Iebāzu tos divus tūkstošus, kas sastāvēja no vienām divdesmitdolāru banknotēm, svārku iekškabatā.
«Un tagad velc laukā pulksteni!» es saku Mērkisonam.
«Nē, man tas nav vajadzīgs,» es saku. «Noliec to sev priekšā uz galda un, kamēr tas nebūs notikšķinājis vienu stundu, nedomā piecelties no tā krēsla. Pēc tam tu vari iet. Ja tu sacelsi brēku vai aiziesi ātrāk, mēs tevi izblamēsim pa visu Zālleju. Domāju, ka tava labā slava tur tev ir vairāk vērta nekā divi tūkstoši dolāru.»
Tad mēs ar Endiju taisījāmies, ka tiekam.
Vilcienā Endijs ilgi klusēja. Beidzot viņš ierunājās: «Džef, vai es drīkstu tev ko pajautāt?»
«Cik vien tev tīk,» es atbildu.
«Vai tev tas jau bija padomā,» viņš vaicā, «kad mēs pošamies ceļā Mērkisonam līdzi?»
«Nu protams,» es saku. «Kas gan cits tur varētu būt bijis? Vai tad tev arī nebija prātā tas pats?»
Apmēram pēc pusstundas Endijs ierunājās no jauna. Man šķiet, ka Endijs reizēm ne visai izprot manu ētikas un morālās higiēnas sistēmu.
«Džef,» viņš saka, «es vēlētos, lai tu kādreiz, kad tev būs brīvs brīdis, uzzīmētu tās tavas sirdsapziņas diagrammu ar paskaidrojumiem zem tās. Gribētu, lai man vajadzības gadījumā būtu kur meklēt padomu.»
Sirdsapziņa mākslā
— Nekad nevarēju noturēt savu līdzdalībnieku Endiju Takeru tīras krāpšanas likumīgās ētikas robežās, — Džefs Pīterss man kādudien sacīja.
Endija iztēle bija pārāk bagāta, lai viņš spētu būt godīgs. Plāni, ko viņš mēdza izperināt, lai tiktu pie naudas, bija tik blēdīgi un ar tādu lielkapitālistisku vērienu, ka tos neatļautu izmantot pat dzelzceļa sabiedrības tarifa atvieglinājumu sistēmas noteikumos.Pats es nekad neesmu atzinis par pareizu paņemt kāda cilvēka dolārus, nedodot viņam par tiem kaut ko pretī — kaut ko tādu kā jaunzelta dārglietas, dārzeņu sēklas, zāles pret kriku, akcijas, līdzekli krāsns spodrināšanai vai punu pierē, lai viņam būtu kaut kas ko parādīt par savu naudu.
Domājams, ka mani tālīnie senči būs cēlušies no Jaunanglijas puritāņiem, un es no viņiem esmu mantojis kaut ko no viņu stiprajām un nepārvaramajām bailēm no policijas.
Bet Endija ciltskoks bija no citas sugas. Diezin vai viņš savu izcelsmi varētu izsekot tālāk par kādu korporāciju.
Vienu vasaru, kad, būdami vidienes rietumos, mēs virzījāmies pa Ohaio ieleju, tirgodamies ar ģimenes albumiem, galvassāpju pulverīšiem un prusaku indi. Endijam kārtējo reizi uznāk tieksme pēc plaša mēroga sodāmām finansu mahinācijām.
«Džef,» viņš saka, «mani nodarbina doma, ka mums šiem kājkopjiem būtu jāatmet ar roku un jāpievērš uzmanība kaut kam auglīgākam un barojošākam. Ja mēs nemitēsimies tvarstīt šos lauku āpšus viņu zeķubanku dēļ, mūs vēl ieskaitīs dabas izlaupītajos. Kā būtu, ja mēs mestos triecienā pret debesskrāpju valstības cietoksni un ķertos krūtīs vienam otram prāvākam aļņu bullim?»
«Nu,» es saku, «tu tak zini manas īpatnības. Es dodu priekšroku taisnam, nepretlikumīgam tirdzniecības veidam, kādu mēs piekopjam pašlaik. Ja es ņemu naudu no otra, gribu, lai viņam rokās paliek kaut kas taustāms, ar ko pamielot acis un novērst uzmanību no manām pēdām, pat ja tas būtu tikai jokmīļa pārsteigumgredzens smaržu iešļākšanai draugam acīs. Bet, ja tev padomā ir kaut kas jauns, klāj vaļā. Neesmu jau tā pieķēries tai sīkierāvei, ka noraidītu kaut ko labāku mūsu finansu papildināšanai.»
«Es izprātojos,» Endijs saka, «par nelielām medībām bez raga, suņiem un fotoaparāta pašā vidū tam lielajam baram, kādā ganās Midas Americanus, parasti pazīstami kā Pitsburgas miljonāri.»
«Ņujorkā?» es ievaicājos.
«Nē, ser,» Endijs saka. «Pitsburgā. Viņi ir turienes endēmi. Ņujorka viņiem nepatīk. Šad un tad tie dodas uz turieni tikai tāpēc, ka viņiem tā pieklājas.»
«Pitsburgas miljonārs Ņujorkā ir kā muša karstas kafijas tasē — viņš izraisa ievērību un piezīmes, bet pašam tas nemaz nesagādā prieku. Ņujorka viņu izsmej par šajā stērbeļlaižu, snobu un smīkņu pilsētelē izmesto naudas kaudzi. Patiesībā viņš, tur uzturēdamies, nekā nenotērē. Reiz es redzēju kāda piecpadsmitkārtīga Pitsburgas miljonāra izdevumu pierakstu par desmitdienu izbraukumu uz Blēņruņciemu. Tas izskatījās šādi:
Dzelzceļa biļete turp un atpakaļ 21,00 Ormanis līdz viesnīcai un no tās 2,00 Viesnīcas lēse pieci dolāri par dienu 50,00 Dzeramnaudas 5750,00 Kopā 5823,00«Tā skan Ņujorkas balss,» Endijs turpina. «Tā pilsētiņa nav nekas cits kā vecākais viesmīlis. Ja tu viņam iedosi pārāk lielu dzeramnaudu, viņš ies un nostāsies pie durvīm un kopā ar garderobes zēnu ņirgāsies par tevi. Kad pitsburgietis grib šķiesties ar naudu un jauki pavadīt laiku, viņš paliek mājās. Uz turieni tad arī mēs dosimies ķert viņu.»
Savelkot jau tā īso stāstu vēl īsāku, teikšu, ka mēs ar Endiju noglabājām savus prusaku un antipirīna pulverus un albumus kāda drauga pagrabā un laidāmies ceļā uz Pitsburgu. Nekādu īpašu viltības un vardarbības plānu Endijs izstrādājis nebija, taču viņu nekad neatstāja stingra pārliecība, ka viņa grēcīgā iedaba vienmēr būs uzdevumu augstumos, lai cik nesasniedzami tie būtu.
Izrādot pretimnākšanu manām pašsaglabāšanās un godīguma tieksmēm, viņš apsolīja, ka ikvienā bīstamā veikalnieciskā pasākumiņā, pie kura mēs ķertos un kurā es ņemtu darbīgu un noziedzīgu dalību, būšot kaut kas tāds, kā esamība nav apgāžama un ir pārbaudāma ar tausti, redzi, garšu vai ožu, ko nodot upurim par tā naudu, lai mana sirdsapziņa varētu būt mierīga. Pēc tam es jutos labāk un ar priecīgāku prātu ielaidos tumšajos darījumos.