Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķermeni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu neskaitāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pretinieka bicepsu mirklī, pirms sitiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grūdiena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sāniem drāzās pret Sendela žokli; un trīs reizes Sendela ķermenis visā smagumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi
viņš izmantoja atļautās deviņas sekundes un atkal piecēlās kājās — gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un mazāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemitīgi centās izmantot savu lielāko bagātību — Jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīves- spēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos aizstāja ar viltību, ar ilgu gadu cīņās dzimušu gudrību un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai neizdarīt nevienu lieku kustību, bet arī pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēkus. Atkal un atkal, izdarīdams maņu kustības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķermeni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, pieliekties vai ieņemt aizsardzības pozu. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad neļāva atpūsties Sendelam. Tā bija Vecuma stratēģija.
Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus belzienus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, atvilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un gāzdams ar saliektu labo slaidu sānisku sitienu pa galvu. Ķēra tas pārāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīstamais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa apziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa daļiņu viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes izgaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu piemidzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikroskopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.
Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, turēdams pretinieku daļēja apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrādāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pretsitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš paspēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik precīzi aprēķināts, ka dūre triecās Sendelam sejā tieši tai brīdī, kad viņš strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūleniski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas izdevās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildija nepārtraukta sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš arvien vēl turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kāds policijas virsnieks, satrūcies par šausmīgo dauzīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda beigas, un Sendels stīvām kājām aizsteberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spēcīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmu- gurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.
Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpodams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, tiesnesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mārciņām. Taču šajā atpūtas minūtē Sendels atkal atgūsies.
Jaunība ņem savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to bija dzirdējis, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Šos vārdus teica frants, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija un uzplikšķinājis uz pleca. Jaunība ņem savu tiesu! Tam frantam bija taisnība. Un tovakar, sen senis, viņš pats bija Jaunība. Šovakar Jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos tā kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minūtes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Izspīlētās artērijas un sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekama stipruma viņam bija trūcis jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Viņam nebūtu vajadzējis iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Viņa sirdī pamazām cēlās dziļš, šausmīgs naids pret miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz parāda. Vecam vīram tik grūti doties cīņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču ir tīrais nieks, tas maksā, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozīmēja trīsdesmit mārciņu.