«Jā,» viņa saka, «pie viņa vārda ir zvaigznīte; tas nozīmē — «gatavs pakalpot». Nu, paskatīsimies. «Vecums piecdesmit pieci, divreiz precējies, prezbiteriānis, patīk gaišmates, Tolstojs, pokers un sautēti bruņurupuči, juteklīgs pie trešās vīna pudeles. Jā,» viņa turpina, «esmu pārliecināta, ka varu panākt jūsu drauga mistera Bamera iecelšanu par sūtni Brazīlijā.»
«Hambla,» es izlaboju. «Un federālās policijas priekšnieka amatā.»
«Ak jā,» misis Eiveri saka. «Man ir tik daudz tamlīdzīgu darīšanu, ka dažreiz es tās sajaucu. Dodiet man visus datus, kādi jums, mister Pīters, šajā lietā ir, un pienāciet atkal pēc četrām dienām. Domāju, ka līdz tam to var nokārtot.»
Mēs ar Endiju iet atpakaļ uz savu viesnīcu un gaidām. Endijs staigā šurp un turp pa istabu un zelē ūsu kreisās puses galus.«Nevainojami skaista sieviete ar augsti attīstītu prātu ir retums, Džef,» viņš saka.
«Tāds pats retums,» es saku, «kā omlete no olām, ko izdējis teiksmainais putns, kurš pazīstams ar nosaukumu «epiderma»,» es saku.
«Ar tādas sievietes atbalstu,» Endijs saka, «vīrietis droši vien spētu sasniegt pašas augstākās slavas un labklājības virsotnes.»
«Apšaubu,» es saku, «vai kāda sieviete ir jebkad citādi palīdzējusi vīrietim dabūt darbu, kā vien pagatavojot viņam laikā ēdienu un izplatot valodas, ka otra kandidāta sieva kādreiz staigājusi pa veikaliem zagdama. Saimnieciskiem pasākumiem un politikai viņas ir tikpat maz piemērotas,» es saku, «kā Eldžernons Čarlzs Svinberns par ceremonijmeisteru kādā no Čaka Konora gadskārtējām ballēm.» «Zinu,» es Endijam saku, «ka sieviete dažreiz iedomājas parādīties atklātībā kā sava vīra politisko darīšanu pilnvarotā lietvede. Bet kas no tā iznāk? Viņi, teiksim, kaut kur ir iekārtojušies siltā vietiņā par Savienoto Valstu konsulu Afganistānā vai par Delavēras un Rēritanas kanāla slūžu uzraugu. Kādu dienu šis cilvēks ierauga, ka viņa laulene apauj botes un saber kanārijputniņa būrītī barības krājumus trim mēnešiem.» «Uz Sufolsu?» viņš apvaicājas, skatienā iemirdzoties tādai kā cerībai. «Nē, Artur,» viņa atbild. «Uz Vašingtonu. Te mēs aizejam postā,» viņa saka. «Tev pienāktos būt ārkārtas glaimniekam Sentrbridžetas galmā vai galvenajam portjē Portoriko salā. Es par to parūpēšos.»
«Tad gādīgā sieva,» es Endijam saku, «dodas uzbrukumā valsts varas pārstāvjiem Vašingtonā, bruņota ar pieciem dučiem nenozīmīgu vēstuļu, kuras šai lēdijai rakstījis kāds kabineta loceklis, kad viņai bijuši piecpadsmit gadi, ieteikuma vēstuli no karaļa Leopolda Smitsona institūtam un sārta zīda kostīmu ar punktiņiem kanārijputniņa dzeltenumā.»
«Nu, un kas no tā visa iznāk?» es turpinu. «Viņa dod iespiest vēstules ar savu kostīmu saderīgās vakara avīzēs, lasa lekcijas neoficiālā tējas vakarā, kas notiek Baltimoras un Ohaio līnijas dzelzceļa stacijas palmu zālē, un tad dodas vizītē pie prezidenta. Tur viņu sagaida tirdzniecības un darba valsts sekretāra devītais vietnieks, zilās istabas pirmais adjutants un kāds nenoskaidrots tumšādainis un sniedzas pretī viņas rokām... un arī kājām. Satvēruši tās, tie aiznes viņu uz dienvidrietumu B ielu un atstāj uz kāda pagraba lūkas. Ar to tad arī viss beidzas. Nākamo reizi mēs par viņu dzirdam, kad viņa raksta Ķīnas sūtnim pastkartes ar lūgumu izgādāt Arturam darbu tējas tirgotavā.»
«Tu tātad nedomā,» Endijs saka, «ka mis Eiveri dabūs Billam policijas priekšnieka posteni?»
«Nē,» es atbildu. «Nevēlos būt septisks, bet es šaubos, vai viņa to spēj izdarīt tikpat labi, kā būtu izdarījuši mēs ar tevi.»
«Es tev nepiekrītu,» Endijs saka. «Saderam, ka viņa spēj. Lepojos, ka esmu augstākās domās par sieviešu talantiem un diplomātiskajām spējām.» Noliktajā laikā mēs bijām klāt misis Eiveri viesnīcā. Viņa izskatījās jauka un, ciktāl tas attiecās uz mūsu lietu, pietiekami skaista, lai piedabūtu jebkuru vīrieti ļaut viņai iecelt ikvienu atbildīgu valsts ierēdni. Bet es pārāk neuzticējos ārienei, tādēļ, protams, biju pārsteigts, kad viņa izņem dokumentu, kam ir Savienoto Valstu lielais zīmogs un otrā pusē ar prāviem, glītiem burtiem uzrakstīts «Viljamam Henrijam Hamblam».
