Harita uzsmaidīja lordam un pastiepa roku pretī.
– Esiet sveicināts! Un, atbildot uz tavu jautājumu, Frederika… tas bija kāds ārkārtīgi pieklājīgs jauns vīrietis Hukema bibliotēkā, kurš man no plaukta pasniedza grāmatu, jo es īsti nespēju līdz tai aizstiepties. Viņš bija bezgala izpalīdzīgs, pat noslaucīja no tās putekļus ar savu nēzdogu un pasniedza grāmatu man. Taču mūsu radiniece nosprieda, ka viņš ir švītīgs āksts. Un bibliotēkā mums nevarēja piedāvāt “Ormondu”, tālab es paņēmu “Svētā Džona bruņinieku”, jo iedomājos, ka mums tas patiks tikpat labi.
Šie vārdi tika pateikti maigā, rāmā balsī; un marķīzs, kura kritiskās acis bija redzējušas daudzu sezonu daiļavas, secināja, ka šī ir vissatriecošākā no visām, ko viņam jelkad nācies uzlūkot. Meitene nekādi necentās vairot savu pievilcību; gluži otrādi – pat šķita, ka viņa īsti neapzinās, cik apburoša ir. Lords jau daudzus gadus tika uzskatīts par vienu no iekārojamākajiem neprecētajiem vīriešiem laulību tirgū; viņš bija pieredzējis itin daudzas viltības viņa ievilināšanai slazdos un tagad ar lielu patiku atskārta, ka mis Merivilai šādi triki ir absolūti vienaldzīgi.
Lords apvaicājās, kā viņai patīk Londona; meitene atbildēja, ka Londona esot itin brīnišķīga, taču viņas uzmanība bija pievērsta kaut kam citam, un viņa pat īpaši nepūlējās paildzināt šo iepazīšanās sarunu. Mazliet nosodošā balsī viņa sacīja: – Feliks, mīļais, taviem svārkiem ir norauta poga!
– Ak, nudien! – atsaucās Felikss, nepacietīgi paraustīdams plecu. – Tas taču nav svarīgi.
– Nē, nē, patiesi! – viņa piekrita. – Frederika ir parūpējusies par rezervi. Es to pogu piešūšu vienā acumirklī. Tev tikai jānāk man līdzi! Tu taču nevari staigāt pa pilsētu kā tāds nevīža! Vai ne?
Bija skaidri redzams, ka jaunajam Merivilam nebija ne mazāko iebildumu iziet pilsētas ielās tādā izskatā, tomēr tikpat lielā mērā bija redzams arī tas, ka viņš ir gatavs paklausīt vecākajai māsai. Viņš lūdzoši paraudzījās uz Haritu, kura pamāja ar galvu. Zēns īdzīgi sacīja: – Jā, labi jau labi. – Pirms došanās līdzi Haritai viņš pievērsās marķīzam un noteica: – Un jūs mani aizvedīsiet uz Soho, vai sarunāts, ser?
– Ja ne es pats, tad to izdarīs mans sekretārs, – Olverstoks atbildēja.
– Ak! Protams… protams, es jums pateicos, ser! Tomēr lieliskāk būtu, ja kopā ar mani nāktu jūs pats, – mudināja Felikss.
– Kuram tas būtu lieliskāk? – gluži nevilšus noprasīja lords.
– Man, – Felikss attrauca īpaši vaļsirdīgā tonī. – Es uzdrīkstos sacīt, ka jums viņi izrādīs itin visu, jo jūs piederat pie otras smalkākās augstmaņu kārtas… es to izlasīju grāmatā, un tur bija rakstīts, ka marķīzs hierarhijā atrodas uzreiz pēc hercoga, tāpēc…
Pēc šiem vārdiem viņa brālis, nepatikas pārņemts, stūma Feliksu ārā no istabas un apstājās vienīgi uz brīdi, lai atvainotos lordam par brāļa bērnišķīgo uzvedību. Lufra sekoja viņam cieši pa pēdām. Harita dāvāja atvadu smaidu Olverstokam, un jau pēc brīža viņš atkal bija palicis tikai Frederikas sabiedrībā.
Viņa domīgi noteica: – Patiesību sakot, es domāju, ka nudien būtu labāk, ja uz turieni viņu aizvestu tieši jūs. Viņš ir ļoti uzņēmīgs zēns, un mēs nekad nevaram būt droši par to, kas viņam ienāks prātā.
– Čārlzs zinās, kā turēt viņu pie kārtības, – lords vienaldzīgi attrauca.
Frederika likās šaubāmies, tomēr neko nesacīja. Viņa redzēja, ka lords kļuvis izklaidīgs. Viņš tukšu skatienu raudzījās pretējā sienā un dīvaini smaidīja, izdarīdams jocīgas kustības ar mutes kaktiņiem. Un piepeši viņš klusi iesmējās un gandīz čukstus noteica: – Dieva dēļ, es to izdarīšu!
– Ko jūs izdarīsiet? – vaicāja Frederika.
