Zaudēdami ar katru dienu vairāk spēku, matroži kļuva arvien spurīgāki un niknāki; tas savukārt padarīja viņus vēl neiecietīgākus pret O'Braienu un vairoja zēna ciešanas. Septiņpadsmitajā dienā bads kļuva neciešams un matroži stāvēja nelielās grupiņās, pusbalsī sarunādamies un laiku pa laikam uzmezdami acis O'Braienam. Tieši dienas vidū sapulce gāja uz beigām. Kapteinis tika ievēlēts par runātāju. Visi salasījās pūpē.
— Vīri, — kapteinis iesāka, — mēs ilgu laiku — jau divas nedēļas un divas dienas dzīvojam bez ēšanas, bet šķiet, ka ir pagājuši divi gadi un divi mēneši. Ilgi mēs vairs tā neķeipsim. Dzīvot ar tukšu vēderu — tas ir pāri cilvēka spēkiem. Ir jāapsver nopietns jautājums: vai labāk mirt visiem vai vienam. Mēs visi ar vienu kāju jau esam kapā. Ja viens no mums mirs, pārējie varēs dzīvot, kamēr satiks kādu kuģi. Ko jūs par to sakāt?
Maikls Bieins, kas bija stāvējis pie stūres, kad «Fren- siss Speits» novirzījās no kursa, atsaucās, ka tas būšot labi darīts. Pārējie viņu atbalstīja.
— Lai tas ir viens no jungām! — iesaucās Sallivens, matrozis no Tarbertas, zīmīgi paskatīdamies uz O'Braienu.
— Es domāju, — turpināja kapteinis, — ka tas 110 mums, kurš mirs pārējo labā, būs paveicis labu darbu.
— Labu darbu, labu gan! — kliegdami piebalsoja matroži.
— Es domāju arī, ka labāk būtu mirt kādam no jungām. Viņiem nav ģimeņu, kas jāuztur, draugi neapraudās viņus tā, kā mūs apraudās sievas un bērni.
— Pareizi. Tiesa kas tiesa. Tā arī jādara, — piekrita matroži.
Vienīgi jungas skaļi protestēja pret netaisno lēmumu.
— Mums dzīvība ir tikpat dārga kā jums visiem, — iebilda O'Braiens. — Savus tuviniekus mēs arī mīlam tāpat. Bet ja runā par sievām un bērniem — kas gādās par manu veco māti, kura ir palikusi atraitne? Tu, Maikl Biein, pats būdams no Limerikas, zini to tīri labi. Tas nav godīgi. Lai visi velk lozes — kā matroži, tā jungas.
Maenijs vienīgais aizstāvēja jungas, teikdams, ka taisnīgi būtu visiem ar vienādām tiesībām piedalīties lozēšanā. Sallivens un kapteinis uzstāja, ka lozes jāvelk tikai jungām. Sākās lamāšanās, un pašā strīda karstumā Sallivens piedraudēja O'Braienam:
— Tas būs labi darīts, ja mēs novāksim tevi no ceļa. Tu to esi pelnījis. Mēs ar tevi izrēķināsimies.
Viņš lēca klāt O'Braienam, lai sagrābtu un uz vietas nogalinātu jungu, un arī daži matroži virzījās tuvāk un sniedzās pēc viņa. O'Braiens atsprāga atpakaļ un, vairīdamies no matrožiem, kliedza, ka ir ar mieru, lai lozēšanā piedalās tikai jungas.
Kapteinis sagatavoja četrus dažāda garuma kociņus un pasniedza tos Sallivenam.
— Tu varbūt domā, ka lozēšana nebūs godīga, — Sallivens ņirdzīgi teica O'Braienam. — Tad izraugies lozi pats.
O'Braiens piekrita. Viņam ar kabatdranu cieši aizsēja acis, un viņš notupās uz ceļiem, pagriezies ar muguru pret Sallivenu.
— Mirs tas, kuram tu izraudzīsies visīsāko kociņu, — sacīja kapteinis.
Sallivens pacēla vienu no kociņiem. Pārējos viņš bija paslēpis rokā, tā ka neviens nevarēja redzēt, vai izvilktais kociņš ir vai nav īss.
— Kuram būs šis kociņš? — jautāja Sallivens.
— Mazajam Džonijam Sienam, — atbildēja O'Braiens.
Sallivens nolika kociņu sānis. Apkārt stāvošie nevarēja
redzēt, vai tas ir liktenīgais vai nav. Sallivens pacēla otru kociņu.
— Kuram būs šis kociņš?
— Džordžam Bērnsam, — atbildēja O'Braiens.
Kociņš tika nolikts blakus pirmajam, un Sallivens pacēla trešo.
— Bet kuram būs šis?
— Man pašam, — teica O'Braiens.
Sallivens ar ašu kustību sagrūda kociņus kopā. Neviens neko nebija redzējis.
— Tu pats to esi sev izvilcis, — paziņoja Sallivens.
— Labi darīts, — pusbalsī noteica vairāki matroži.
O'Braiens bija ļoti mierīgs. Viņš piecēlās, noņēma apsēju un aplaida skatienu apkārt.
— Kur tas ir? — viņš jautāja. — Kur ir īsais kociņš? Tas, ko es izvilku sev?
Kapteinis norādīja uz četriem kociņiem, kas gulēja uz klāja.
— Kā jūs zināt, ka mans kociņš bija īss? — viņš vaicāja. — Džonij Sien, vai tu to redzēji?
Džonijs Siens, visjaunākais no jungām, klusēja.
— Vai tu to redzēji? — tagad O'Braiens jautāja Maeni- jam.
— Nē, es to neredzēju.
Matroži paklusām sarunājās un rūca.
— Lozēšana bija godīga, — teica Sallivens. — Tu varēji vinnēt, bet zaudēji, tas ir viss.
— Godīga lozēšana, — apstiprināja kapteinis. — It kā es pats nebūtu redzējis! īsākais kociņš tika tev, O'Braien, un tu labāk būtu gatavojies. Kur ir koks? Gorman, panāc šurp! Atnesiet kāds zupas bļodas vāku! Gorman, dari savu darbu, kā pieklājas vīrietim!
— Bet kā lai es to izdaru? — jautāja koks. Viņš bija vājredzīgs, neapņēmīgs cilvēciņš ar gļēvu zodu.
— Tā ir zemiska slepkavība! — iekliedzās O'Braiens.
— Es viņam neskaršos klāt, — paziņoja Maenijs. — Es neēdīšu nevienu kumosu.
— Tad tavu daļu dabūs vīri, kas ir labāki par tevi, — zobgalīgi noteica Sallivens. — Dari, kas tev jadara, kok!
— Mans pienākums nav nogalināt zēnus, — nedroši iebilda Gormans.