Jautājums. Kur jūs praktizējāties pēc koledžas beigšanas?
Atbilde. Es biju ķirurga asistents Čikāgas labdarības iestāžu uzturētajā Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcā. Jūs droši vien zināt, kur šī slimnīca atrodas, — Sautendas nomalē.
Es tikai visai neskaidri atcerējos šo Čikāgas Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcu, kuru uztur labdarības iestādes. Tā bija apkvēpusi, netīra sarkaniļ ķieģeļu ēka tajā drūmo, posta piemeklēto ielu ellē, kur Sautenda robežojas ar Vestendu.
Jautājums. Ķirurga asistents? Tas ir interesanti. Vai jūs specializējāties kādā īpašā ķirurģijas nozarē?
Atbilde. Jā, protams, divus gadus izdarīju visdažādākās operācijas, kādas vien man uzdeva, taču es vienmēr esmu vēlējies kļūt par neiroķirurgu. Ko es sacīju? Es baidos, ka runāju ļoti nesakarīgi. Pavisam aizmirsu, ka esmu bijis neiroķirurgs.
Jautājums. Ak tā, jūs bijāt neiroķirurgs? Ko jūs darījāt pēc tam, kad jūsu prakse šajā slimnīcā bija beigusies?
Atbilde. Es atceros garus noslēgtus gaiteņus un aizrežģotus logus. Kā šo iestādi sauca? Tā droši vien bija psihiatriskā slimnīca. Ak, jā, tagad es atceros. Meri… Meri… Meriditas apgabala psihiatriskā slimnīca. Tas ir Ilinoisas štatā, vai ne?
Jautājums. Man šķiet, ka tā ir. Vai jūs neatceraties, kā sauca pilsētu?
Atbilde. Bakminstera. Nē, tā nebija Bakminstera. Nu es atceros, tā bija Leominstera.
Jautājums. Jā, gluži pareizi, šī slimnīca atrodas Leominsterā. Cik jums bija gadu, kad sākāt tur strādāt?
Atbilde. Apmēram trīsdesmit.
Jautājums. Vai jūs atceraties, kurā gadā tas bija?
Atbilde. Tas bija 1931. gadā.
Jautājums. Vai jūs devāties uz turieni viens?
Atbilde. Es ierados tur kopā ar savu sievu. Esmu preoējies, vai nav tiesa? Kas noticis ar manu sievu? Viņa ir šeit, vai ne? Ak mans dievs! Marta… Marta!
Viņa balss kļuva arvien skaļāka un beigās izskanēja spalgā, nesamanīgā kliedzienā. Votermens sacīja:
— Diemžēl vajadzēs izmēģināt mazliet lielāku zāļu devu. Es centīšos sagatavot visminimālāko daudzumu. Negribu zaudēt iespēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk.
Tiklīdz zāles iedarbojās, pacients sāka pamazām nomierināties. Taču kādu brītiņu, likās, viņš vēl bija tik apjucis, ka nevarēja neko pateikt. Tad viņš atkal sāka atgūt apziņu un Votermens atsāka nopratināšanu.
Jautājums. Jums jāpalīdz mums, lai mēs savukārt varētu palīdzēt jums. Sakopojiet savas domas. Cik ilgi jūs jau bijāt precējies, kad devāties uz Leo- minsteru?
Atbilde. Nepilnus divus gadus. Marta strādāja par māsu Čikāgas labdarības slimnīcā. Viņu sauca par Martu Sorensonu. Cik atceros, tad viņa ir dzimusi Minesotā. Viņas tēvs audzēja kviešus, un viņam piederēja ferma kaut kur pie Ziemeļdakotas robežas. Mēs aizbraucām uz turieni nosvinēt kāzas.
Jautājums. Vai jums ir bērni?
Atbilde. Jā, viens dēls — Pauls. Tagad es visu atceros.
Viņš iespieda galvu rokās un sāka raudāt. Raustīdamies nevaldāmās elsās, viņš nesamanīgi kliedza:
— Kur ir Pauls? Kur ir Pauls?
Bija ļoti neērti noraudzīties tik lielās bēdās.
Votermens stāvēja pie Koula kušetes galvgaļa. Es biju pieradis redzēt viņu vienmēr kā mūsu kompānijas dvēseli — līksmu, asprātīgu, arvien ar kādu nerātnu anekdoti padomā. Nekad vēl nebiju .iepazinis Votermenu kā ārstu. Viņa izturēšanās bija apvaldīta un iedvesa cieņu un viņa balss nomieri- nošāka par jebkuru sāpes remdējošu līdzekli. Viņš bija pats Eskulaps — dziedniecības dievs.
Jautājums. Nomierinieties, doktor Koul. Mēs gribam jums palīdzēt, bet vienīgi jūs pats varat dot mums padomu, kā to izdarīt. Pastāstiet kaut ko par apgabala slimnīcu. Vai jūs tajā dzīvojāt?