Bija skaidri noprotams, ka lords ir aizmirsis par viņas klātbūtni. Frederikas balss pamudināja Olverstoku pievērsties viņas sejai, tomēr viņš neatbildēja uz jautājumu un strupi noprasīja: – Ko viņi šeit dara, jūsu brāļi? Viņiem vajadzētu atrasties skolā!
– Jā, zināmā mērā, domāju, ka jums taisnība, – Frederika piekrita. – Lai nu kā arī būtu, taču tētis nekad neaizrāvās ar domu par to, ka būtu jāsūta skolā kāds no viņa dēliem. Saprotiet, arī pats viņš tika skolojies mājās. Jums tas varētu nešķist pietiekami labs iemesls, lai arī zēnus sūtītu pa to pašu ceļu, un, patiesību sakot, arī man tā nemaz neliekas, taču būtu netaisni domāt, ka tētis uzskatīja audzināšanu par iemeslu viņa pieļautajām kļūdām. Un es nezinu, vai tā bija, – Frederika apcerīgi piebilda. – Meriviliem allaž ir bijusi nosliece uz gaisīgumu.
– Vai patiešām? – lords pārvaicāja, zobgalīgi savilcis lūpas. – Jums ir nolīgts kāds privātskolotājs, kurš mācīs Džesamiju un Feliksu?
– Ak, jā. Vesela rinda skolotāju! – atbildēja mis Merivila. Viņa pamanīja izbrīnu lorda skatienā un pasteidzās ar skaidrojumu: – Ak, ne jau visi uzreiz! Cits pēc cita, jūs taču saprotat. Jūs pat iedomāties nespējat, cik tas bija apgrūtinoši. Ja skolotājs bija vecs, tad zēniem nepatika, jo viņi nevarēja tikt pie fiziskām nodarbībām; savukārt jaunie pasniedzēji varēja palikt tikai vienu vai divus mēnešus, līdz sagaidīja pastāvīgu vietu skolā, kādā universitātē vai tamlīdzīgi. Un viskaitinošākais bija tas, ka viņi vienmēr izmisīgi iemīlējās Haritā.
– Tam es varu noticēt pavisam viegli.
Frederika pamāja ar galvu un nopūtās. – Un ļaunākais bija tas, ka viņa nespēja nevienu noraidīt. Viņai ir neizmērojami maiga sirds, un viņa nespēj paciest, ja ir radījusi kādam sāpes. Precīzāk sakot, tādiem cilvēkiem kā misters Grifs, kurš bija liels savādnieks, turklāt vēl arī ļoti kautrīgs, rudiem matiem un izteiktu ādamābolu, kas kustējās augšup un lejup. Viņš bija pēdējais privātskolotājs mūsu ģimenē. Pašlaik brāļi izbauda brīvdienas. Kad viņi būs apskatījuši visas Londonas ievērojamākās vietas un vairāk pieraduši pie jaunajiem apstākļiem, man vajadzēs nolīgt kādu privātskolotāju, kas viņus mācītu. Bet Džesamijs ir ļoti uzcītīgs, mācās divas stundas katru dienu, jo ir nolēmis doties uz Oksfordu studēt, kad būs sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu. Pirms gada tur iestājās Harijs.
– Harijs pašlaik mācās Oksfordā?
– Jā, otrajā kursā. Arī tas bija iemesls, kālab man likās piemēroti uz gadu apmesties Londonā. Viņam pirms iekārtošanās Greinārdā uz palikšanu nāks tikai par labu iegūt plašāku priekšstatu par pasauli, vai jums tā nešķiet? Turklāt viņam tas ļoti patiks.
– Par to es nemaz nešaubos, – sacīja Olverstoks. Ar mirdzošām acīm viņš pavērās uz Frederiku. – Taču patlaban mums būtu jāapspriež situācija, kādā atrodaties jūs. Es esmu nodomājis pēc dažām nedēļām rīkot balli par godu vienai no manām māsasmeitām. Jūs un jūsu māsa ieradīsiesties tur, un mana māsa jūs stādīs priekšā smalkajām aprindām, un jūs neapšaubāmi saņemsiet neskaitāmus ielūgumus uz līdzīgām ballēm, kurp mana māsa jūs pavadīs. Ā! Un mana radiniece ir misis Dontrija, kurai arī ir meita, kas tiks izvesta sabiedrībā manis rīkotajā ballē!
Frederikas lūpas nodrebēja, acis rotaļīgi iezibējās un viņa sacīja: – Es esmu jums neizsakāmi pateicīga! Tā nudien bija laimīga sagadīšanās, ka Harita pārradās tieši laikā, lai ar jums iepazītos.
– Jā, nudien! Tā patiešām bija, vai ne? – viņš atsaucās. – Pretējā gadījumā es nebūtu atskārtis, cik šokējoši ir tādu briljantu glabāt ēnā, nevienam neredzamu.
– Tieši tā! Un viņai nekas nenāks par lielāku svētību kā ierašanās uz jūsu balli. Es patiesi un no sirds esmu jums pateicīga, tomēr vēlos piebilst, ka nav ne mazākās nepieciešamības ielūgt arī mani.
– Vai jūs grasāties dzīvot nošķirtībā?