Istabā valdīja nāves klusums.
Beitas nokārtā galva neļāva saskatīt seju. Krītoša lāse uztvēra gaismas staru. Beita nebija raudājusi kopš bērnu dienām.
Torana muskuļi bija saspringti līdz galējībai, un viņam šķita, ka nekad vairs nespēs atslābināt krampjaini sakostos zobus. Magnifiko seja bija balta, nedzīva maska.
Beidzot Torans nepazīstamā balsī, joprojām neatlaizdams sacirstos žokļus, izdvesa: - Tātad tu esi Mūļa sieviete. Viņš ir pakļāvis arī tevi!
Beita paskatījās augšup, un viņas lūpas savilkās sāpīgā uzjautrinājuma vaibstā. - Es esmu Mūļa sieviete? Nesmīdini mani!
Viņa ar manāmu piepūli pasmaidīja un atmeta atpakaļ matus. Viņas balss lēni atguva agrāko skanējumu
vai vismaz tuvinājās tam. - Viss ir galā, Toran, tagad es varu runāt. Nezinu, cik ilgi es izturēšu. Bet varu vismaz sākt...
Torana sasprindzinājums bija salūzis, un viņš sabruka trulā apātijā. - Par ko runāt, Bej? Par ko te vis-pār var runāt?
- Par nelaimi, kas nākusi mums pa pēdām. Mēs esam to pieminējuši jau agrāk, Torij. Vai tu neatceries? Mēs runājām par to, ka sakāve mums vienmēr minusi uz papēžiem, bet nekad nav isti spējusi mūs notvert. Mēs bijām uz Fonda, un tas sabruka, kamēr Neatkarīgie Tirgotāji joprojām cīnījās, bet mēs laikus tikām projām uz Heivenu. Mēs bijām uz Heivenas, un tā sabruka, kamēr citi vēl cīnījās, un atkal mēs laikus tikām projām. Mēs aizlidojām uz Neotrantoru, un pašlaik tas neapšaubāmi ir nonācis Mūļa varā.
Torans klausīdamies papurināja galvu. - Es nesaprotu.
- Torij, reālajā dzīvē tā nemēdz notikt! Mēs abi esam nenozīmīgi cilvēki, tādi, kas nevar viena gada laikā neskaitāmas reizes iekulties kādā politiskā virpuli - ja vien mēs paši nenēsājam šo virpuli sev līdzi! Ja vien mēs nenēsājam infekcijas avotu sev līdzi! Vai tagad tu saproti?
Torans cieši saknieba lūpas. Viņa satriektais skatiens kā piekalts vērās asiņainajā masā, kas vēl nesen bija cilvēciska būtne, un acis šķeblgumā aizmiglojās.
- Iesim ārā no šejienes, Bej! Iziesim svaigā gaisā!
Debesis bija apmākušās. Vējš šalkoja ap viņiem
vienmuļām brāzmām, jaukdams Beitas matus. Magni-fiko bija izlavījies ārā tūlīt aiz viņiem un turējās blakus, klausīdamies sarunā.
Torans saspringti jautāja: - Vai tu nogalināji Eb-lingu Misu tāpēc, ka uzskatīji viņu par infekcijas perēkli? - Viņš pamanīja Beitas acis savādu skatienu. - Vai Eblings bija Mūlis? - Torans čukstus izdvesa. Viņš nespēja noticēt pats saviem vārdiem.
Beita skarbi iesmējās. - Nabaga Eblings - Mūlis? Augstā Galaktika, nē taču! Ja viņš būtu Mūlis, es nebūtu varējusi viņu nogalināt. Viņš būtu sajutis manas attiecīgās emocijas un pārvērtis tās mīlestībā, uzticībā, dievināšanā, bailēs - kā vien vēlētos! Nē, es nogalināju Eblingu tāpēc, ka viņš nebija Mūlis. Es viņu nogalināju tāpēc, ka viņš zināja, kur atrodas Otrais Fonds, un nākamajā bridi būtu izstāstījis noslēpumu Mūlim!
- Izstāstījis noslēpumu Mūlim... - Torans apstulbis atkārtoja. - Izstāstījis Mūlim...
Un tad viņam izlauzās spējš kliedziens, un viņš ar šausmām paskatījās uz klaunu, kas bija nekustīgi sastindzis pēc Beitas vārdiem, kurus acīmredzot bija dzirdējis un sapratis.
- Taču ne Magnifiko? - Torans tikko dzirdami nočukstēja.
- Paklausies! - sacīja Beita. - Vai tu atceries, kas notika uz Neotrantora? Padomā taču pats, Torij!
Bet Torans tikai papurināja galvu un kaut ko nedzirdami nomurmināja.
Beita gurdi turpināja: - Uz Neotrantora nomira cilvēks. Nomira cilvēks, kuram neviens nebija pieskāries. Vai tā nenotika? Magnifiko spēlēja vizisonoru, un, kad viņš beidza savu priekšnesumu, kroņprincis bija miris. Vai tas nav savādi? Vai nav dīvaini, ka tāds radījums, kurš no visa baidās un ir gluži bezpalīdzīgs aiz bailēm, spēj nogalināt ar gribasspēku vien?
- Mūzikas un gaismas efektiem var būt spēcīga emocionāla iedarbība... - Torans iebilda.
