Norberts Vīners GALVA
Norberts Vīners ir visā pasaulē slavens zinātnieks — matemātiķis, filozofs, kibernētikas pamatlicējs. Padomju lasītājiem pazīstamas viņa grāmatas «Kibernētika un sabiedrība», «Radītājs un robots», autobiogrāfija «Es esmu matemātiķis» u. c. N. Vīners uzrakstījis arī divus zinātniski fantastiskus stāstus, no kuriem viens ievietots šajā krājumā
Galvas smadzenes ir dīvains orgāns. Smadzenes kontrolē visas ķermeņa sajūtas, taču, ja tām pieskaras vai tās operē, cilvēks to nejūt nemaz. Cits nomirst no neliela satricinājuma, bet citam var izdurt cauri galvai dzelzs stieni, un tikai galvaskausa deformācija liecinās, kas noticis. Pēdējā laikā ļoti izplatītas ir dažādas visneparastākās operācijas, kuru nolūks ir regulēt smadzeņu darbību ar dažāda kalibra adatu un elektrodu palīdzību, lai izārstētu vai arī padarītu mazāk bīstamu kādu no daudzajiem depresīvās vājprātības veidiem. Tā ir pretīga nodarbošanās, un es to. neciešu. Dažkārt šāda operācija nonāvē cilvēka sirdsapziņu un gandrīz arvien dīvaini iespaido viņa domāšanas procesu un garīgo līdzsvaru.
Tā, piemēram, kādā Čikāgas apdrošināšanas sabiedrībā reiz strādāja ļoti spējīgs aģents. Viņa vienīgais trūkums bija lielā izklaidība; neviens nekad nevarēja paredzēt, vai viņš dosies mājup, braucot lejup ar liftu vai izkāpjot pa desmitā stāva logu. Apdrošināšanas sabiedrība lūdza, lai viņš ļauj izoperēt sev nelielu smadzeņu gabaliņu pieres pusē, un viņš tam piekrita. Pēc tam Spējīgais aģents kļuva par Visspējīgāko. Tiesa kas tiesa, viņš bija visizveicīgākais aģents visā sabiedrības vēsturē. Lai apliecinātu viņam visas apdrošināšanas sabiedrības cieņu, viņu iecēla par viceprezidentu. Tomēr tika aizmirsts fakts, ka cilvēks, kuram operētas pieres smadzenes, nav sevišķi piemērots smalkiem un piesardzīgiem darījumiem. No reklāmas pārsviedies uz augstākajām finansu sfērām, viņš cieta lielu neveiksmi, un līdz ar viņu bankrotēja visa apdrošināšanas sabiedrība. Nē, es nu gan nevēlētos, lai kāds sabojātu manas iekšējās instalācijas shēmu.
Tas man atgādināja notikumu, par kuru es dzirdēju nesen. Es piederu pie nelielas zinātnieku grupas, kas reizi mēnesī sapulcējas kāda maza restorāna atsevišķā kabinetā. Mēs iegriežamies tur, lai it kā apspriestu kādu zinātnisku rakstu, taču patiesais iemesls fr interešu daudzpusība un neizmērojamais pļāpīgums, kas piemīt visai mūsu kompānijai. Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas vienmēr rīkojas pēc etiķetes. Mēs izsmeļam cits citu bez žēlastības, un, ja jums tas nav pa prātam, tad, lūdzu, — durvis vienmēr ir vaļā. Es pats esmu pa pusei matemātiķis, pa pusei inženieris, bet turpat vai lielākā daļa 110 mums ir mediķi. Lai dievs apžēlojas par oficiantēm, kad medicīnas speciālisti sāk runāt pilnīgi brīvi! Es negribētu apgalvot, ka no elektriskajām spuldzēm šķiltos zilas ugunis un gaisu pildītu sēra smaka, taču būtībā kaut kas tamlīdzīgs notiek.
Votermens ir mūsu sabiedrības dvēsele. Viņš ir galvenais ārsts valsts trako mājā, kas atrodas kādas piecdesmit jūdzes no pilsētas, un atgādina laipnu un turīgu delikatešu veikala īpašnieku. Viņš ir mazs, resns, ar valzirga ūsām, un viņam pilnīgi trūkst tādas īpašības kā iedomība. Votermenam parasti ir līdzi kāds neveiksminieks, par kuru viņš rūpējas. Šoreiz viņš ieradās kopā ar garu slimīga izskata vīrieti, kura uzvārdu es nesadzirdēju. Man radās iespaids, ka viņš ir ārsts, taču, nokļuvis mūsu sabiedrībā, viņš brīžiem sāka visai dīvaini stomīties, kas ir raksturīgi ģeologiem vai inženieriem, kuri ilgu laiku bijuši tālu no civilizētās pasaules un mitinājušies kaut kur Korejas kalnos vai Borne^o džungļos. Šādi cilvēki neprot vairs rast tuvību ar citiem sabiedrības locekļiem, turklāt viņi ir ārkārtīgi kautrīgi un pārāk kritiski vērtē sevi. Dažam labam no šiem puišiem ir nācies darīt šo to tādu, par ko ikviens civilizēts cilvēks sevi bargi nosodītu, un tas atstājis pēdas viņu dvēselē uz visu mūžu.