Atbilde. Dažus mēnešus. Pēc tam mēs nopirkām vecu fermera māju apmēram vienu jūdzi no slimnīcas. Marta domāja savest to kārtībā, taču es neloloju nekādas cerības, ka mēs spēsim izrakties cauri visiem šiem krāmu un netīrumu kalniem. Martā prata pat cūkkūti padarīt mājīgu. Pagaidiet! Es atceros, ka garām mūsu mājām gāja federālā šoseja.
Saķēris galvu, Kouls iekrita ar seju spilvenā, viņa pleci raustījās.
— Bremzes, — viņš elsoja. — Es dzirdu, kā tās kauc. Avārija! Mašīna apgāzusies. Uz ceļa asinis … uz ceļa asinis! Es redzēju to un tomēr neko nespēju līdzēt.
Votermens pamāja, lai mēs klusējam. Mani ļoti nomāca tas, ka esmu spiests būt par liecinieku brīdī, kad svešs cilvēks tik klaji pauž savas ciešanas. Pamazām viņš pārstāja elsot. Votermens atkal atsāka iztaujāšanu.
— Nepūlieties atcerēties visu kopumā, — viņš sacīja. — Atļaujiet man labāk uzdot 'jums jautājumus. Tā jums būs daudz vieglāk. Nu, pamēģināsim. Kas tā Gudera bija par vietu?
Atbilde. Pilsētiņa, viens no lauku centriem, kādus parasti mēdz celt prērijā tāpat uz labu laimi. Tā bija domāta apkārtnes fermeru vajadzībām, taču tajā bija arī fabrika.
Jautājums. Fabrika … Kāda fabrika? Ko tā rožaia?
Atbilde. To es nekad īsti skaidri neesmu zinājis. Nevienam pilsētiņas iedzīvotāju vārdam taču nevar ticēt. Jūs jau zināt, kādas tenkas mēdz izplatīt tamlīdzīgos nostūros.
Jautājums. Ko tad tur tenkoja?
Atbilde. Vieni sacīja, ka tur atrodas dzērienu kontrabandistu miteklis, bet citi, ka tajā gatavo narkotiskos līdzekļus. Lai riu būtu kā būdams, bet man šī fabrika nepatika.
Jautājums. Kāpēc?
Atbilde. Tā bija zema, apdrupusi betona ēka, kas saglabājusies vēl no pirmā pasaules kara gadiem. Kādu dienu es pastaigādamies devos uz to pusi. Man visu laiku likās, ka mani kāds novēro, tāpēc es neiedrošinājos pieiet tai klāt pārāk tuvu. Laukums apkārt fabrikai bija aizaudzis ar milzīgām nezālēm, un to apjoza grāvji, kas līdz pusei bija piepildīti ar zaļu, .sastāvējušos ūdeni. Turpat mētājās arī daudz vecu sadauzītu automobiļu un pamestu lauksaimniecības mašīnu daļas. Likās, ka nedēļām neviens neieiet šajā fabrikā, taču reizēm, kad sāka jau krēslot, mēs redzējām, ka pie tās piebrauc milzīga automašīna.
Jautājums. Kāda tipa automašīna?
Atbilde. Tā atgādināja modernu limuzīnu, bet bija tikpat spēcīga kā kravas automašīna… un cilvēks pie stūres …
Jautājums. Kad jūs redzējāt šo cilvēku?
Atbilde. Tad, kad šī automašīna joņoja pa mūsu šoseju ar apmēram astoņdesmit jūdžu lielu ātrumu, tieši pirms… Ak dievs! Es redzēju, ka mana mašīna izjūk kā samirkusi papīra laiviņa un pārlido pāri ceļam. Viņi abi bija manā mašīnā. Mans Pauls … mana Marta … mans nabaga mazais Pauls.
Kouls atkal sāka runāt nesakarīgi; viss viņa ķermenis raustījās. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis, vienīgi vērodams izmēģinājuma dzīvnieku uz operācijas galda. Votermens atkal iedeva savam pacientam zāles, nezinu, nomierinošas vai uzbudinošas, un Kouls pamazām kļuva rāmāks.
Jautājums. Pastāstiet man par cilvēku limuzīnā.
Atbilde. Garš un resns, labi ģērbies. Sārta rēta šķērsoja viņa vaigu no acs kaktiņa līdz mutei.
Jautājums. Vai neatceraties, kā viņu sauca?
Atbilde. Man šķiet, Makaluzo. Bet viņu nekad nesauca īstajā vārdā. Pilsētiņas iedzīvotāji neko daudz nerunāja par viņu, bet, ja to darīja, tad dēvēja viņu par Galvu.
Jautājums. Vai viņš bija tas, kas nodarbojās ar narkotisko vielu ražošanu?
Atbilde. Man tā šķiet, bet kāds no maniem draugiem stāstīja, ka viņš esot arī liela vēriena banku aplaupītājs. Viņu raksturoja kā sevišķi rūdītu noziedznieku. Policija jau sen viņu novēroja, taču
neprata savākt nekādus pierādījumus, kas dotu iemeslu viņu aizturēt.