ierašanās uz Trantora bija gluži pazudusi un izgaisusi. Eblinga seja bija noliesējusi, dzeltenīga, un zodu klāja gandrīz nedēļu veci rugāji. Pat sēdus stāvoklī viņa pleci izskatījās uzkrītoši sagumuši.
- Vai Magnifiko jūs neapgrūtina, Ebling? Viņš sēž šeit lejā gandrīz dienu un nakti.
- Nē, nē, nē! Nepavisam ne! Man nav nekādu iebildumu. Viņš ir kluss un nekad mani netraucē. Dažreiz viņš man atnes un aiznes filmas; šķiet, viņš bez teikšanas zina, kas man vajadzīgs. Ļaujiet viņam nākt šurp!
- Labi, labi... bet, Ebling, vai viņš jums nerada jautājumus? Vai jūs mani dzirdat, Ebling? Vai viņš jums nerada jautājumus?
Beita pievilka krēslu zinātniekam cieši blakus un lūkojās viņā tik spraigi, it kā gribētu izvilināt atbildi no viņa acīm.
Eblings Miss papurināja galvu. - Nē. Kā jūs to domājat?
- Gan pulkvedis Pričers, gan jūs teicāt, ka Mūlis spēj pārveidot cilvēku emocijas savā labā. Bet vai tas vienmēr tā notiek? Vai Magnifiko pats nav izņēmums šajā teorijā?
Iestājās klusums.
Beita apslāpēja spēcīgu vēlmi sapurināt veco psihologu. - Kas ar jums noticis, Ebling? Magnifiko bija Mūļa klauns! Kāpēc viņam netika iedvesta šī mīlestība un uzticība? Kāpēc no visiem, kam bijusi saskarsme ar Mūli, tieši Magnifiko viņu tik ļoti ienīst?
- Bet... bet ari viņš tika pakļauts un pārveidots! Jā, noteikti, Bej! - Šķita, ka Eblings runādams iedveš sev pārliecību. - Vai jūs domājat, ka Mūlis pret savu klaunu izturas tāpat kā pret saviem ģenerāļiem? Ģenerāļu uzticība un lojalitāte viņam ir nepieciešama, bet klaunā jāsēj tikai bailes. Vai neesat ievērojusi, ka Magnifiko nepārtrauktais panikas stāvoklis būtībā ir patoloģisks?
Vai cilvēkam, pēc jūsu domām, ir dabiski visu laiku tik ļoti baidīties? Tādā pakāpē bailes kļūst komiskas. Droši vien Mūli tās uzjautrināja - un arī palīdzēja viņam, jo tās mums traucēja iegūt no Magnifiko iespējamo palīdzību.
- Vai jūs domājat, ka Magnifiko stāsts par Mūli bija nepatiess? - Beita jautāja.
- Tas bija maldinošs. Patoloģisku baiļu iekrāsots. Mūlis fiziski nav tāds milzis, kā Magnifiko iedomājas. Ja neņem vērā psihiskās spējas, viņš, visticamāk, ir gluži parasts cilvēks. Bet, ja viņam patika izskatīties pēc pārcilvēka nabaga Magnifiko acīs... - Psihologs paraustīja plecus. - Lai nu kā, Magnifiko informācijai vairs nav nozīmes.
- Bet kam ir nozīme?
Taču Miss tikai nokratīja viņas roku un atgriezās pie projektora.
- Kam ir nozīme? - Beita atkārtoja. - Otrajam Fondam?
Psihologs strauji paskatījās uz viņu. - Vai es jums par to esmu kaut ko teicis? Neatceros, ka būtu jums jebko stāstījis. Vēl es neesmu gatavs. Ko es esmu jums teicis?
- Neko! - Beita dedzīgi atbildēja. - Augstā Galaktika, jūs man neko neesat teicis, bet es ļoti vēlētos, kaut tā būtu, jo esmu mežonīgi nogurusi! Kad tas viss beigsies?
Eblings Miss uzmeta viņai savādi sērīgu skatienu. - Nu, nu... nevajag, mīļā, es negribēju jūs sāpināt. Reizēm es aizmirstu... kas ir mani draugi. Reizēm man liekas, ka nedrīkstu par visu to runāt. Jāsaglabā slepenība, taču ne jau no jums, mana mīļā, bet no Mūļa. - Viņš gurdā sirsnībā paplikšķināja Beitai pa plecu.
- Kas ir ar Otro Fondu? - Beita jautāja.
Zinātnieka balss automātiski pārtapa vārgā, svelpjošā čukstā. - Vai zināt, cik rūpīgi un pamatīgi Seldons noslēpa visas pēdas? Seldona Sapulces apraksti man neko nebūtu palīdzējuši pat pirms mēneša, pirms šīs savādās atskārsmes. Vēl tagad viss šķiet ļoti miglains. Daudzi Sapulces atstātie dokumenti izskatās savstarpēji nesaistīti, un tie visi ir ļoti neskaidri. Es nereti prātoju, vai paši Sapulces dalībnieki vispār zināja, kas notiek Seldona prātā. Dažreiz man šķiet, ka viņš izmantoja Sapulci tikai kā lielu aizsegu un viens pats izveidoja...
- Fondus? - Beita skubināja.
- Otro Fondu! Mūsu Fonds bija vienkāršs. Bet Otrais Fonds palika tikai nosaukums. Tas tika pieminēts, bet, ja ir bijusi kāda sīkāka norāde, tā ir dziļi paslēpta matemātikā. Vēl ir daudz tāda, ko es neesmu pat sācis saprast, tomēr septiņu dienu laikā atsevišķie gabaliņi ir sākuši savienoties neskaidrā attēlā.
Pirmais Fonds bija fizikas zinātnieku pasaule. Tas iemiesoja Galaktikas mirstošās zinātnes koncentrātu tādos apstākļos, kādi nepieciešami, lai to atkal atdzīvinātu. Psihologi tajā netika iekļauti. Tas bija savdabīgs izkropļojums, un tam noteikti bija savs mērķis. Parastais skaidrojums ir tāds, ka Seldona psihovēsture vislabāk darbojas tad, kad individuālās darba vienības, proti, cilvēki, par gaidāmo neko nezina un tāpēc uz visām situācijām reaģē dabiski. Vai jūs sekojat manai domai, mīļā?
- Jā, doktor.
- Tad klausieties uzmanīgi! Otrais Fonds bija psihes zinātnieku pasaule. Tas bija mūsu pasaules spoguļattēls. Valdošā bija psiholoģija, nevis fizika! - Viņa balsi skanēja triumfs. - Vai saprotat?
- Nē.
- Bet padomājiet, Beita, darbiniet smadzenes! Hari Seldons zināja, ka psihovēstures paredzējumi ir tikai iespējamība, nevis noteiktība. Vienmēr pastāv kļūdas robeža, un laika gaitā šī robeža palielinās ģeometriskā progresijā. Seldons, gluži dabiski, centās pret to nodrošināties, cik bija viņa spēkos. Mūsu Fonds bija zinātniski spēcīgs. Tas spēja uzvarēt armijas un ieročus. Tas spēja spēkam likt pretī spēku. Bet ja notiek psihisks mutanta uzbrukums kā šajā gadījumā ar Mūli?