«Ak tu mīļo pasaulīt, prof!» Skaders saka. «Jus esat atradis to otro? Es lai pārdotu? Nu nē! Nedomāju, ka Kornēlijam Skaderam būtu jāpārdod jebkas, ko viņš grib paturēt pats sev. Vai jums, prof, tas griezums ir līdzi?»
Parādu Skaderam prasīto. Viņš to rūpīgi appēta no visām pusēm.
«Tas pats ir,» viņš saka. «Tas ir manējā dublēts katrā svītriņā, katrā līkumiņā. Zināt, ko es jums teikšu,» viņš saka. «Es nepārdošu, bet pirkšu. Dodu divi tūkstoši pieci simti dolāru par jūsējo.»
«Ja jau jūs negribat pārdot, tas būs jādara man,» es saku. «Lūdzu lielas banknotes. Nemīlu lieki runāt. Šonakt man jāatgriežas Ņujorkā. Rīt es lasu akvārijā lekciju.»
Skaders nosūta lejā čeku, un viesnīcas darbinieki to iekasē. Viņš ar savu senlietiņu aiziet, un es saskaņā ar mūsu norunu steidzos atpakaļ uz Endija viesnīcu.
Endijs staigā pa istabu no viena gala uz otru, skatīdamies pulkstenī.
«Nu?» viņš noprasa.
«Divdesmit pieci simti,» es saku. «Skaidrā naudā.»
«Mums vēl palikušas tikai vienpadsmit minūtes līdz Baltimoras—Ohaio vilcienam. Paķer nu savu bagāžu.»
«Kādēļ tad tāda steiga?» es jautāju. «Šis darījums tak bija godīgs. Pat ja tas būtu īstās figūriņas pakaļdarinājums, viņam būs vajadzīgs laiks, lai to atklātu. Viņš šķita pārliecināts, ka tas ir oriģināldarbs.»
«Ir jau arī,» Endijs saka. «Tas bija viņa paša. Kad es vakar apskatīju viņa retumus, viņš uz mirkli izgāja no istabas, un tad es to pievācu. Nu, vai tagad tu beidzot ņemsi savu ceļasomu un pasteigsies?»
«Tad kam,» es saku, «bija vajadzīgs tas stāsts par otra atrašanu lom...»
«O,» Endijs saka, «aiz cieņas pret to tavu sirdsapziņu. Nu nāc taču!»
Augstākais amats
«Provencāno» restorāna kaktā pāri abām mūsu spageti porcijām Džefs Pīterss man izskaidroja trīs ierāves veidus.
Katru ziemu Džefs ierodas Ņujorkā pamieloties ar spageti, vērot no sava šinšillas kažoka dziļumiem kuģu kustību Īstriverā un kādā no Fultona ielas veikaliem sagādāt Čikāgā šūtu drēbju kārtu. Pārējos trijos gadalaikos viņu var atrast tālāk uz rietumiem — viņa darbības lauks sniedzas no Spokanas līdz Tampai. Ar savu profesiju Džefs lepojas, viņš augstu tur tās godu un aizstāv to ar nopietnu un vienreizēju ētikas filozofiju. Viņa profesija nav nekāda jaunā. Viņš ir nekapitalizēts, neierobežoti aptverošs patvērums savu līdzcilvēku nemierīgajiem un neprātīgajiem dolāriem.
Akmens tuksnesī, kurā Džefs ik gadus meklē vientulīgo atpūtu, viņš ar tādu pašu prieku tērzē par savām daudzajām dēkām, kā zēns mēdz svilpot mežā pēc saulrieta. Tālab es savā kalendārā atzīmēju viņa ierašanās laiku un «Provencāno» restorānā sāku sarunas par priekšrocību aizņemt mazo, ar vīna traipiem izraibināto galdiņu starp panīkušo gumijkoku un ielogoto palazzo della vilksviņu-zina pie sienas.
— Ir divi ierāves veidi, — Džefs sacīja, — ko vajadzētu izdeldēt ar visu likuma bardzību. Es domāju Volstrītas spekulācijas un ielaušanās zādzības.
— Gandrīz katrs piekritīs jums attiecībā uz vienu no tām, — es smiedamies teicu.
— Nu nē, ielaušanās zādzības arī vajadzētu izdeldēt, — Džefs sacīja, un es gudroju, vai mani smiekli nav bijuši nevietā.
— Pirms apmēram trim mēnešiem man bija tas gods iepazīties ar iepriekšminēto nelikumīgo amatu pārstāvjiem — pa vienam paraugam no katras nozares. Vienlaikus biju sine qua grata ar kramplaužu apvienības biedru un kādu no finansu Dž. D. Napoleoniem.
— Interesanta kombinācija, — es žāvādamies sacīju. — Vai es jums teicu, ka pagājušajā nedēļā pie Ramapo upes ar vienu šāvienu nokniebu pīli un alu vāveri. — Es labi zināju, kā izvilkt no Džefa stāstus.
