O.Henrija stāstu kompozīcija ir ne mazāk daudzveidīga par to tematiku. Nereti viņš priekšplānā izvirza nevis tēloto personu, bet kādu neparastu un jocīgu atgadījumu. Taču uzjautrinošais sižets viņam nav pašmērķis, bet kalpo lasītāja uzmanības pievēršanai apstākļiem, par kuru upuri kļuvis stāsta varonis. Reizēm notikuma gaitu izklāsta īpašs vēstītājs, runādams pirmajā personā. Dažkārt autors par ietvaru vienam stāstam izmanto otru. Kādreiz — parasti stāstos ar lielu atmaskotāju spēku — viņš tā nozīmīgāko daļu attēlo kā sapni, kuru izmanto, lai atklātu savu attieksmi pret kādu notikumu vai parādību. Taču tie nebūt nav visi rakstnieka kompozicionālie paņēmieni. Pats par sevi neviens no tiem pasaules literatūrā nav jauns. Autora nopelns ir tas, ka viņš tiem pratis piešķirt savu īpatnu, ohenrijisku svaigumu un nebijušu spožumu. Viņa darbu būtiska iezīme ir negaidīts nobeigums. Rakstnieks it kā sacenšas atjautībā ar lasītāju, iedvešot viņam pārliecību, ka izdevies atminēt noslēgumu, taču galu galā tas vienmēr izrādās necerēts, lai gan tādu iznākumu jau iepriekš sagatavojusi kāda neievērota vai līdz beidzamajam brīdim noklusēta detaļa. Bieži vien atrisinājums noskaidrojas tikai pēdējā teikumā. O.Henrijam parasti piedēvē «happy end» — amerikāņu žurnālu literatūrai tradicionālās laimīgās beigas. Tiesa, bez tām arī viņš nav izticis, tomēr tās nav viņa vienīgais un pat ne galvenais paņēmiens — šāds nobeigums ir tikai nelielai viņa. stāstu daļai. Nereti viņa darbiem ir traģisks noslēgums. Dažreiz tas ir optimistisks. Vairākos gadījumos autors punktu nepieliek pats, bet atstāj to lasītāja ziņā.O.Henrijs bieži izmanto bībeles tēlus un izteicienus, taču viņam tie noder par ērtu, tajā laikā ikvienam saprotamu gleznainu valodas materiālu, un aiz tiem jūtams pieauguša cilvēka labsirdīgs smaids par bērnu, kas tic pasaciņām. $o sajūtu vēl pastiprina apstāklis, ka nereti viņš tos piemin vienā elpas vilcienā ar pasaku varoņiem. Ne mazāk autors ir iecienījis klasisko mitoloģiju, anglosakšu un citu tautu folkloru un literatūru, turklāt dažu labu reizi viņš uz to tēliem norāda netieši, ar pusvārdu, it kā garāmejot: viņš lāgiem izmanto tikai citāta, dzejas rindas, parunas vai sakāmvārda daļu, pārliecībā, ka lasītājs sapratīs līdz galam nepateikto. Tā mēdz sarunāties tuvi draugi, kuriem lieki vārdi nav nepieciešami. Tas vēl vairāk padziļina lasītājam jau ar pirmajiem stāstiem radušos iespaidu, ka viņš sastapis senu, labu paziņu, ar kuru ir patīkami būt kopā.
Rakstnieks virtuozi pārvalda angļu literārās un sarunu valodas bagātībās ar visiem tās stiliem un noslāņojumiem. Viņš lieliski pārzina arī dažādo sabiedrisko grupējumu runas īpatnības un stāstos darbojošos personu profesionālo terminoloģiju, kas papildina un atdzīvina to raksturojumu un piešķir stāstījumam krāsainību un īpatnēju pievilcību. Angļu sinonīmiku un polisēmiju viņš izmanto vārdu spēlēm, panākot ievērojamu komisma efektu. Dažkārt tomēr rodas iespaids, ka tieksmei parotaļāties ar valodu autors nav spējis pretoties arī tekstā, kur kalambūrs vai aliterācija ne tikvien nekalpo nekādam nolūkam, bet liekas pat gluži nevietā. Daudzu viņa stāstu varoņu valoda ir piebārstīta ar aplam lietotiem un nepareizi izrunātiem svešvārdiem, turklāt tie bieži vien tiek jaukti ar līdzīgi skanošiem, bet pēc nozīmes atšķirīgiem internacionālismiem. Tas pats notiek ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem, rakstnieku vārdiem un darbu nosaukumiem, literatūras un mitoloģijas tēliem un dažādiem tiem līdzīgiem vārdiem un jēdzieniem. Visu minēto iemeslu dēļ O.Henrija darbu atveide citā valodā ir ciets rieksts un nopietns pārbaudījums katram, kurš uzdrīkstas ķerties pie tās ar apņēmību neupurēt bez galējas nepieciešamības nekā no oriģināla krāsainības.
Daudziem O.Henrija stāstiem savu zīmogu ir uzspiedis laikmets, kurā tie sacerēti. Lai radītu jautrību laikabiedros, viņam reizēm pietika ar vienu vienīgu it kā garāmejot pateiktu sabiedrībā plaši pazīstama cilvēka vārdu, visiem zināma notikuma, apstākļa vai priekšmeta apzīmējumu, jo vērīgs lasītājs tūliņ saprata tā pieminēšanas dziļāko jēgu. Tagad šādu vārdu lielākā tiesa neko vairs neizsaka pat mūsdienu amerikānim, nemaz jau nerunājot par lasītājiem citās pasaules malās, un zaudētais efekts nav atgūstāms pat ar lappusēm gariem skaidrojumiem. Vēl jo lielākā mērā tas attiecas uz literārajām parodijām, kas tik plaši izmantotas autora tekstā. Tomēr emocionālais pārdzīvojums, ko šī rakstnieka darbi izraisīja viņa dzīves laikā, nav mazinājies arī šodien. Būdams ne vien humorists, bet arī humānists. O.Henrijs mīlēja cilvēkus, un viņi to juta un jūt. Tādēļ ļaudis visā pasaulē mīlēja viņu un mīl vēl šodien. Sevišķi tuvi viņa stāsti vienmēr ir bijuši jaunatnei.
A.Dzenītis
O.Henrijs
THE COMPLETE WORKS OF O. HENRY
Doubleday and Company, Inc. Garden City, N. Y., 1953
No angļu valodas tulkojis Alberts Dzenītis