- Tad tas būtu jārisina Otrā Fonda psihologiem! -Beita juta, ka viņu pārņem pacilāts satraukums.
- Jā, jā, jā! Noteikti!
- Bet viņi līdz šim neko nav darījuši.
- Kā jūs zināt, ka nav?
Beita pārdomāja. - Es nezinu. Vai jums ir liecības par pretējo?
- Nē. Vēl ir daudz faktoru, kurus es nezinu. Otro Fondu nevarēja nodibināt gatavā veidā, tāpat kā notika ar mums. Mēs attīstījāmies lēni un pamazām pieņēmāmies spēkā; tāpat noteikti ir ar viņiem. Zvaigznes vien zina, kādā pakāpē viņu spēks ir šobrīd. Vai viņi ir pietiekami stipri, lai cīnītos ar Mūli? Un galvenais -vai viņi apzinās paredzamās briesmas? Vai viņiem ir spējīgi vadoņi?
- Bet, ja viss notiek atbilstoši Seldona plānam, tad Otrajam Fondam ir jāsakauj Mūlis.
- Ak vai! - Eblinga Misa kalsnā seja savilkās dom-pilnā izteiksmē. - Mēs atkal nonākam pie tā paša! Bet Otrais Fonds bija sarežģītāks projekts nekā Pirmais Fonds. Tas ir ievērojami komplicētāks, un līdz ar to pastāv ievērojami lielāka kļūdas iespēja. Un, ja Otrais Fonds nespētu uzvarēt Mūli, tas būtu bēdīgi - galarezultātā gauži bēdīgi. Varbūt tās būtu pat beigas mums zināmajai cilvēku rasei.
- Nē!
- Jā. Ja Mūļa pēcteči pārmanto viņa psihiskās spējas... vai saprotat? Homo sapiens ar to nespētu mēroties. Rastos jauna, dominējoša rase, jauna aristokrātija, un homo sapiens kā mazvērtīgāka rase tiktu lemta vergu darbam. Vai tā nebūtu?
- Jā, būtu gan.
- Un pat tad, ja Mūlis kādu nejaušu apstākļu dēļ neradītu dinastiju, viņš tomēr nodibinātu kroplīgu jaunu Impēriju, kurā visu izšķirtu tikai viņa personīgā vara. Tā mirtu līdz ar viņu; Galaktika paliktu tādā stāvoklī, kādā bija pirms viņa parādīšanās, tikai vairs nebūtu Fondu, ap kuriem spētu veidoties īsta un veselīga Otrā Impērija. Tas nozīmētu tūkstošiem barbarisma gadu. Tas nozīmētu nesaskatāmu galu.
- Ko mēs varam darīt? Vai varam brīdināt Otro Fondu?
- Mums tas jādara, citādi viņi var kļūt par zaudētājiem neziņas dēļ, un mēs nedrīkstam ar to riskēt. Bet mums nav iespējas viņus brīdināt.
- Nav iespējas?
- Es nezinu, kur viņi atrodas. Viņi ir “Galaktikas otrā malā”, bet vairāk nekas nav zināms, un tas nozīmē atrast vienu pasauli starp daudziem miljoniem.
- Bet, Ebling, vai šie materiāli to neatklāj? - Beita nenoteikti pamāja uz filmām, kas bija sakrautas uz galda.
- Nē. Vismaz man nav izdevies atrast nekādu norādi... pagaidām. Tāda slepenība kaut ko nozīmē. Tai noteikti ir savs mērķis... - Zinātnieka acīs atgriezās mulsas neziņas skatiens. - Bet es gribētu, lai jūs ejat projām. Esmu iztērējis pārāk daudz laika, un tas iet mazumā... tas iet mazumā.
Viņš aizgriezās, īdzīgi saraucis pieri.
Atskanēja Magnifiko klusie soļi. - Jūsu vīrs ir mājās, godātā kundze.
Eblings Miss nereaģēja uz klauna atgriešanos. Viņš bija atgriezies pie sava projektora.
Tovakar Torans, noklausījies Beitas stāstu, teica: - Un tu domā, ka viņam ir taisnība, Bej? Vai viņš nav drusku... - Teikums aprāvās nepabeigts.
- Viņam ir taisnība, Torij. Es zinu, ka viņš ir slims. Viņa izturēšanās ir mainījusies, viņš ir ļoti novājējis, viņa runasveids ir dīvains - viņš ir slims. Bet, līdzko tiek pieminēts Mūlis vai Otrais Fonds, vai jebkas cits, pie kā viņš strādā, vajag tikai ieklausīties! Viņa domas ir skaidras kā kosmosa debesis. Viņš zina, ko runā. Es viņam ticu.
- Tad mums ir cerība. - Tas izskanēja pa pusei kā jautājums.
- Es... es neesmu skaidrībā. Varbūt jā! Varbūt nē! Es turpmāk nēsāšu līdzi blasteru. - Ierocis ar spīdošu stobru jau gulēja viņas plaukstā. - Katram gadījumam, Torij, katram gadījumam.
