«Un ja nu es atsakos?» Es vērīgi ielūkojos viņu sejās, un asinis manās dzīslās sastinga.
«Tādā gadījumā, mister Koul, mēs būsim spiesti rīkoties, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Jūs esat inteliģents cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka sapratīsiet, kāda būs šī rīcība.»
Es brīdi vilcinājos, un tad man kļuva skaidrs, kas jādara. «Labi, es operēšu. Kur atrodas cietušais?» Viņi atvēra durvis uz blakus telpu, kas bija iekārtota vēl greznāk nekā tā, kurā mani ieveda vispirms. Makaluzo sēdēja mīkstā ādas krēslā, viņa galva bija atgāzta atpakaļ un pārkārusies pāri spilvenam. Seja bija nedabiski tumši pieplūduši ar asinīm un rēta saskatāma vēl labāk nekā tad, kad es viņu redzēju pirmoreiz. Mute bija vaļā. Viņš elpoja smagi, pie kreisās nāss bija piekaltušas asinis, kas, likās, vēl pirms pāris minūtēm bija tecējušas ar joni. Viņa piere bija aptīta ar tīru dvieli. «Misters Makaluzo devās kārtot kādu ļoti "slepenu darījumu,» paskaidroja brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais. «Viņa mašīna uzdrāzās virsū govij. Viņš ietriecās vējstiklā. Gan mums, gan arī jums, varu teikt, rastos visai lielas nepatikšanas, ja kāds uzzinātu kaut ko par viņa stāvokli.»
Es atraisīju apsēju. Makaluzo acis stingi raudzījās tukšumā. Zīlītes bija paplašinātas nevienādi. Es sāku aptaustīt viņa pieri. Tā bija zaudējusi savu normālo formu un atgādināja zirga saspertu arbūzu. Līdzko pieskāros galvaskausam, Pītersons paliecās uz priekšu; brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais tikmēr pētīja savus nagus un pēkšņi pielēca kājās, kad no- knakšķēja Makaluzo pieres kauls, kuru es taustīju. Nebija nekādu šaubu, ka ielauzts kreisais pieres kauls. Pabeidzis pacienta apskati, es sacīju brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtajam, ka nepieciešama tūlītēja operācija un man vajadzētu aizbraukt pēc instrumentiem.
«Par to neraizējieties,» viņš atbildēja. «Mēs esam parūpējušies par visu, kas vajadzīgs.»
Viņš pasniedza man ārsta somu ar zeltītiem iniciāļiem Dž. M., kas bija piestiprināti tieši zem roktura.
«Vai tā nav doktora Makola soma?» es jautāju.
«Iespējams,» otrs zellis atbildēja, «bet tā nav jūsu darīšana. Cik nedrošas gan ir automašīnu atslēgas!»
Es uzreiz jutos labāk, kad uzzināju, ka manā rīcībā ir doktora Makola soma. Viņa operēšanas paņēmieni gan daļēji atšķiras no manējiem, taču es katrā ziņā varēšu strādāt ar augstvērtīgiem instrumentiem. Tur bija viss, kas nepieciešams: trepāns, elevatori, elektriskais zāģis, nātrija amitāls, novo- kaīns un spirts.
«Vai jums izdosies?» mans jaunais paziņa jautāja.
«Jā,» es atbildēju, cerēdams, ka izdosies. Jutos mierīgs un drošs.
Es palūkojos apkārt, vai tur nebūtu atrodams kāds kastrolis, kur uzvārīt ūdeni, daži dvieļi un līdzens galds, uz kura izdarīt operāciju. Mistera Makaluzo uzticības persona tūlīt noprata, ko es vēlos.
«Jūs varat izmantot rakstāmgaldu,» viņš sacīja. «Galva neuztrauksies, ja uz tā paliks daži traipi. Ūdens tualetes telpā jau ir uzvārīts, un veļas glabātavā mums dvieļu ir papilnam. Kjūpids strādāja par slimnieku kopēju valsts slimnīcā, kamēr vēl nebija aizraidījis uz viņpasauli kādu pacientu. Nekas, nekas, Kjūpid,» viņš piebilda. «Doktora klātbūtnē var runāt atklāti.»
Tātad kāds te tomēr zināja, kā jāsagatavojas operācijai. Ķirurga uzsvārču vietā sadabūja pāri tīru darba virsvalku. Es uzvilku vienu no tiem un Kjū- pids otru. Mēs noguldījām Makaluzo uz muguras.
Es sāku rīkoties. Mani neviens netraucēja, un es vispirms noskuvu pacientam galvu un apmazgāju to ar spirtu. Pēc tam iešļircināju novokaīnu. Tiklīdz tas bija iedarbojies, es izdarīju dziļāku audu lokālo anestēziju apkārt sašķaidītajam pieres kaulam. Es negribēju pielietot vispārējo anestēziju, tāpēc ka bija ļoti svarīgi novērot, kā pacients atgūs apziņu pēc tam, kad būs mazinājies spiediens uz smadzenēm. Tad es pārgriezu galvaskausa ādu un dzirdēju, kā nočirkst trepāns, ieurbdamies kaulā.