Es nezinu, kā tas īsti gadījās, ka saruna novirzījās uz pieres smadzeņu lobotomiju [1] . laikam viens no inženieriem iejautājās par iespējām palīdzēt kādam viņa attālam radiniekam, kas bija garīgi slims. Katram no klātesošajiem bija savas domas šajā jautājumā. Daži aizstāvēja lobotomiju, bet vairākums — arī neiroķirurgi — negribēja pat runāt par to.
Tad mēs sākām apspriest citu tematu — ko mūsdienās automobiļa katastrofa var nodarīt bērna smadzenēm. Saruna nebija diezcik izsmalcināta, kā jau tas ārstu aprindās mēdz būt. Iedegās strīdi, un man šķiet, ka neviens vairs nepievērsa uzmanību nevienam citam kā vienīgi savam sarunas partnerim. Pēkšņi atskanēja neliels būkšķis. Mēs palūkojāmies apkārt un ieraudzījām, ka Votermena draugs bez samaņas guļ uz grīdas. Viņa piere bija aprasojusi ar sviedriem. Votermens nometās uz ceļiem pie sava drauga un pataustīja viņa pulsu.
— Nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, — Votermens sacīja. — Viņš ir mans pacients, taču ļoti saprātīgs, un es cerēju, ka mūsu sabiedrībā viņš mazliet izklaidēsies. Viņu moka amnēzija, un mēs nezinām viņa īsto uzvārdu. Man nevajadzēja riskēt un vest viņu sev līdzi uz šejieni. Palīdziet iznest viņu ārā! Šī atgadījuma dēļ nevajag pārtraukt sarunas.
Votermens piezvanīja uz savu slimnīcu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu, kamēr divi vai trīs no mūsu mediķiem uzmeklēja restorāna īpašnieku. Viņš ļoti uztraucās par notikušo, taču atļāva ienest samaņu zaudējušo cilvēku kādā nomaļā telpā un noguldīt uz kušetes. Mūsu pacients sāka pamazām atgūt samaņu. Bija skaidri redzams, ka viņš ir ārkārtīgi uzbudināts un apjucis. Viņš runāja pavisam nesakarīgi. Varēja saprast vienīgi atsevišķus vārdus: «gangsteri», «mazais Pauls», «Marta» un «avārija». Vārdi veidoja teikumus, taču viņš izrunāja tos tik klusu, ka mēs neko nesapratām.
Votermens aizgāja uz garderobi un atnesa savu ārsta somu. Viņš iedeva slimniekam kaut kādas nomierinošas zāles; man liekas, tas bija barbiturāts. Zāles uz brīdi nomierināja mūsu slimnieku; taču šādu līdzekļu iedarbību nevar jau nekad īsti paredzēt. Drīz vien pacients atvēra acis. Viņa murmināšana kļuva skaļāka un saprotamāka. Vārdi tagad veidoja sakarīgus teikumus.
Votermens ir pietiekami apķērīgs ārsts un prot izmantot jebkuru izdevīgu situāciju.
— Tagad man radusies izdevība, — viņš sacīja. — Viņš ir sācis runāt. Pirms apmēram sešām nedēļām kāds policists atrada viņu pavārtē. Policija nosūtīja viņu pie mums. Viņš pat neatceras savu uzvārdu. Mēs zinām, ka viņš bijis ārsts, un nav grūti uzminēt, ka viņš ilgāku laiku ir bijis pilnīgi ruinēts. Līdz pat šai dienai viņš atkal no jauna krājis spēkus, un mēs negribējām ar nemitīgiem jautājumiem aizkavēt viņa izārstēšanos. Lai nu kā, bet tagad, kad mēs laikam esam panākuši to, ka viņš sācis runāt, pamēģināsim!
Bija ļoti aizraujoši vērot, kā cilvēkam atgriežas zudusī atmiņa. Votermens ir lielisks sava aroda speciālists, un tāpēc ar lielu baudu varēja klausīties, kā viņš uzdod jautājumus. Jaunatgūtā personība atplauka mūsu acu priekšā gluži tāpat, kā ūdens virspusē parādās noslīkuša cilvēka seja, kad slīkoni ar ķekšiem izvelk no dzelmes. Es biju klāt šajā sarunā, taču neesmu neko atzīmējis, bet Votermens visu precīzi pierakstīja savā melnajā bloknotā. Sekojošā saruna ir pārrakstīta no viņa piezīmēm.
Jautājums. Kā jūs sauc?
Atbilde. Mani sauc Arturs Kouls.
Jautājums. Jūs esat ārsts, vai ne?
Atbilde. Jā.
Jautājums. Kādu medicīnas skolu jūs esat beidzis?
Atbilde. Centrālo Rietumu medicīnas koledžu Čikāgā. 1926. gadā. j