- Kādam gadījumam?
Beita iesmējās, bet smieklos skanēja tikko jaušama histērija. - Nav svarīgi! Varbūt arī es esmu drusku jukusi tāpat kā Eblings Miss.
Eblingam Misām tobrīd bija atlikušas septiņas dzīves dienas, un šīs septiņas dienas cita pēc citas klusi ritēja tālāk.
Toranam tās bija apātiska truluma piesātinātas dienas. Siltums un vienmuļais klusums izraisīja letarģiju. Visa dzīve šķita zaudējusi aktivitāti un pārvērtusies bezgalīgā miegainas pasivitātes jūrā.
Miss bija neredzama pazemes būtne, kuras cītīgais darbs neuzrādīja nekādus rezultātus un nekļuva nevienam zināms. Viņš bija pilnīgi noslēdzies no pasaules. Ne Toranam, ne Beitai nebija iespējas viņu redzēt. Par viņa esamību liecināja vienīgi starpnieka Magnifiko izteikumi. Magnifiko bija kļuvis kluss un domīgs. Viņš joprojām tecēja turp un atpakaļ ar ēdiena paplātēm, un viņa mēmais, modrais skatiens zibēja cauri krēslai.
Beita arvien vairāk noslēdzās sevī. Viņas dzīvīgums zuda un pašapzinīgā lietpratība grīļojās. Arī viņa visbiežāk kavējās pati savās raižpilnajās domās, un Torans, nejauši ienācis, reiz redzēja viņu grozām pirkstos blasteru. Viņa to steigšus nolika malā un piespiesti pasmaidīja.
- Ko tu ar to dari, Bej?
- Tikai turu rokā. Vai tas ir noziegums?
- Tā tu reiz iešausi sev galvā, nejēga.
- Nu tad galvas vairs nebūs. Niecīgs zaudējums!
Laulības dzīve bija iemācījusi Toranam nestrīdēties
ar sievieti, kad to pārņēmis drūms noskaņojums. Viņš paraustīja plecus un devās projām.
Pēdējā dienā pie viņiem aizelsies atskrēja Magni-fiko. Klauns izbiedēts pieplaka viņiem klāt. - Skolotais doktors sauc jūs pie sevis! Viņš nejūtas labi!
Viņš patiešām nejutās labi. Eblings Miss gulēja gultā, un viņa acis bija nedabiski lielas un nedabiski spožas. Viņš bija netīrs un izskatījās gandrīz nepazīstams.
- Ebling! - Beita iekliedzās.
- Ļaujiet man runāt! - psihologs ķērcoši izdvesa, ar pūlēm uzsliedamies augšup un atspiezdamies uz kaulainā elkoņa. - Ļaujiet man runāt! Man ir beigas, un es nododu savu darbu jūsu rokās. Es neesmu atstājis nekādas piezīmes un visus uzskricelētos ciparus esmu iznicinājis. Neviens cits neko nedrīkst zināt. Visam jāpaliek tikai jūsu galvās.
- Magnifīko! - Beita ar skarbu tiešumu teica. - Ej augšā!
Klauns negribīgi piecēlās un atkāpās soli atpakaļ. Viņa skumjais skatiens bija pievērsts zinātniekam.
Eblings Miss vārgi pamāja ar roku. - Viņš netraucēs, ļaujiet viņam palikt! Paliec tepat, Magnifiko!
Klauns ātri apsēdās. Beita lūkojās grīdā. Lēni, lēni viņa iekoda apakšlūpu zobos.
Miss aizsmakušā čukstā teica: - Es esmu pārliecināts, ka Otrais Fonds var uzvarēt, ja vien Mūlis to nepārsteigs priekšlaikus. Tas ir glabājis sevi noslēpumā, un šis noslēpums ir jāturpina, tam ir savs mērķis. Jums jādodas turp, jūsu informācija būs ļoti svarīga... tā var izšķirt visu. Vai jūs mani dzirdat?
- Jā, jā! - Torans gandrīz izmisis iekliedzās. - Stāstiet mums, kā tur nokļūt, Ebling! Kur tas ir?
- To es varu jums pateikt, - atbildēja nevarīga balss.
Viņš nepateica.
Ar stingu, nobālušu seju Beita pacēla blasteru un izšāva, dārdienam spalgi atbalsojoties visapkārt. Misa ķermeņa augšdaļa bija pazudusi, un sienā aiz gultas rēgojās robains caurums. Blasters izkrita no Beitas nejutīgajiem pirkstiem uz grīdas.
MEKLĒJUMU BEIGAS
Neatskanēja neviens vārds. Šāviena atbalsis aizdim-dēja projām uz ārējām istabām un saruka aizsmakušā pirmsnāves čukstā. Pirms izdzišanas tas bija pieklusinājis Beitas krītošā blastera blīkšķi, noslāpējis Magni-fiko griezīgo kliedzienu un nosmacējis Torana neartikulēto rēcienu.