«Endij,» es saku, kad mēs caur dūmiem klejojām pa izdedžu celiņu, ko te godā par Smitfīldstrītu, «vai tu esi izgudrojis, kā mums iepazīties ar šiem koksa kārajiem un ķeta ķēniņiem? Negribu noniecināt savu pašcieņu vai uzvedības sistēmu viesistabā un prasmi rīkoties ar olīvu dakšiņu un kūku nazi,» es saku, «bet vai entree nous šo smalkcigāru smēķētāju salonos tomēr nebūs sarežģītāka nekā tu iedomājies?»
«Ja mums vispār kaut kas varētu radīt šķēršļus,» Endijs saka, «tad vienīgi mūsu pašu izsmalcinātība un mums piemītošā kultūra. Pitsburgas miljonāri ir jauka vienkāršu, sirsnīgu, necilu un demokrātisku cilvēku kopa.»
«Viņu uzvedība ir rupja, lai neteiktu — piedauzīga, bet, kaut arī viņi izturas skaļi un nelaipni, zem visa tā tomēr slēpjas laba tiesa nepieklājības un neaudzinātības. Gandrīz katrs no viņiem ir cēlies no tumšiem ļautiņiem, un arī viņu dzīve būs tumša, kamēr pilsēta nesāks lietot dūmsūcējus. Ja mēs rīkosimies vienkārši un dabiski, pārāk neattālināsimies no restorāniem, nepārtraukti sacelsim tādu pašu troksni kā ievedmuita tērauda sliedēm, mēs sabiedrībā bez grūtībām nonāksim saskarē ar kādu no tiem.»
Un tā nu mēs ar Endiju trīs vai četras dienas mētājāmies apkārt pa pilsētu, izostīdami gaisu. Mēs pēc izskata iepazinām vairākus miljonārus.
Viens mēdza apturēt savu automobili mūsu viesnīcas priekšā un likt, lai iznes ārā kvartu šampanieša. Kad viesmīlis bija izvilcis korķi, bagātais vīrs mēdza celt pudeli pie mutes un dzert no visas. Tas liecināja, ka viņš ir bijis stikla pūtējs, pirms ticis pie mantas.
Kādudien Endijs nepārradās viesnīcā vakariņās. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš ienāca manā istabā.
«Noķēru vienu, Džef,» viņš saka. «Divpadsmit miljoni. Nafta, velmētavas, dabiskā gāze. Viņš ir jauks cilvēks — nemaz neceļ degunu gaisā. Visu savu naudu sarausis pēdējos piecos gados. Tagad profesori aizpilda robus viņa izglītībā: mākslā, literatūrā, tualetes piederumos un tamlīdzīgās lietās.
Kad pirmoreiz sastapos ar viņu, viņš tikko bija saņēmis desmit tūkstošus dolāru no kāda tēraudlietuvju sabiedrības akcionāra, ar kuru bija par šo summu saderējis, ka Alegeini velmētavās todien būs četri pašnāvības gadījumi. Tādēļ katram, kas atradās tuvumā, bija jāiedzer uz viņa rēķina. Es viņam iepatikos, un viņš mani uzaicināja sev līdzi vakariņās. Mēs aizgājām uz kādu restorānu Dimantu gatvē un, sēdēdami pie bāra, dzērām dzirkstošu mozelieti un ēdām gliemežu sautējumu un ābolu pankūkas.
Tad viņam sagribējās parādīt man savu vecpuiša dzīvokli Brīvības ielā. Virs kādas zivju tirgotavas viņam ir desmit istabas ar tiesībām lietot vannu stāvu augstāk. Viņš man pastāstīja, ka dzīvokļa iekārta viņam izmaksājusi astoņpadsmit tūkstošus dolāru, un es tam ticu.
Vienā telpā viņam ir gleznas četrdesmit tūkstošu dolāru vērtībā, bet kādā citā — retumi un senlietas par divdesmit tūkstošiem. Viņu sauc — Skaders, viņš ir četrdesmit piecus gadus vecs, ņem klavierstundas un no saviem naftas avotiem iegūst piecpadsmit tūkstošus barelu dienā.»
«Nu labi,» es saku. «Ievads apmierinošs. Bet, kei vūli vū? Kāds mums labums no visām tām mākslas grabažām? Un no naftas?»
«Redzi,» domīgs sēdēdams gultā, Endijs saka, «tas vīrs nav no tiem, ko varētu nosaukt par parastu alkatu. Kad viņš izrādīja man savus mākslas retumus, viņa seja iekvēlojās kā koksa krāsns durtiņas. Ja viņam, kā viņš pats saka, paveiktos ar dažiem lielākiem darījumiem, viņam būtu kolekcija, salīdzinājumā ar kuru Dž. P. Morgana no badā mirstošiem māksliniekiem par pusvelti pievāktie gobelēni vai Ogastas pilsētas, Mēnas štatā, mākslinieciskie pērlīšu izšuvumi izskatītos kā uz ekrāna projicēts strausa guzas saturs.»
