O.Henrija literārais mantojums sastāv no 273 stāstiem, kuri gandrīz visi tapuši laikā no 1900. gada līdz 1910. gadam.
1918. gadā ASV «Mākslas un zinātnes biedrība» nodibina O.Henrija vārdā nosauktu literāru prēmiju.
1937. gadā Ziemeļkarolīnas štats uzceļ O.Henrijam pieminekli.
Dzimtajā Grīnsboro pilsētā viņa vārdā nosaukta viesnīca un aptieka. Vietā, kur atradusies viņa vecāku māja, uzlikta piemiņas plāksne.
1962. gadā visa pasaule atzīmēja O.Henrija simtgadi. PSRS Sakaru ministrija izdeva viņa piemiņas pastmarku.
Mazprozas lielmeistars
Māksliniekam par ierosmes avotu noder lietas un parādības, kurām citi cilvēki, nesaskatot tajās nekā interesanta, ik dienas nevērīgi paiet garām. Spilgta ilustrācija tam ir sekojošais piemērs.
Mūsu gadsimta sākumā aktieru un literātu iecienītā Ņujorkas restorānā pie kāda galda pusdienoja vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Viens no viņiem, avīzes «World» reportieris Ervins Kobs, jautāja pretī sēdošajam rakstniekam, kur viņš saviem sacerējumiem dabūjot sižetus.
«Visur,» skanēja atbilde. «Tie ir atrodami katrā lietā, nu, kaut vai šajā,» uzrunātais turpināja, paņēmis no galda ar mašīnu rakstītu ēdienu karti. Un jau pēc brītiņa viņš izklāstīja ieceri īsajam stāstam, kuram vēlāk deva nosaukumu «Ziedonis a la carte».
Lai gan tas nepārsniedz parastās žurnālu literatūras līmeni un atpaliek no minētā rakstnieka labākajiem darbiem, dažas iezīmes tajā tomēr ļauj nekļūdīgi noteikt, ka tā autors ir viens no izcilākajiem mazās prozas meistariem — O.Henrijs. Kad Amerikas Savienoto Valstu «Mākslas un zinātņu biedrība» 1918. gadā nodibināja viņa vārdā nosauktu balvu, ko ik gadu piešķir labāko īso stāstu autoriem un kas pieder pie ievērojamākajām, kādas var izpelnīties amerikāņu literāts, tā bija augstākā atzinība viņa skopi atmērītā radošā mūža veikumam.
Viljams Sidnijs Porters piedzima 1862. gada 11. septembrī Grīnsboro pilsētā Ziemeļkaroliņas štatā. Kad zēnam bija trīs gadi, nomira viņa māte. Tēvs, pēc profesijas ārsts, visu uzmanību veltīja mūžīgā dzinēja — perpetuum mobile izgudrošanai un maz interesējās par praktisko dzīvi, tādēļ viņa māsa, literatūras skolotāja, pieņēma mazo Billiju pie sevis. Viņa ieaudzināja brāļadēlā mīlestību pret literatūru, un viņš jau agrā bērnībā izlasīja daudz grāmatu.
Līdzekļu trūkuma dēļ daudzpusīgi apdāvinātā zēna skolas gaitas izbeidzās piecpadsmit gadu vecumā, un viņš sāka strādāt par mācekli tēvoča aptiekā, kas klusajā mazpilsētiņā noderēja arī par sapulcēšanās vietu turienes inteliģences pārstāvjiem. Klausoties viņu spriedelējumos par dzīvi un politiku, viņu jokos un asprātībās, vērīgais pusaudzis guva ne vienu vien ierosmi savai vēlākajai daiļradei.
Divdesmit gadu vecumā pārmantotas plaušu tuberkulozes novārdzinātais jaunais Porters pameta darbu aptiekā un aizbrauca uz Teksasu, kur pavadīja divus gadus paziņu rančo. Tur viņš ne vien krietni uzlaboja veselību, bet ieguva arī fizisku rūdījumu un dažu labu atmiņā paliekošu ienaidu no kovboju dzīves, turklāt apguva spāņu un daļēji franču un vācu valodu, kā arī izlasīja daudz grāmatu.
Atstājis rančo, Bills apmetās uz dzīvi nelielā Teksasas pilsētiņā Ostinā, kur izmēģināja roku grāmatveža, pārdevēja, rasētāja un bankas kasiera darbā un nodibināja ģimeni. Beidzot viņš pievērsās žurnālistikai un laida klajā humoristisku laikrakstu «Ripojošais Akmens», kuram vienlaikus bija izdevējs, redaktors, ilustrētājs un galvenais līdzstrādnieks. Pēc gada pasākums cieta neveiksmi, un Porters atsāka iesūtīt rakstus un karikatūras apkārtējo pilsētu periodiskajiem izdevumiem, kā reizēm bija darījis jau agrāk. Saņēmis pastāvīga darba piedāvājumu no Hjūstonas avīzes «Post», viņš pārcēlās uz turieni.
