Выбрать главу

«Tiktāl viss būtu čābiski,» es sacīju, kad bijām šo lite­rāro safabricējumu beiguši. «Un nu,» es saku, «kur tad ir tā lēdija?» Endijs man uzmet vienu no saviem rāma sapīkuma pilnajiem skatieniem.

«Džef,» viņš saka, «domāju, ka tu no tām savām reā­lisma idejām mākslā esi ticis vaļā. Priekš kam tad jābūt lēdijai? Vai arī tad, kad Volstrītā pārdod krietnu blāķi ūdeni saturošu akciju, tu ceri tajā atrast nāru? Kāds precību sludinājumam sakars ar sievišķi?»

«Nu paklausies,» es saku. «Tu tak, Endij, zini manu principu, ka visos manos nelegālajos uzbrukumos likuma burtam pārdodamajam priekšmetam jābūt redzamam, taus­tāmam un katrā laikā uzrādāmam. Ievērojot to un rūpīgi izpētot pilsētas valdes lēmumus un vilcienu sarakstus, esmu izvairījies no visām tām nepatikšanām ar policiju, kuras nav novēršamas ar piecdolāru naudaszīmi un cigāru. Nu, un, lai šis mūsu pasākums sekmētos, mums jāvar uzrādīt simpātisku atraitni ar miesu un asinīm vai kaut ko līdzvērtīgu tai, ar vai bez skaistuma, kustama un nekustama īpašuma, mantojuma tiesībām un pārējiem pie­derumiem, uzskaitītiem katalogā, tā papildinājumā vai labojumā, citādi jārēķinās ar miertiesneša iejaukšanos.

«Nu labi,» Endijs saka, grozīdams savas domas, «var­būt tā tiešām būs drošāk gadījumā, ja pasta vai tiesas iestādes mēģinātu bāzt degunu mūsu starpniecības birojā. Bet kur,» viņš vaicā, «tu ceri atrast atraitni, kura būtu ar mieru šķiest laiku ar precību pasākumu, kas nesola iespēju apprecēties?»

Pastāstīju Endijam, ka es, manuprāt, zinu vienu tieši tādu. Kāds mans sens draugs — Zīks Troters, kurš bre­zenta būdā mēdza raut zobus un zeltera pudeļu korķus, pirms gada tika padarījis savu sievu par atraitni, tā dziedēkļa vietā, ar ko viņš parasti uztaisīja dūšu, iedzerot vecā daktera dotās zāles pret gremošanas traucējumiem. Es bieži mēdzu pie viņiem apmesties un domāju, ka varētu viņu piedabūt sadarboties ar mums.

Līdz mazpilsētiņai, kurā atraitne dzīvoja, bija tikai seš­desmit jūdzes pa Ilinoisas centrālo dzelzceļu, tāpēc es aizšāvu uz turieni un atradu viņu tajā pašā mājiņā ar tām pašām saulespuķēm un gaiļiem uz veļas baļļas. Misis Trotere atbilda mūsu sludinājumam pa pirmo, izņemot varbūt vienīgi skaistumu, vecumu un īpašuma vērtību. Bet viņa izskatījās tīri ciešami un acīm tīkami, un Zīka piemiņas vārdā vien man bija gluži vai pienākums dot viņai šo darbiņu.

«Vai tas ir godīgs darījums, ko jūs man piedāvājat, mister Pīters?» viņa man jautā, kad esmu viņai izstāstī­jis, kas mums ir vajadzīgs.«Misis Trotere,» es saku, «mēs ar Endiju esam iz­darījuši aprēķinu, ka trīs tūkstoši vīriešu šajā plašajā un skaistajā zemē tieksies iegūt ar mūsu sludinājuma vidutājību jūsu daiļo rociņu, kā arī šķietamo īpašumu un naudu. Kādi trīsdesmit simti no šī skaita būs gatavi dot pretī, ja viņi dabūtu jūs, savas slinka un alkatīga slaista, neveiksminieka, krāpnieka un nicināma laimes meklētāja pussprāgušās miesas.»

«Mums ar Endiju,» es saku, «ir padomā pārmācīt šos sabiedrības tranus. Tikai ar grūtībām,» es saku, «mēs spējam noturēties, neizveidojuši asociāciju ar nosaukumu «Diženais tikumības un tūkstošgadīgas ļaunvēlības pre­cību starpniecības birojs». Vai tas jūs apmierina?»

«Kā nu ne, mister Pīters,» viņa saka. «Man tak sen vajadzētu zināt, ka jūs jau nu nenodarbotos ar kaut ko tādu, kas būtu nepeļams. Bet kādi būs mani pienākumi? Vai man katrs no tiem trīs tūkstošiem bezgožu jāatraida pa vienam, vai varbūt es tos varu sviest laukā uzreiz dučiem un kāļiem?»

