«Mani sauc Bills Besits,» viņš stādās priekšā, «un, ja tu to uzskatīsi nevis par iedomību, bet lepnumu uz savu profesiju, es tev darīšu zināmu, ka tev ir tas gods iepazīties ar labāko kramplauzi, kāds jebkad spēris kāju uz zemes, kas savu lieko valgmi atdod Misisipi upei.»
Un tā mēs ar šito Billu Besitu apsēžas uz gulšņiem un sacenšas lielībā, kā jau mēdz darīt radniecīgu nozaru meistari. Izrādās, ka arī viņam nav pie dvēseles ne centa, un mēs noturējām slēgtu partijas sapulci. Viņš paskaidroja, kādēļ spējīgam kramplauzim dažkārt jāceļo preciniekos, pastāstot, ka Litlrokā viņu iegāzusi kāda kalpone un viņam steigšus bijis jālaižas lapās.
«Manā amatā, ja negribu atpalikt ķērienā no Raflza,» Bills saka, «pieder pie lietas aptekāt apteksnes, kas aptīra tos dzīvokļus, kurus gatavojos aptīrīt es. Mīlestība ir stiprāka par atslēgu. Parādi man namu ar glītu istabeni un kaut ko pievākšanas vērtu, un tu vari uzskatīt, ka sudrabs ir tikpat kā izkausēts un uzsists gaisā un salvete zem mana zoda notriepta ar trifelēm un Sato vīnu; savukārt policija šo zādzību uzskata par iekšēju padarīšanu tikai tāpēc vien, ka vecās lēdijas krustdēls svētdienas skolā māca bībeles klasi. Vispirms es atstāju iespaidu uz meiču,» Bills saka, «un, kad viņa ielaiž mani iekšā, es iespaidu atslēgu caurumos vasku. Bet tā tur, Litlrokā, piešmauca mani,» viņš saka. «Viņa redzēja mani tramvajā vizināmies ar citu skuķi, un es, atnācis tai vakarā, kad viņai vajadzēja atstāt durvis vaļā, atradu tās ciet. Un es biju iztaisījis atslēgas tikai augšstāva durvīm. Bet tas vēl nav viss. Viņa nodeva mani. Viņa bija gatavā Dalila,» Bills Besits saka.
Izrādās, ka Bills tomēr mēģinājis ielauzties ar savu mūķi, bet meiča laidusi vaļā tādu bravūrīgu trokšņu sēriju kā braucēji uz četrjūga izpriecu karietes jumta, un Billam vajadzējis tikt pāri visiem šķēršļiem starp turieni un staciju. Tā kā viņš bijis bez bagāžas, viņa aizbraukšanu visādi centušies aizkavēt, taču viņam izdevies ieklupt vilcienā, kas uzņēmis gaitu.
«Un nu,» Bills Besits saka, kad esam apmainījušies ar memuāriem par aizgājušo dzīvi, «derētu kaut ko ieēst. Šī pilsētiņa neizskatās pēc tādas, kas tiktu turēta aiz patentatslēgas. Kā būtu, ja mēs pastrādātu nelielu cūcību, kura ienestu naudu pagaidu izdevumiem? Tev taču nav līdzi matu spēcinātājs, apzeltītas pulksteņķēdes vai tamlīdzīgas nelikumīgas blēņas, ko tirgus laukumā varētu pārdot piesardzīgajiem pircējiem no parēzes piemeklēto pilsētnieku pulka, vai ne?»
«Nē,» es atbildu, «es atstāju elegantu Patagonijas dimantu auskaru un saulveida brošu klāstu savā koferī Pīvainā. Bet tam tur jāpaliek tik ilgi, kamēr kāda no tām nišām sāks pārplūdināt tirgu ar dzeltenajiem persikiem un japāņu plūmēm. Manuprāt, mēs ar to nevaram rēķināties, ja vien nepieņemam par līdzdalībnieku Luteru Bērbenku.»
«Ļoti labi,» Besits saka, «darīsim visu, kas vien mūsu apstākļos iespējams. Varbūt es, kad satumsīs, aizņemšos no kādas lēdijas matadatu un attaisīšu ar to «Fermeru un lopu tirgotāju kuģniecības banku».»
Kamēr mēs tā sarunājamies, tepat blakus esošajā stacijā pienāk pasažieru vilciens. Peronam pretējā pusē no vagona izkāpj radījums ar cilindru galvā un tipina pa uzbērumu mūsu virzienā. Tas bija mazs, tukls vīrelis ar lielu degunu un žurkas acīm, ģērbies dārgās drānās, un nesa rokā somu tik vārīgi, it kā tajā būtu olas vai dzelzceļa obligācijas. Viņš paiet mums garām un gar sliežu malu turpina attālināties no pilsētiņas, kuras esamību nemaz neliekas pamanījis.
«Ejam,» Bills Besits man saka, mezdamies viņam pakaļ.
«Kur?» es jautāju.
«Ak tu tētīt!» Bills saka. «Vai ta tu ir aizmirsis, kad tu ir tuksnesī? Vai ta tu neredzēji pulkvedi Mannu nākam zemē taisni tavā acu priekšā? Vai ta tu nedzirdi ģenerāļa Kraukļa spārnu švīkstus? Es ir pārsteigts par tevi, Elija.»