- Jā, emocionāla iedarbība. Un pamatīga. Emocionāla iedarbība ir Mūļa specialitāte. To varbūt varētu uzskatīt par sagadīšanos. Varētu ticēt, ka radījums, kurš spēj nogalināt ar suģestiju, dzīvo nemitīgās bailēs. To varētu izskaidrot tā, ka Mūlis acīmredzot ir apstrādājis viņa prātu. Bet, Toran, es kaut ko uztvēru no tā viziso-nora priekšnesuma, kurš nogalināja kroņprinci! Tikai mazdrusciņ, bet ar to pietika, lai mani pārņemtu tieši tāda pati izmisuma apjauta, kādu es piedzīvoju Laika Velvē un uz Heivenas. Toran, tās bija īpašas izjūtas, ko es nevaru sajaukt ar citām.
Torana seja sadrūma arvien vairāk. - Es... es ari to jutu. Biju aizmirsis. Nekad neiedomājos...
- Tobrīd man pirmoreiz radās šī doma. Sākumā bija tikai neskaidra nojausma, varētu teikt, intuīcija. Man nebija neviena atbalsta punkta. Un tad Pričers mums pastāstīja par Mūli un viņa mutāciju, un viss uzreiz kļuva skaidrs. Tas bija Mūlis, kurš izraisīja izmisumu Laika Velvē, un tas bija Magnifiko, kurš izraisīja izmisumu uz Neotrantora. Tās bija tieši tādas pašas emocijas. Tas nozīmēja, ka Mūlis un Magnifiko ir viena un tā pati persona. Vai viss nenostājas savās vietās, Torij? Vai šeit nav kaut kas līdzīgs matemātikas aksiomai -divi lielumi, kas ir vienādi ar trešo, ir vienādi arī savā starpā?
Beita bija tuvu histērijai, tomēr sakopoja visus spēkus, lai atgūtos, un savaldījusies turpināja: - Šis atklājums mani pārbiedēja līdz nāvei. Ja Magnifiko ir Mūlis, viņš zina manas emocijas un var apstrādāt tās pats savā labā. Es nedrīkstēju ļaut viņam to nojaust. Es izvairījos no viņa. Par laimi, arī viņš izvairījās no manis, jo viņu galvenokārt interesēja Eblings Miss. Es nolēmu nogalināt Misu, pirms viņš pagūtu kaut ko izstāstīt. Es izplānoju to slepeni, tik slepeni, cik vien spēju, tik slepeni, ka neuzdrīkstējos pat izklāstīt pati sev. Ja es būtu varējusi nogalināt pašu Mūli... bet es nedrīkstēju riskēt. Viņš būtu to pamanījis, un viss būtu zaudēts.
Šķita, ka pārdzīvojums izsmēlis visas viņas emocijas.
Torans skarbi un pārliecināti teica: - Tas nav iespējams. Paskaties uz to nožēlojamo radījumu! Viņš ir Mūlis? Viņš pat nedzird, ko mēs runājam!
Bet, kad Torana skatiens sekoja rokas mājienam, viņš ieraudzīja, ka Magnifiko ir izslējies un modrības pilns; viņa acis bija vērīgas un tumši zibēja. Viņa valodā vairs nebija nekāda akcenta. - Es dzirdu, mans draugs. Esmu tikai nodevies skumjām domām par to, ka visa mana gudrība un tālredzība nepasargāja mani no kļūdīšanās un milzīga zaudējuma.
Torans atstreipuļoja atpakaļ, itin kā baidīdamies, ka klauns varētu viņam pieskarties vai uzpūst indīgu dvašu.
Magnifiko pamāja ar galvu un atbildēja uz neizteikto jautājumu. - Jā, es esmu Mūlis.
Viņš vairs neizskatījās ērmīgs; gan garās kājas un rokas, gan lielais, izliektais deguns bija zaudējuši smieklīgos apveidus. Viņa bailes bija izgaisušas, un viņa stāja bija stingra.
Viņš ar ietrenētu vieglumu pārvaldīja situāciju.
- Apsēdieties! - viņš iecietīgi teica. - Varat droši atlaisties un justies brīvi. Spēle ir galā, un es gribu jums izstāstīt kādu stāstu. Tā ir viena no manām vājībām -es gribu, lai cilvēki mani saprot.
Un, pievēršoties Beitai, viņa acis bija tās pašas agrākās, maigi brūnās un skumjās klauna Magnifiko acis.
- Manā bērnībā nebija nekā tāda, ko es gribētu atcerēties, - viņš iesāka, pāriedams ātrā, nepacietīgā stāstījumā. - To jūs varbūt varat saprast. Mans kalsnums bija dziedzeru darbības rezultāts, mans deguns bija iedzimts mantojums. Normāla bērnība man nebija iespējama. Mana māte nomira, pirms paguva mani ieraudzīt. Savu tēvu es nepazīstu. Es uzaugu, mētādamies apkārt, rūgtuma un aizvainojuma pārņemts, pilns žēluma pret sevi un naida pret citiem. Mani uzskatīja par dīvainu bērnu. Visi no manis vairījās - daži aiz nepatikas, citi aiz bailēm. Notika savādi atgadījumi... labi, tas nav svarīgi! Notika pietiekami daudz, lai kapteinis Pričers, pētīdams manu bērnību, saprastu, ka es esmu mutants, kaut gan pats to aptvēru tikai pēc divdesmit gadu vecuma.