«Jūsu darbiņš, misis Trotere,» es saku, «īstenībā būs gatavā sinekūra. Jūs dzīvosiet klusā viesnīcā, un jums nekas nebūs jādara. Visu saraksti un lietas praktisko pusi kārtosim mēs ar Endiju.»

«Protams,» es piebilstu, «ir jau iespējams, ka viens otrs dedzīgāks un straujāks precinieks, kurš var sadabūt naudu dzelzceļa biļetei, atbrauc uz Keiro, lai pasteigtos izteikt bildinājumu, pirms to nav izdarījuši citi. Tādā gadījumā nav izslēgts, ka jums vajadzēs uzņemties neērtības tikties ar viņiem aci pret aci un iedot kurvīti, ja vien viņiem tajā būs ko likt. Mēs maksāsim jums divdesmit piecus dolārus nedēļā un segsim izdevumus par viesnīcu.»

«Dodiet man piecas minūtes laika,» misis Trotere saka, «man vēl jāpaķer pūderslotiņa un jāatstāj pie kaimiņie­nes ārdurvju atslēga, un tad varat sākt man maksāt algu.»

Nogādāju misis Troteri uz Keiro un iekārtoju kādā ģimenes viesnīcā, ērti aizsniedzamā no mūsu dzīvesvietas, tomēr pietiekami tālu no tās, lai neradītu nekādas aiz­domas, un tad es pastāstu Endijam.

«Lieliski,» Endijs saka. «Un nu, kad tava sirdsapziņa attiecībā uz ēsmas pieejamību un taustāmību ir nomieri­nāta, kā būtu, ja mēs atstātu mierā šo aitiņu un pamēģi­nātu noķert kādu zivtiņu?»

Un tā mēs sākām ievietot savu sludinājumu tādos laik­rakstos, kurus lasīja visā valstī. Izmantojām katru avīzi tikai vienu reizi. Vairāk jau mēs arī nemaz nebūtu varē­juši izmantot, nepieņemot darbā tik daudz rakstvežu un sacirtoto lellīšu, ka gumijas košļāšanas čamstoņa būtu traucējusi pašu pasta departamenta direktoru.

Mēs noguldījām bankā uz misis Troteres vārda divus tūkstošus dolāru un iedevām viņai grāmatiņu, lai būtu ko parādīt gadījumā, ja kāds apšaubītu mūsu starpniecī­bas biroja godīgumu un uzticību. Zināju, ka varam uz misis Troteres krietnumu paļauties un bez bažām atstāt noguldījumu uz viņas vārda.

Ar to pašu vienu sludinājumu mēs ar Endiju noņemāmies pa divpadsmit stundām dienā, atbildēdami uz vēstu­lēm.

Tās ienāca kāds simts katru dienu. Nekad nebūtu do­mājis, ka mūsu zemē ir tik daudz augstsirdīgu, bet trūcīgu vīriešu, kuri bija gatavi vest pie altāra simpātisku at­raitni un uzņemties slogu iztērēt viņas naudu.

Lielākā daļa atzina, ka viņi esot nodzīvojušies līdz pēdējam kreklam, pazaudējuši darbu un pasaule viņus nesaprotot, bet visi viņi bija pārliecināti, ka esot tik pār­pilni mīlestības un vīrišķīgu īpašību, ka atraitne, ap­precoties ar viņiem, noslēgšot izdevīgāko darījumu savā mūžā.

Katrs pretendents saņēma no «Pītersa un Takera» atbildi, kurā bija teikts, ka viņa atklātā un interesantā vēstule atstājusi uz atraitni dziļu iespaidu, un tika lūgts rakstīt vēl, sniedzot sīkākas ziņas un, ja iespējams, pieliekot klāt fotouzņēmumu. «Pīterss un Takers» arī darīja pre­tendentiem zināmu, ka par otrās vēstules nodošanu savai daiļajai klientei viņiem pienākas atlīdzība divu dolāru apmērā, kas pievienojama sūtījumam.

Te nu kļūst redzams šī pasākuma vienkāršības skais­tums. Apmēram deviņdesmit procenti šo savā tēvzemē neatzīto bruņinieku kaut kā sagrabināja un atsūtīja pra­sīto maksu. Tā tad arī bija visa šīs lietas būtība. Ja nu vēl varbūt vienīgi tas, ka mēs ar Endiju labu tiesu sūkstījāmies par to, ka mums tā jānopūlas, uzšķēržot ap­loksnes un izņemot no tām naudu.

Daži klienti ieradās personīgi. Tos mēs nosūtījām pie misis Troteres, un viņa paveica pārējo; tikai kādi trīs vai četri atgriezās aiztapināt no mums naudu atceļam. Pēc tam kad sāka pienākt vēstules no attālākiem lauku no­vadiem, mēs ar Endiju ieņēmām ap divsimt dolāriem dienā.