Panācām svešinieku, kolīdz viņš iegāja kokaudzē, un, tā kā saule bija jau norietējusi un vieta klusa, neviens neredzēja mūs viņu apturam. Bills noņem no vīreļa galvas cilindru, apslauka to ar piedurkni un uzliek atpakaļ.
«Ko tas nozīmē, scr?» vīrelis jautā.
«Kad es vienu no šitiem valkāju,» Bills paskaidro, «un jutos apmulsis, es vienmēr tā darīju. Tā kā man pašam tagad tāda nav, man vajadzēja lietot jūsējo. Es, ser, gandrīz nezinu, ar ko lai sāku izskaidrot, kādas mums darīšanas ar jums, bet, pēc manām domām, mēs vispirms pārbaudīsim jūsu kabatas.»
Izčamdījis tās visas, Bills Besits izskatījās sašutis.
«Nav pat pulksteņa,» viņš saka. «Vai ta jums pašam no sevis nemaz nav kauns, jūs mānīgais divdabi? Staigā apkārt izģērbies kā tāds virssulainis, bet rocība kā grāfam. Jums pat nav ar ko nopirkt tramvaja biļeti. Kur jūs likāt savu akreditīvu?»
Vīrelis pacel balsi un apgalvo, ka viņam neesot ne naudas, ne vērtspapīru vai dārglietu. Bet Besits paņem viņa somu un atver to. Kļūst redzamas dažas apkaklītes, zeķes un avīzes izgriezums puslapas lielumā. Bills to uzmanīgi izlasa un sniedz aizturētajam roku.«Brāli,» viņš saka, «esi sveicināts! Neturi uz draugiem ļaunu prātu. Es esmu Bills Besits, kramplauzis. Mister Pīters, atļaujiet man jums stādīt priekšā misteru Elfredu E. Rikšu. Sarokojieties. Misters Pīterss,» Bills saka, «noziedzības un nekrietnības nozarē atrodas kaut kur vidū starp mani un jums, mister Rikss. Viņš par to naudu, ko paņem, vienmēr dod kaut ko pretī. Priecājos iepazīties ar jums, mister Rikss, — ar jums un ar misteru Pītersu. Šī ir pirmā reize, kad piedalos Parazītu nacionālās padomes pilnsapulcē, kurā pārstāvētas visas specialitātes: kramplauži, krāpnieki un finansu mahinatori. Mister Pīters, lūdzu, pārbaudiet mistera Rikša mandātu.»
Uz avīzes gabala, ko Bills Besits man pasniedza, bija redzama pamatīga šī Rikša fotogrāfija. Tas bija izgriezts no kāda Čikāgas laikraksta, un Rikss tajā bija apriets katrā rindkopā. To izlasot, man kļuva zināms, ka minētais Rikss visu to Floridas štata daļu, kas atrodas zem ūdens, sadalījis pilsētas gruntsgabalos un savos lepni iekārtotajos birojos pārdevis lētticīgiem naudas ieguldītājiem. Pēc tam kad Rikss bija ieņēmis tā ap simt tūkstošiem dolāru, viens no tiem sīkumaini piekasīgajiem pircējiem, kuri vienmēr sagādā nepatikšanas (tādi man jau arī tika pārbaudījuši pat ar skābi manis pārdotos zelta pulksteņus), aizbrauca par pazeminātu dalības maksu ekskursijā uz šo zemi, kur nekad nav tālu līdz vakariņām, lai apskatītu savu īpašumu un noskaidrotu, vai tam nav jāpielabo žogs, un pie reizes iepirktu citronus pārdošanai ziemsvētku dāvanu sainīšos. Viņš nolīgst mērnieku, lai tas sameklētu viņa apbūves gabalu. Viņi nosprauž dabā nepieciešamās līnijas un atklāj, ka plaukstošā Paradīzes Iemuldas pilsētiņa — tā šī vieta bija tikusi dēvēta sludinājumos — atrodas apmēram trīssimt jardu uz dienvidaustrumiem no Okīčobī ezera vidus. Šī cilvēka grunti sedza trīsdesmit sešas pēdas dziļš ūdens, turklāt to ar pirmīpašnieku tiesībām jau sen apdzīvoja aligatori un līdakas, un viņam kļuva skaidrs, ka pats bija uzķēries uz makšķeres. Piekrāptais, protams, atgriežas Čikāgā un sakur Elfredam E. Rikšam tādu pirti, ka tas jūtas kā tajā rītā, kad prognožu birojs solījis sniegu. Rikss gan atvairījās no pircēja uzbrukumiem, taču nespēja aizgainīt aligatorus. Kādurīt ziņa par tiem iekļuva avīzēs, un Rikss izkļuva drošībā pa ugunsdzēsības kāpnēm. Tomēr izrādījās, ka pie depozītseifa, kurā viņš glabāja savu guvumu, pirmie bija piekļuvuši attiecīgo iestāžu pārstāvji, un Rikšam vajadzēja — spudūks — uz rietumiem! — ar tiem apaviem, kas tobrīd bija kājās, un duci piecpadsmitā ar pusi lieluma stāvo apkaklīšu iepirkumu somā. Laimīgas nejaušības dēļ viņa dzelzceļa biļešu grāmatiņā bija palikuši daži taloni, kuru pietika, lai nokļūtu līdz pilsētiņai, kur viņu mums ar Billu Besitu uzgāza virsū kā Eliju III, bet nekur nebija manāms krauklis kaut vienam no mums.