Man jāatzīst, ka Kjūpids bija labs ķirurga asistents. Viņš zināja, kurā brīdī uz marles spilventiņa jāpasniedz asinis apturoši žņaugi, un, likās, prata novērtēt visu, ko es daru. Patiesību sakot, pat šajos neparastajos apstākļos tas man glaimoja.
Laikam gan visnepatīkamākais brīdis šādā operācijā ir tad, kad izzāģētais kaula gabaliņš atdalās no galvaskausa. Tad noteikti jāaptur asins tecēšana no smadzeņu plēves — smadzeņu celofāna apvalka. Es redzēju, ka Makaluzo pamazām atgūst samaņu, un dzirdēju, kā viņa elpas vilcieni kļūst mierīgāki un vienmērīgāki. Viņš atvēra acis. Viņa redzokļi tagad vairs stingi nevērās tukšumā, un lūpas sāka veidot vārdus.
«Kur es atrodos?» Makaluzo jautāja. «Kas noticis?»
«Neuztraucieties, Galva,» viņa uzticības persona sacīja. «Jūs esat cietis avārijā. Taču jūs atrodaties drošās rokās. Doktors Kouls rūpējas par jums.»
«Kouls,» viņš teica. «Nesen man ar viņu bija šis tas kārtojams. Viņš ir lāga zēns. Vai es varu ar viņu parunāties?»
«Tepat es esmu,» sacīju cik vien varēdams mierīgi. «Kas jums man sakāms?»
«Es ļoti nožēloju to iepriekšējo avāriju. Jūs toreiz izturējāties, kā īstam vīram pieklājas. Bet kas bijis, tas bijis. Ceru, ka jūs mani kārtīgi salāpīsiet.»
Man šķiet, ja viņš nebūtu tik rupjā veidā atvēris manu brūci, atgādinādams lielo zaudējumu, viss būtu noritējis citādāk. Tagad es nolēmu rīkoties. Es mēģināju apspiest savas emocijas un saglabāt ārēju mieru, taču jutu, ka kļūstu bāls kā krīts, un, kad sāku mierināt Galvu un iestāstīt viņam, ka es šajā gadījumā darbojos ar vislielāko rūpību un izmantoju visu savu prasmi un zināšanas, Kjūpids pagriezās un palūkojās manī ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika.
«Mēs vēl turpinām,» es sacīju. «Kamēr es neesmu pabeidzis operāciju un novācis instrumentus, izturieties pavisam mierīgi.»
Es zināju, kas man jādara, un, šķiet, nekad nebiju strādājis tik izveicīgi. Biju nolēmis nokārtot savus rēķinus ar misteru Makaluzo reizi par visām reizēm.
Pēkšņi Kjūpids iebrēcās: «Ei, dakter, ko jūs darāt? Man liekas, te kaut kas nav kārtībā.»
Es mierīgi sacīju: «Es operēju un arī atbildu par visu.» Jutu, ka esmu stāvokļa noteicējs.
Otrs zellis, kas veda mani mašīnā un bakstīja mani ar revolveri, neizņēmis to no kabatas, pagriezās pret Makaluzo un sacīja: «Galva, Kjūpids atkal vārsta savas žaunas.» Viss pacienta galvaskauss bija ievīstīts apsējos, izņemot nelielo laukumiņu, kuru es operēju, taču viņš bija pie pilnas apziņas. Tāda bija mana metode smadzeņu operācijās. Tā ir drošāk, turklāt smadzeņu virsējā kārta ir nejūtīga.
«Viss kārtībā,» Makaluzo teica. «Kouls ir mans draugs. Neļaujiet Kjūpidam traucēt operāciju. Viņš pārāk daudz pļāpā.»
Es biju beidzis tīrīt brūci, taču, pirms novietoju atpakaļ kaula gabaliņu, kuru biju izņēmis ar tre- pānu, vēl bija jāizdara īpaša operācija.
«Nu skatieties taču,» Kjūpids iesaucās. «Viņš .. .»
Vīrietis, kas visu laiku bija turējis rokas kabatās, iesita Kjūpidam pa galvu ar revolvera spalu. «Aizver savas nolādētās žaunas!» viņš uzbrēca. Kjūpids gulēja bezsamaņā uz grīdas, un no auss viņam sāka plūst asinis. Droši vien viņam bija galvaskausa lūzums, bet šie man neatļāva palīdzēt viņam. Es pat nezinu, vai viņš ir vēl dzīvs vai jau miris. Ejot uz vannas istabu, lai nomazgātos, man bija jākāpj pāri viņam. Kad atgriezos, brūnajā uzvalkā ģērbtais mani gaidīja. «Te būs 50 000 dolāru,» viņš sacīja. «Ceru, jūs sapratīsiet, ka Leominsterā palikt vairs nevarat. Ja mēs jūs vēl kādreiz sastapsim šajā rajonā, tad ziniet, ka ilgi dzīvot jums vairs nebūs lemts. Mēs palīdzēsim jums pārcelties uz piekrasti, tur jūs varēsiet atkal strādāt, tikai ar citu vārdu. Neaizmirstiet to, citādi…»