O'Braiens spalgi iekliedzās, un drīz vien kļuva dzirdamas burbuļojošas elsas. Matroži turēja viņu, līdz agonija beidzās, tad nolaida ķermeni uz klāja. Viņi dega nepacietībā un lādēdamies un draudēdami skubināja Gormanu ātrāk pagatavot maltīti.
— Liecieties mierā, nolādētie slepkavas, — klusi teica Maenijs. — Liecieties mierā, kad es jums saku! Tagad jums vairs nekas nav vajadzīgs. Es jau teicu: no šī zēna asinīm jums nebūs nekāda labuma. Izlej tās pār bortu, Biein! Izlej tās pār bortu!
Bieins, vēl joprojām turēdams vāku abās rokās, paskatījās uz vēja pusi. Viņš piegāja pie treliņiem un iesvieda vāku ar visu tā saturu jūrā. Nepilnas jūdzes attālumā pilnās burās uz viņu pusi nāca kuģis. Matrožus tā bija nodarbinājis uz klāja notiekošais, ka neviens nebija pametis aci uz jūru. Tagad visa komanda vēroja, kā tuvojas kuģis. Ar neapsūbējušu varu apkaltais priekš- vadnis šķēla ūdeni kā zelta nazis, lielās apakšējās buras, kuģim noslīdot no viļņa muguras, ikreiz laiski noplivinājās, bet par visām augstākās audekla buras, jūrai cēli viļņojot, ikreiz saplaka un paklanījās.
Kad kuģis jau šūpojās kabeļtauvas attālumā no «Fren- sisa Speita», kapteinis atģidās un pavēlēja uzmest virsū O'Braiena līķim brezentu. No svešā kuģa tika nolaista laiva, kas devās pie «Frensisa Speita». Džons Gormans iesmējās. Sākumā viņš smējās klusi, bet ar katru airu šļakstu viņa smējiens kļuva aizvien skaļāks. Šie vājprātīgā smiekli sagaidīja glābšanas laivu, kad tā piestāja pie kuģa un kapteiņa vecākais palīgs uzkāpa uz klāja.