— Ja tu negribi mums palīdzēt, iztiksim bez tevis, — piedraudēja Bieins. — Kādam būs jāmirst, ja ne viņam, tad tev!
Džonijs Siens sāka raudāt. O'Braiens satraukti ieklausījās. Viņš bija bāls. Viņam drebēja lūpas un reizēm viss ķermenis raustījās drebuļos.
— Es uzmunsturējos par koku, — sacīja Gormans. — Ja te būtu kambīze, es arī strādātu kambīzē. Bet savas rokas ar asinīm es nesmērēšu. Tas nav līgumā paredzēts. Es esmu koks …
— Un tu būsi tas ne ilgāk par minūti, — cieti noteica Sallivens, tajā pašā mirklī no mugurpuses sagrābdams koku aiz galvas un liekdams to atpakaļ. — Kur tavs nazis, Maik? Dod to šurp!
Sajutis tērauda pieskārienu, Gormans iešņukstējās.
— Es darīšu to, tikai pieturiet jungu!
Likās, ka koka nožēlojamais izskats kaut kādā veidā iedrošina O'Braienu. .
— Viss kārtībā, Gorman, — viņš teica. — Vari sākt. Es pats zinu, ka tu negribi to darīt. Viss kārtībā, ser, — zēns uzrunāja kapteini, kura roka stingri turēja viņa plecu. — Varat neturēt mani, ser. Es stāvēšu mierīgi.
— Beidz muldēt un aizej pēc zupas bļodas vāka, — Bieins pavēlēja Džonijam Sienam, iecirzdams viņam pamatīgu pļauku.
Junga, vēl gluži puišelis, atnesa vāku. Iedams pa klāju, viņš grīļojās un krita, tik izvārdzis no bada bija. Pār viņa vaigiem ritēja asaras. Bieins paņēma no Džonija vāku un vēlreiz iesita viņam.
O'Braiens novilka jaku un atsedza labo roku līdz plecam. Viņa apakšējā lūpa vēl drebēja, taču junga savaldījās. Gormanam jau sniedza kapteiņa atvāzto spalvu nazīti.
— Maenij, ja tev izdodas atgriezties mājās, izstāsti manai mātei, kas ar mani notika, — O'Braiens lūdza.
Maenijs pamāja ar galvu.
— Tā ir nekrietna slepkavība, nekrietna un riebīga, — viņš teica. — Zēna asinis nenesīs jums svētību. Pieminiet manus vārdus — nevienam nebūs labuma no tām!
— Sagatavojieties! — pavēlēja kapteinis. — Tu, Salli- ven, turi vāku — tā cieši klāt! Neko nenolej zemē! Tā ir dārga manta.
Gormans sāka. Nazis bija neass. Viņam pašam trūka spēka. Turklāt roka viņam trīcēja tik nevaldāmi, ka viņš tikko nepalaida vaļā nazi. Saspiedušies kopā, jungas stāvēja attālāk raudādami un šņukstēdami. Visi matroži, izņemot Maeniju, bija apstājuši upuri un izstiepuši kaklus, lai labāk redzētu.
— Esi taču vīrs, Gorman! — brīdinoši sacīja kapteinis.
Nelaimīgais koks izmisīgā apņēmībā zāģēja ar asmeni
O'Braiena delnu. Vēnas jau bija pārgrieztas. Sallivens pielika klāt bļodas vāku. Griezumi bija plati jo plati, bet sarta straume kā neplūda, tā neplūda. Asiņu nemaz nebija. Vēnas bija izsīkušas, tukšas. Neviens nebilda ne vārda. Drūmie un mēmie stāvi šūpojās vienā ritmā ar kuģi. Visu acis bija kā'piekaltas neaptveramajam un šaušalīgajam skatam — vēl dzīvā cilvēka tukšajām vēnām.
— Tas ir brīdinājums! — iekliedzās Maenijs. — Lieciet zēnu mierā! Pieminiet manus vārdus! No viņa nāves mums nebūs nekāda labuma.
