Bija aizritējušas jau vairākas dienas, un to laikā lords ne reizi netika mis Merivilu pieminējis un pavisam noteikti nebija devies vizītē pie viņas, tālab sāka šķist, ka viņš ir nolēmis viņas uzaicinājumu ignorēt vai vienkārši ir aizmirsis par šādas dāmas eksistenci. Misters Trevors apzinājās nepieciešamību lordam to atgādināt, tomēr atturējās to darīt, jo manīja, ka brīdis nav piemērots. Pienākums bija licis lordam paciest trīs vizītes. Viņu bija apmeklējušas abas vecākās māsas, kā arī viņa mantinieka atraitnēs palikusī māte. Visas šīs vizītes lordu bija nogarlaikojušas tik ļoti, ka ikviens, kas kalpoja viņa mājās, pielika vislielākās pūles, lai nekādā ziņā nesakaitinātu marķīzu. – Ticiet man, mister Viken, – sacīja lorda augstprātīgākais kambarsulainis, izrādot labvēlību lorda virssulainim, – kad viņa gaišība ir sakaitināts, tad spēj sacelt visai lielu troksni, kā mēdz sacīt.
– Mister Nep, es to itin labi zinu, – atbildēja viņa kolēģis, – jo pazinu lordu jau tolaik, kad viņa gaišība vēl gulēja šūpulī. Lords līdzinās savam tēvam, mirušajam lordam, bet jūs noteikti viņu nepazināt, – viņš piebilda, pūlēdamies apslāpēt nepatiku.
Viņa gaišība lords patiesi bija ārkārtīgi noguris. Lēdija Baksteda, kura nepiederēja pie cilvēkiem, kas viegli atzīst sakāvi, bija ieradusies Olverstoku namā, par iemeslu vizītei izmantojot visnepārliecinošākās atrunas. Viņu pavadīja vecākā meita, kuras mēģinājumi ar glaimiem mīkstināt sava tēvoča sirdi pilnībā izgāzās, un viņa izplūda asarās. Tā kā viņa nepiederēja pie tām dažām veiksmīgajām sievietēm, kuras varēja raudāt, nepadarot sevi neglītas, viņai neizdevās tēvoci ietekmēt, un viņš pret šīm asarām palika tikpat vienaldzīgs kā pret savas māsas atsaukšanos uz spiedīgajiem apstākļiem, kādos viņa nonākusi. Lēdija Baksteda paziņoja, ka tikai un vienīgi trūkums piespiedis viņu vērsties pie sava brāļa ar lūgumu pēc palīdzības, lai tik svarīgo dārgās Džeinas ievešanu sabiedrībā padarītu iespējamu. Tomēr viņas brālis, runādams ar vislielāko laipnību, sacīja viņai, ka šajā gadījumā īstais vārds esot “skopums”, bet ne “nabadzība”. Pēc šāda paziņojuma lēdija Baksteda zaudēja savaldīšanos un apveltīja brāli ar, kā to nodēvēja pirmais lorda sulainis Džeimss, kurš gaidīja hallē, īsti rupju lamuvārdu straumi.
Nākamā viešņa lorda mājā bija misis Dontrija. Gluži tāpat kā māsīca lēdija Baksteda, arī viņa bija palikusi atraitnēs un uzskatīja, ka parūpēties par viņas atvasi ir Olverstoka svēts pienākums. Bet ar šo apstākli viņu abu līdzība arī beidzās. Lēdiju Bakstedu gandrīz vienmēr varēja dēvēt par vulgāru un samērā trulu personu. Par misis Dontriju neviens gan neatļautos sacīt kaut ko tamlīdzīgu; no viņas staroja īpašs trauslums, un viņa allaž izturējās ar īsti augstdzimušas dāmas cēlumu, lai kādi apstākļi arī rastos. Meitenes gados viņa tika daudzināta par vispāratzītu skaistuli, taču nosliece uz dažādām infekcijas kaitēm lika viņai sevi uzskatīt par slimīgu. Pēc laulībām viņa visai drīz sāka sevi dziedēt (kā lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda ne pārāk laipni atzīmēja) ar dažādiem pesteļiem. Misis Dontrijas vīra pāragrā aiziešana aizsaulē vēl ciešāk nostiprināja viņas pārliecību par pašas vārgo veselību. Tagad kundzi vajāja visvisādas nervu kaites. Viņa uzsāka dažādas ārstnieciskas kūres un izmantoja īpašas diētas, kurās bija iekļauti tādi melanholijas ārstēšanas līdzekļi kā sūkalas no kazas piena (tās, kā tika uzskatīts, palīdzot pret viņas iedomāto diloni), un tas viss ātri vien pārvērta viņu par pašas spoku. Jau četrdesmit gadu vecumā viņa bija tik ļoti apmāta ar domu par savu invaliditāti, ka visbiežāk laiku pavadīja, graciozi atlaidusies uz sofas, un tikai retumis pieņēma uzaicinājumus kaut nedaudz izklaidēties.