Kad Porteru ģimene bija guvusi daudz maz stabilu pamatu zem kājām, «liktenis, aiz ieraduma putrodams», — izsakoties ar kāda O.Henrija stāsta varoņa vārdiem —deva tai pirmo triecienu. 1896. gadā tās galva saņēma uzaicinājumu ierasties tiesā, lai atbildētu par viņa darbības laikā Osiinas bankā radušos iztrūkumu. Ceļā uz turieni, Porters izlēma uz tiesu tomēr neiet, jo bankas dokumentācijā bija valdījusi tāda nekārtība, ka viņam nebija gandrīz nekādu izredžu pierādīt savu nevainīgumu. Tādēļ viņš pārsēdās vilcienā, kas gāja uz Ņūorleānu. Ar pieņemtu vārdu Porters kādu laiku uzturējās šajā pilsētā, no kurienes vēlāk ar tvaikoni devās uz Dienvidameriku. Svešumā viņš pārtika no dažādiem gadījuma ienākumiem un jaunajos apstākļos nepaspēja vēl kaut cik iedzīvoties, kad pienāca ziņa, ka sievas veselība, kas arī senāk ne bija nekāda stiprā, strauji pasliktinās. Ne mirkli nevilcinādamies, bēglis atgriezās mājās, kur viņam draudēja arests, taču pret radu iemaksāto drošības naudu viņš tika atstāts brīvībā līdz tiesas dienai.
Pēc sievas nāves citkārt tik sabiedriskais Porters sāka no paziņām vairīties un nodevās savas bez mātes palikušās meitiņas audzināšanai. Vienlaikus viņš atsāka rakstīt un iesūtīt savus sacerējumus izdevējiem. Pēc vairākiem mēnešiem viņš saņēma no Maklura izdevniecību sindikāta vēstuli, kurā bija paziņots, ka viens no viņa stāstiem atzīts par derīgu publicēšanai, un izrādīta interese par viņa turpmākajiem darbiem.
Iespiesto stāstu Porters pats gan vairs nedabūja redzēt, jo, kad tas parādījās presē, viņš jau atradās cietumā, kur izcieta 1898. gada februārī piespriesto sodu — brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem. Ja, ierodoties tiesā 1896. gada jūlijā, kad viņu tur uzaicināja pirmoreiz, viņam vēl varētu būt kaut niecīgākās izredzes tikt attaisnotam, tad tādu vairs nebija pēc bēgšanas, kas bija kļuvusi par apsūdzības smagāko punktu un netiešu vainas pierādījumu.
Tēvoča iemācītais un toreiz tik ļoti apnikušais amats tagad izrādījās visai noderīgs. Kā bijušo farmaceitu Porteru norīkoja par cietuma slimnīcas nakts maiņas aptiekāru. Si nodarbošanās viņam nodrošināja ērtākus dzīves apstākļus nekā pārējiem ieslodzītajiem un diezgan daudz brīva laika, turklāt sagādāja iespēju ne vien lasīt, bet pat rakstīt. Tāpēc viņš no jauna pievērsās literatūrai, lai iegūtu līdzekļus, par ko nopirkt dāvanas meitiņai Margaritai, kuru audzināja sievas vecāki.
Pēc pāris mēģinājumiem, kuri panākumus nedeva. 1899. gada decembrī iespiestais stāsts «Dika Svilpotāja ziemsvētku dāvana» iezīmēja rakstnieka O.Henrija piedzimšanu, jo bija pirmais, kas parādījās periodikā ar šo autora pseidonīmu. Viņam pašam tobrīd gan tikās svarīgāka radusies iespēja iegādāties meitai dāvanas ziemassvētkos un desmitajā dzimšanas dienā. Cietumā viņš sacerēja vēl vismaz vienpadsmit stāstu, no kuriem daži pieder pie viņa pašiem labākajiem. No visiem tur uzrakstītajiem darbiem ieslodzījuma laikā gan tika publicēti tikai trīs, tomēr ar tiem pietika, lai izdevēji ieinteresētos par autoru, un viņš vairāk kārt tika uzaicināts ierasties personiski, lai noslēgtu pastāvīga līdzstrādnieka līgumu. Taču redakciju darbinieki ar rakstnieku O.Henriju iepazinās vienīgi pēc tam, kad, izcietis divas trešdaļas no piespriestā soda un labas uzvedības dēļ atbrīvots pirms termiņa, ieslodzītais izsoļoja saules gaismā, nometis cietumnieka apģērbu, numuru un savu veco vārdu.
Jā, gandrīz vienīgi redakciju darbinieki, jo no plašākas sabiedrības viņš vairījās, ziņas par sevi presei sniedza negribīgi, fotografēties neļāvās. Pārcēlies dzīvot uz Ņujorku, viņš ar vecajiem paziņām sakarus neuzturēja un jaunas pazīšanās nodibināja nelabprāt. Ar to tad arī izskaidrojams apstāklis, ka O.Henrija biogrāfijā ir daudz neizpētītu, neskaidru un pretrunīgu vietu, jo pēc viņa nāves neatradās neviens cilvēks, kas viņu būtu pazinis visu mūžu.