Tad šis Elfreds E. Rikss sāk čīkstēt, ka arī viņš ir izsalcis, un noliedz mūsu pieņēmumu, ka viņš spētu mums sagādāt maltīti, kur nu vēl samaksāt par to. Un tā nu mūsu trijotne te pārstāvēja — ja vien mums būtu bijis prātā noņemties ar parabolām un alerģijām — darbu, tirdzniecību un kapitālu. Nu, bet ja tirdzniecībai trūkst kapitāla, nesanāk pat ne piparbodniecība. Un, kad naudas nav kapitālam, bifšteka ar sīpoliem patēriņam pienāk pilnīgs pārtraukums. Tad ir situsi cilvēka ar mūķi stunda.
«Biedri krūmubrāļi,» Bills Besits saka, «vēl nekad es nav pametis čomus nelaimē. Tepat tuvumā, tajā tur mežiņā, man šķiet, ka redzu nemēbelētu dzīvokli. Aiziesim uz turieni un nogaidīsim līdz tumsai.»
Koku pudurī bija veca, atstāta būda, un mēs visi trīs pārņēmām to savā rīcībā. Kad satumst, Bills Besits, licis mums pagaidīt, uz pusstundu aiziet. Viņš atgriežas, nesdams pilnu klēpi ar maizi, cūkas ribiņām un pīrāgiem.
«Izdiedelēju to kāda fermera mājā Vošita avēnijā,» viņš saka. «Ēdiet, dzeriet un esiet glaimīgi!»
Spožs uzlēca pilns mēness; tā gaismā mēs sēdējām būdā uz grīdas un ēdām. Un tad šitas Bills Besits sāk plātīties.
«Reizēm,» viņš saka, piestūķējis muti ar lauku labumiem, «man zūd visa pacietība ar jums, ļautiņiem, kas domā, ka jūsu amats ir augstāks par manējo. Nu, ko viens vai otrs no jums būtu varējis izdarīt pašreizējā kritiskajā stāvoklī, lai nostādītu mūs atkal uz kājām? Vai tu, Riksīt, varētu to izdarīt?»
«Man jāatzīst, mister Besit,» gandrīz nedzirdami runādams caur pīrāga gabalu, Rikss saka, «ka šajos konkrētajos apstākļos manos spēkos nebūtu veikt pasākumus situācijas uzlabošanai. Liela mēroga operācijas, kādas es vadu, protams, prasa rūpīgu iepriekšēju sagatavošanos. Es...»
«Zinu, Riksīt,» Bills Besits viņu pārtrauc. «Tālāk vari nestāstīt. Tev vajadzīgi piecsimt dolāri iemaksai par gaišmatainu mašīnrakstītāju un četrām istabām, pilnām ar četrdaļīgi zāģēta ozola mēbelēm. Un vēl pieci simti tev vajadzīgi reklāmas izdevumiem. Un tad tev vajadzīgas divas nedēļas laika, kamēr zivis sāks kosties. Tava paveida palīdzība kļūmīgā gadījumā būtu apmēram tikpat derīga kā mēģinājums ar municipalizācijas propagandu izārstēt cilvēku, kas saindējies ar astoņdesmitcentu gāzi. Un tavējā ierāve, brāli Pīters, jau arī nedarbojas daudz ātrāk,» viņš nobeidz savu runu.
«O,» es saku, «neesmu vēl redzējis tevi kaut ko pārvēršam par zeltu ar savu brīnumzizli, mister Labā Feja. Gandrīz katrs varētu paberzēt burvju gredzenu, lai tiktu pie pārtikas palieku mazumiņa.»
«Tā bija tikai ķirbja sagatavošana,» Besits lielīgi un līksmi saka. «Kariete ar sešiem zirgiem priekšā piebrauks pie durvīm, pirms jūs to pamanīsiet, mis Pelnrušķīt. Varbūt tev zem cepures ir paslēpts kāds plāns, kas mūs dabūs uz kājām?»
«Dēls,» es saku, «esmu piecpadsmit gadus vecāks par tevi, tomēr vēl pietiekami jauns, lai izņemtu ilgtermiņa dzīvības apdrošināšanas polisi. Esmu bijis uz sēkļa jau arī agrāk. Es mācījos pie Montegjū Silvera, dižākā ielu tirgotāja, kāds jebkad ir uzrunājis ļaudis no ratiem. Mēs varam saredzēt pilsētiņas ugunis nepilnu pusjūdzi no šejienes. Šajā mirklī pa tās ielām staigā simtiem cilvēku ar tauku traipiem uz apģērba. Dodiet man benzīna lampu, tukšu kasti un balto Marseļas ziepju gabalu par diviem dolāriem, sagrieztu mazos...»