— Pamēģini pie elkoņa, pie kreisā elkoņa, tas ir tuvāk pie sirds, — beidzot neskaidrā, aizsmakušā, pārvērstā balsī ierunājās kapteinis.
— Dod man nazi, — rupji teica O'Braiens un izņēma nazi kokam no rokām. — Es nevaru noskatīties, kā tu mani moki.
Viņš pavisam mierīgi pārgrieza vēnu pie kreisā elkoņa, bet arī šoreiz no asinīm nebija ne vēsts.
— Tā ir veltīga ķēpāšanās, — teica Sallivens. — Lai viņš nemocītos, asinis jālaiž viņam no rīkles.
Tas zēnam bija par daudz.
— Negrieziet rīkli! — viņš iekliedzās. — Rīklē tāpat nebūs asiņu. Ļaujiet drusku atvilkt elpu! Tas tāpēc, ka esmu nosalis un izvārdzis. Ļaujiet man atlaisties un drusku pagulēt! Tad es sasildīšos un asinis tecēs.
— Nav vērts, — iebilda Sallivens. — It kā tu tagad varētu gulēt. Paskaties uz sevi! Tevi tak krata drudzis.
— Limerikā es reiz saslimu, — ātri runāja O'Braiens, — un ārsts nevarēja nolaist man asinis. Bet, kad es pāris stundu biju nogulējis un gultā sasilis, asinis tecēja viegli. Dieva vārds, es saku taisnību. Nenogaliniet mani!
— Viņa vēnas ir pušu, — sacīja kapteinis. — Nav nozīmes atstāt viņu, lai mokās. Tam tūlīt pat ir jādaragals.
Matroži grasījās satvert O'Braienu, bet viņš kapas atpakaļ.
— Es jūs izdeldēšu no pasaules! — viņš griezīgi iekliedzās. — Neaiztiec mani, Salliven! Es vēl atgriezīšos! Es jums rādīšos! Vai jūs būsiet nomodā, vai gulēsiet — es jums rādīšos, kamēr jūs nebūsiet nosprāguši!
— Kauna lieta! — ieaurojās Bieins. — Ja īsais kociņš būtu kritis man, es ļautu, lai puiši nocērt man galvu, un mirtu mierīgi.
Sallivens ielēca aplī un sagrāba nelaimīgo jungu aiz matiem. Pārējie matroži sekoja viņam. O'Braiens spēra un sita, koda rokās tiem, kas viņu turēja ciet. Mazais Džonijs Siens sāka raudāt kā izkults, taču matroži nelikās viņu dzirdam. O'Braienu nogāza atmuguriski uz klāja un viņam zem galvas pabāza katla vāku. Gormanu izgrūda priekšā. Kāds bija iespiedis viņam rokā lielu nazi.
— Dari, kas tev jādara! Dari taču! — matroži kliedza.
Koks noliecās pār jungu, bet, ielūkojies viņam acīs,
samulsa.
— Ja tu to nedarīsļ, es tevi nožmiegšu pats savām rokām! — uzbrēca Bieins.
Pār koku bira lamas un draudi. Bet viņš ka nevarēja, tā nevarēja saņemties.
— Varbūt viņa dzīslās būs vairāk asiņu nekā O'Braienam, — daudznozīmīgi teica Sallivens.
Bieins sagrāba Gormanu aiz matiem, bet Sallivens mēģināja atņemt viņam nazi. Gormans izmisīgi turēja to ciet.
— Laidiet vaļā, es visu izdarīšu! — viņš kā ārprātīgs kliedza. — Negrieziet man rīkli! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu!
— Nu, nu, paskatīsimies, kā tu to izdarīsi, — draudīgi noteica kapteinis.
Gormans ļāva izgrūst sevi priekšā. Viņš paskatījās uz jungu, aizvēra acis un sāka murmināt lūgšanu. Tad, acis neatvēris, koks izdarīja to, ko viņam pienācās darīt.