«Jūs, puiši, to būtu varējuši saņemt jau nākamajā dienā,» misis Eiveri smaidīdama sacīja: «Es to dabūju bez mazākajām grūtībām. Es tikai palūdzu, un lieta bija darīta. Labprāt būtu ar jums vēl brītiņu papļāpājusi,» viņa turpina, «bet man ir tik šausmīgi daudz darba, un es zinu, ka jūs man piedosiet. Man viens vēl jāiekārto sūtņa postenī, divi par konsuliem un kāds ducis sīkākās vietiņās. Pat gulēšanai man gandrīz pavisam neatliek laika. Protams, kad pārbraucat mājās, neaizmirstiet pasveicināt no manis misteru Hamblu.»
Nu tad es viņai pasniedzu apsolītos piecsimt dolārus; tos viņa nepārskaitījusi iesvieda rakstāmgalda atvilktnē. Iebāzu kabatā Billa iecelšanas rakstu, un mēs ar Endiju ardievojāmies.
Tajā pašā dienā devāmies atpakaļceļā uz teritoriju. Aizlaidām Billam telegrammu: «Vieta rokā; sagatavo lielās giāzes,» — un jutāmies tā nekas.
Endijs visu ceļu vilka mani uz zoba, cik maz es zinot par sievietēm.
«Nu labi,» es saku. «Atzīstu, ka viņa mani pārsteidza. Bet šī ir pirmā reize, kad piedzīvoju, ka viena no viņām nokārto kādu darīšanu laikā un neko nesaputro,» es saku.
Kad tuvojāmies Arkanzasas štata robežai, izņēmu Billa iecelšanas rakstu un pārlaidu acis, un tad iedevu Endijam, lai izlasa. Endijs to izlasīja, bet ne ar pušplēsta vārdu nepārtrauca klusumu. Papīriņš jau bija, kā nākas, uz Billa vārda, turklāt īsts, taču apliecināja viņa iecelšanu par pasta priekšnieku Deidsitijā, Floridas štatā. Litlrokā mēs ar Endiju izkāpām no vilciena un nosūtījām dokumentu Billam pa pastu. Tad mēs devāmies uz ziemeļaustrumiem Augšezera virzienā.
Pēc tam es Billu Hamblu vairs nekad neesmu redzējis.
Laulība - eksaktā zinātne
— Kā jau agrāk esmu jums teicis, — Džefs Pīterss sacīja, — es nekad neesmu sevišķi paļāvies uz sievietes blēdīgumu. Kā līdzdalībnieces vai līdzzinātājas tās neattaisno uzticību pat pašā nevainīgākajā ierāves nozarē.
— Šis kompliments viņām ir pelnīts, — es sacīju. -— Domāju, ka viņas ar pilnām tiesībām var nosaukt par godīgo dzimumu.
— Kālab lai viņas tādas nebūtu? — Džefs vaicāja. — Ir taču otrs dzimums, kas viņu labā šmaucas vai strādā virsstundas. Savu darbu viņas veic pietiekami labi, kamēr pārāk daudz neaizskar viņu jūtas vai matus. Pēc tam jau pats pirmais pa rokai patrāpījies vīrietis ar plakano pēdu, aizdusu, smilšu krāsas vaigubārdu, pieciem bērneļiem un māju ar celtniecības un ēkas hipotēkām ir pietiekami labs, lai stātos viņas vietā. Nu ņemsim kaut vai to pašu atraitni, kuru mēs ar Endiju salīgām palīdzēt tajā nelielajā precību starpniecības biroja mahinācijā, ko mēs uzsākām Keiro pilsētiņā.
Ja ir pietiekami liels kapitāls sludinājumiem, teiksim, žūksnītis ratu dīsteles tievgala resnumā, tad ar precību vidutājību var iesist tīri glītu naudiņu. Mums bija ap sešiem tūkstošiem dolāru, un šo summu mēs cerējām dubultot divos mēnešos, tas ir, apmēram tik ilgā laikā, kādu tāds pasākums kā mūsējais var darboties, neizņēmis Ņūdžersijas patenti. Mēs sastādījām apmēram šāda satura sludinājumu: «Skaista, simpātiska, ģimenes pavardu mīloša atraitne, trīsdesmit divus gadus veca ar trīstūkstoš dolāru lielu kapitālu un vērtīgu lauku īpašumu vēlas stāties jaunā laulībā, Dod priekšroku trūcīgam cilvēkam ar maigu raksturu, jo ir pārliecināta, ka stingri tikumi visbiežāk ir sastopami mazturīgajās aprindās, nevis starp materiāli nodrošinātajiem. Nav iebildumu pret padzīvojušu vai neizskatīgu cilvēku, ja vien viņš ir patiess un uzticīgs, spējīgs vadīt saimniecību un saprātīgi rīkoties ar naudu. Nopietni domātas vēstules ar tuvākām ziņām adresēt Vientuļajai, Pītersa un Takera starpniecības birojā Keiro, Ilinoisas štatā.»