«Un tad viņš man parādīja mazu ziloņkaula figūriņu,» Endijs turpināja, «brīnumainu lietiņu — tas bija redzams katram. Tās vecums, pēc viņa vārdiem, esot ap diviem tūkstošiem gadu. Tā bija izgriezta no viena gabala un atveidoja lotosa ziedu ar sievietes seju vidū.Skaders kādā katalogā sameklē figūriņas aprakstu un pārstāsta to man. Apmēram gadu pirms mūsu ēras kāds ēģiptiešu tēlnieks, vārdā Hafra, izgriezis divas tādas faraonam Ramzesam II. Tā otrā neesot atrodama. Vecu lietu tirgotāji un antikvariātu dūži, to meklēdami, esot izmaluši visu Eiropu, bet izrādās, ka tā nekur neesot dabūjama. Par savējo Skaders samaksājis divus tūkstošus dolāru.»
«Nieki!» es saku. «Tas viss manām ausīm izklausās pēc strautiņa čalošanas. Biju pārliecināts, ka mēs uz šejieni atnācām pamācīt miljonārus, kā kārtojami darījumi, nevis mācīties no viņiem par mākslu.»
«Pacieties,» Endijs laipni saka. «Varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad ieraudzīsim dūmos plaisu.»Visu nākamo rītu Endijs pavadīja ārpus viesnīcas. Redzējos ar viņu tikai ap dienas vidu. Pārradies viņš mani iesauca savā istabā gaiteņa pretējā pusē. Viņš izvilka no kabatas apmēram zoss olas lieluma ieapaļu vīstokli un attina to vaļā. Atklājās ziloņkaulā griezta figūriņa, tieši tāda, kādu viņš man tika aprakstījis pie miljonāra redzēto.
«Pirms brīža es iegāju lombarda lietotu mantu veikalā,» Endijs saka, «un ieraugu šo te, pa pusei paslēpušos zem veciem dunčiem un citādu blēņu gūzmas. Lombardnieks sacīja, ka tā pie viņa esot jau vairākus gadus, un viņš domājot, ka to ieķīlājuši kaut kādi arābi, turki vai jaunieceļotāji no ārzemēm, kas tolaik dzīvojuši lejā pie upes.
Es viņam par to piedāvāju divus dolārus, bet, pēc mana izskata droši vien nopratis, ka man tā ir vajadzīga, viņš sacīja, ka ielaisties jebkādās runās, kas sola mazāku cenu par trīssimt trīsdesmit pieciem dolāriem, nozīmējot atraut maizi no viņa bērnu mutes. Beidzot es to dabūju par divdesmit pieciem dolāriem.»«Džef,» Endijs turpina, «šī ir izspļauta Skadera figūriņas dubultniece. Tām abām ir taisni kliedzoša līdzība. Viņš samaksās divus tūkstošus par to tikpat ātri kā paliks salveti zem zoda. Un kālab tā lai arī nebūtu tā otra īstā, ko izdrāzis tas vecais čigāns?»
«Tik tiešām, kālab ne?» es saku. «Bet kā tad mēs viņu piespiedīsim to nopirkt no brīva prāta?»
Endijam plāns jau bija gatavs, un es pastāstīšu, kā mēs to īstenojām.
Es sadabūju zilas acenes, apvilku melnus vizītsvārkus, uzbužināju matus un kļuvu par profesoru Piklmenu. Pārvācos uz citu viesnīcu, pierakstījos tajā un nosūtīju Skaderam telegrammu, lai viņš tūlīt ierodas pie manis ar mākslu saistītā svarīgā lietā. Nepagāja ne stunda, kad lifts viņu izmeta pie manām durvīm. Viņš bija izplūdis vīrs ar skaņu balsi un oda pēc Konektikutas cigāriem un naftas.
«Hallo, prof!» viņš sauc. «Kā jūs te uzvedaties?»
Pabužināju matus vēl vairāk un blenzu uz viņu caur zilajiem stikliem.
«Ser,» es saku, «vai jūs esat Kornēlijs T. Skaders? No Pitsburgas, Pensilvānijas štata?»
«Esmu,» viņš saka. «Nāciet aiziesim kaut kur iedzert.»
«Nav man ne laika, ne vēlēšanās,» es saku, «nodoties tādām neveselīgām un kaitīgām izpriecām. Esmu ieradies no Ņujorkas lietā, kam sakars ar veika... lietā, kam sakars ar mākslu.
Uzzināju, ka jūsu īpašumā atrodas Ramzesa II laika ziloņkaula griezums, kas attēlo dievietes Isīdas galvu lotosa ziedā. Sādi griezumi tikuši darināti tikai divi. Viens ilgus gadus bija pazudis. Nesen es atradu un iegādājos to otro kādā lom ... kādā mazpazīstamā muzejā Vīnē. Gribu iegūt savā īpašumā arī jūsējo. Cik jūs par to prasāt?»