— Papriekš es jums pastāstīšu par tiem pielipteņiem, kuri bremzē sabiedrības mehānismu, ar savu nāvējošo skatienu saindēdami krietnuma avotus, — Džefs sacīja ar tiklo dubļiem apmētātajā kvēli acīs.
Kā jau teicu, pirms trim mēnešiem es nokļuvu sliktā sabiedrībā. Cilvēka dzīvē tā notiek divos gadījumos — kad viņš ir galīgi bešā un kad viņš ir bagāts.
Šad un tad veiksme pamet pat pašu likumīgāko pasākumu. Man tāda reize pienāca Arkanzasas štatā, kur es krustojumā nogriezos pa nepareizu ceļu un aiz pārskatīšanās iebraucu tajā Pīvainas pilsētiņā. Izrādās, ka pērnajā pavasarī es to biju jau apstrādājis un izķēmojis. Tiku tur pārdevis par sešiem simtiem dolāru augļu kociņus: plūmes, ķiršus, persikus un bumbieres. Pīvainieši neizlaida no acīm lielceļu cerībā, ka es atkal varētu uzrasties šai pusē. Aizbraucu pa galveno ielu līdz pat Kristālpils aptiekai, pirms atskārtu, ka esmu iegrūdis lamatās pats sevi un savu baltiņu Billu. Pīvainieši, saņēmuši Billu aiz pavadas un mani gūstā, uzsāka sarunu, kas nebija pilnīgi bez jebkāda sakara ar augļu kokiem. Turieniešu komisija izvēra caur manas vestes roku izgriezumiem iejūgķēdes un eskortēja mani cauri saviem dārziem.
Nopirktie augļu kociņi nebija attaisnojuši birku uzrakstus. To vairākums bija izrādījies par hurmām un grimoņiem ar vienu vai divām Mērilendas ozolu un papeļu audzēm. Vienīgais, pie kā bija manāmas jebkādas zīmes, ka tas vispār varētu kaut ko nest, bija slaida balzamapsīte, kurā karājās lapseņu pūznis un puse no veca ņiebura.
Pīvainieši izstiepa mūsu neauglīgo pastaigu līdz pilsētiņas robežai. Viņi paņēma iemaksai manu pulksteni un naudu un paturēja ķīlā Billu un ratus. Viņi sacīja, ka, tiklīdz kādā no grimoņiem izaugs Amsdena jūnija persiki, es varu atgriezties un dabūt atpakaļ savas lietas. Tad viņi noņēma man važas un pameta ar īkšķiem Klinšu kalnu virzienā; un es, uz augšu palēkdamies, metos Lūisa un Klarka cienīgā ekspedīcijā uz pārplūdušām upēm un necaurejamiem mežiem.
Kad atjēdzos, atklājās, ka biju sasniedzis kādu nepazīstamu pilsētiņu pie Ačisonas—Topīkas un Santafe dzelzceļa līnijas un atrados jau tās robežās. Pīvainieši manās kabatās nebija atstājuši nekā cita kā vienīgi stienīti zelējamās tabakas — viņi nebija tīkojuši pēc manas dzīvības —, un tas to izglāba. Nokodis kumosu, apsēžos uz gulšņu kaudzes pie sliedēm, lai, prātā tās pārcilājot, pārbaudītu savu domu un izjūtu asumu.
Un tad šurp drāžas ātrais precinieks, kas pirms pilsētiņas mazliet palēnina gaitu; no tā izveļas melna pauna un noripo putekļu mākulī divdesmit jardus, tad pieceļas kājās un sāk spļaut ogļu smalkumus un izsauksmes vārdus. Redzu, ka tas ir jauns cilvēks ar vairāk salona nekā preču vagonam piemērotu apģērbu un saulainu smaidu platajā sejā, par spīti visam tam, kas viņu padarījis līdzīgu skursteņslauķim.
«Izkritāt?» es apvaicājos.
«Nāa,» viņš saka. «Izkāpu. Sasniedzu savu ceļamērķi. Kas tā ir par pilsētiņu?»
«Neesmu vēl apskatījies kartē,» es saku. «Ierados šeit apmēram piecas minūtes pirms jums. Kāda jums tā liekas?»
«Cieta,» viņš saka, grozīdams vienu roku. «Šķiet, ka šis plecs... Nē, tas ir kārtībā.Viņš pieliecas, lai notīrītu no drēbēm putekļus, un viņam no kabatas izkrīt pamatīgs tērauda deviņcollu kramplauža mūķis. Viņš to paceļ un aizdomīgi paskatās uz mani, tad pavīpsnā un sniedz man roku.
«Brāli,» viņš saka, «sveicināts. Vai pagājušajā vasarā es tevi neredzēju Dienvidmisūri štatā pārdodam par pusdolāru tējkaroti krāsainu smilšu, ko iebērt lampā, lai novērstu petrolejas eksploziju?»
«Petroleja,» es saku, «neeksplodē. Gāze, kas attīstās, ir tā, kas eksplodē.» Bet roku es viņam tik un tā paspiežu.