Misis Dontrijai blakus allaž bija kāda pakalpot gatava nabaga radiniece un galdiņš, kas no vienas vietas nokrauts ar zāļu trauciņiem un pudelītēm, kurās atradās kanēļa ūdens, baldriāna pilieni, asafetīdas sveķi, kamparspirts un lavandas eļļa un vēl daudz dažādu sāpes remdinošu vai spēcinošu līdzekļu, ko viņai bija ieteikuši draugi vai aptiekāri. Atšķirībā no lēdijas Bakstedas viņa nebija ne īdzīga, ne arī skopulīga. Viņas balss bija vārga un gaudulīga, kas kļuva vēl mazliet klusāka un pauda lielāku spēku izsīkumu, kad viņai kaut kas nevedās kā cerēts. Un viņa bija gatava izdot naudu gan savā, gan savu atvašu labā. Diemžēl misis Dontrijas atraitnes daļa (vismaz tā ar zinātāju pārliecību vēstīja lēdija Dževingtone un lēdija Baksteda) nebija pietiekami liela, lai atļautos dzīvot bez saprātīgas rēķināšanas un ekonomijas – tā, kā viņa, pēc pašas vārdiem, bija radusi. Ņemot vērā to, ka šī sieviete allaž jutās pārmēru vārga, lai mēģinātu apgūt šādas gudrības, viņa vienmēr dzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Jau gadiem ilgi misis Dontrija iztika no Olverstoka piešķirtās pensijas; lai gan viņa no sirds gribētu nejusties atkarīga no lorda žēlsirdības un dāsnuma, tomēr no tā nekādi nevarēja izvairīties, jo viņas pievilcīgais dēls bija Olverstoka mantinieks un tādējādi lorda pienākums bija parūpēties arī par viņas divām meitām.
Misis Dontrijas vecākā meita mis Hloja Dontrija bija gandrīz septiņpadsmit gadus veca, pēc dažām nedēļām bija gaidāma viņas dzimšanas diena, un doma par meitenes ievešanu sabiedrībā misis Dontrijas prātu nenomāca, jo viņa no dažādiem, gan ne visai uzticamiem avotiem bija dzirdējusi, ka Olverstoks rīkošot pasakainu balli par godu mis Džeinai Bakstedai. Lai cik vārga arī justos, misis Dontrija varēja kļūt par īstu lauveni, kad runa bija par viņas bērnu interesēm. (Tā vismaz viņa pati bija paziņojusi.) Šādi maskējusies, viņa ieradās pie Olverstoka un bruņojās ar savu visiedarbīgāko ieroci – ožamās sāls pudelīti.
Viņa neko nepieprasīja, jo tas neatbilda viņas izturēšanās manierei. Kad lords ienāca salonā, viņa devās Olverstokam pretī, plīvojot šallēm un kleitas audumam; viņa pastiepa uz lorda pusi savas trauslās rokas, kas bija ieģērbtas smalkas kazādas cimdos lavandas krāsā.
– Dārgais Olverstok! – sieviete sacīja un pacēla milzīgās, iekritušās acis pret viņu. – Mans dāsnais labdari!
Kā lai jums pateicos?
Izlikdamies neredzam misis Dontrijas kreiso roku, lords paspieda viņas labo roku un vaicāja: – Par ko jūs vēlaties man pateikties?
– Ak, tas ir jums tik raksturīgi, – viņa klusi ierunājās. – Bet es nespēju aizmirst jūsu dāsnumu, ja arī jums pašam tas būtu pagaisis no prāta. Tāds kauns un negods, ka man ar nabaga Herietu un meitenēm vajadzēja doties ārā no mājām tik saltā laikā, taču man likās, ka tas ir mazākais, ko varu darīt. Jūs esat pārāk labs.
– Oho, tas nu reiz ir kaut kas jauns! – lords attrauca. – Apsēdieties, Lukrēcij! Un neiejaucoties ļaujiet man bilst kādu vārdu! Ko gan es gluži netīši esmu paveicis, lai izraisītu jūsu pateicību?
Nekas nespēja dzēst sirsnību no misis Dontrijas balss un izturēšanās; viņa graciozi apsēdās krēslā un atbildēja:
– Jūs nu gan protat izlikties! Es jūs pārāk labi pazīstu, lai noticētu. Jūs nevēlaties, lai jums pateicas. Un nudien, ja es visu laiku pateiktos jums par man un maniem tuvajiem izrādīto dāsnumu un laipnību, es noteikti kļūtu par tādu, ko jūs mēdzat dēvēt par “nāvējoši garlaicīgu”. Hloja, mans dārgais bērns, dēvē jūs par mūsu labo burvi.