«Kur tev ir tie divi dolāri?» Bills Besits ķiķinādams pārtrauca manu runu. Nebija jau nekādas jēgas strīdēties ar šo kramplauzi.
«Nē,» viņš turpina, «abi jūs esat mazuļi mežā. Kapitāls ir aizslēdzis savu sarkankoka rakstāmgaldu, un tirdzniecība ir aiztaisījusi aizvirtņus. Jūs abi gaidāt, lai darbs iekustina riteņus. Nu labi. Jūs tam piekrītat. Šonakt es jums parādīšu, ko spēj izdarīt Bills Besits.»
Besits man un Rikšam piekodina neaiziet no būdas, pirms viņš nav atgriezies, pat ja būtu jau uzaususi diena, un tad, priecīgi svilpodams, viņš dodas ceļā uz pilsētiņu.
Šitas Elfreds E. Rikss novelk kurpes un svārkus, pārklāj pār cilindru zīda mutautiņu un noliekas gulēt uz grīdas.
«Domāju, ka pielikšu pūles, lai nodrošinātu sev nelielu snaudienu,» viņš pīkst. «Diena ir bijusi nogurdinoša. Ar labunakti, manu dārgo mister Pīters.»
«Nododiet Morfejam sveicienus no manis,» es saku. «Domāju kādu laiciņu vēl pasēdēt nomodā.»
Ap pulksten diviem naktī — cik nu pareizi es spēju noteikt pēc sava pulksteņa Pīvainā — mūsu darbavīrs pārnāk mājās, uzjunda Rikšu un pasauc mūs pie spožās mēnesgaismas svītras, kas iespīd pa būdas durvīm. Tad viņš izliek uz grīdas piecus banknošu sainīšus pa tūkstoš dolāriem katrā un virs šī padēkļa sāk kladzināt kā vista.
«Pastāstīšu jums šo to par šito pilsētiņu,» viņš saka. «To sauc par Rokispringsu, un tur tiek būvēts masonu templis; izskatās, ka demokrātu kandidātu mēra amatam ņems pušu populists un tiesneša Takera sievai, kas guļ ar pleirītu, ir mazliet labāk. Man bija saruna par šīm punduru tēmām, pirms es varēju iedabūt šifonu to zināšanu avotā, kuras es gribēju izdabūt. Un tur ir banka ar nosaukumu «Mežstrādnieku un arāju krājaizdevu institūts». Vakar tas beidza darbu ar divdesmit trim tūkstošiem dolāru skaidrā naudā. Šorīt, to atsākot, tā kasē būs astoņpadsmit tūkstoši vienā sudrabā — šī iemesla dēļ es neatnesu vairāk. Lūdzu, ņemiet, Tirdzniecība un Kapitāl! Nu, vai jūs taisāties uzvesties nerātni?»
«Mans jaunais draugs,» rokas pacēlis, Elfreds E. Rikss saka, «vai tad jūs esat aplaupījis to banku, vai? Vai dieniņ, vai!»
«Tā tīri to nevarētu teikt,» Besits saka. ««Aplaupīt» skan skarbi. Man nebija jādara nekas cits kā vien jāuzzina, uz kuras ielas tā atrodas. Šī pilsētiņa ir tik klusa, ka es, stāvot uz stūra, varēju dzirdēt seifa atslēgas stūmēj-izciļņus klikšķinām: «Pa labi līdz četrdesmit pieci; divreiz pa kreisi līdz astoņdesmit, vienreiz pa labi līdz sešdesmit; pa kreisi līdz piecpadsmit,» — tikpat skaidri kā Jēlas universitātes komandas kapteinis dod norādījumus futbola dialektā. Nu, puiši,» Besits saka, «šajā pilsētiņā ceļas agri. Man stāstīja, ka iedzīvotāji esot augšā un rosoties jau pirms gaismas. Es jautāju, kādēļ, un man atbildēja, ka tajā laikā esot gatavas brokastis. Un kā būtu, ja mēs tagad sekotu jautrā Robiņa Huda paraugam? Aidā! — un kokos ar visu draudzi! Naudu es jums aizlikšu. Cik jums vajag? Runā, Kapitāl!»
«Mans dārgais, jaunais draugs,» saka šī Rikša izskata alu vāvere, stāvēdama uz pakaļkājām un ķepās žonglē-dama riekstus, «man Denverā ir draugi, kas man palīdzēs. Ja man būtu simt dolāru, es...»
Besits atrauj vaļā banknošu sainīti un pasviež Rikšam piecus divdesmitniekus.
«Cik Tirdzniecībai?» viņš jautā man.
«Bāz vien, Darbs, savu naudu kabatā,» es saku. «Nekad vēl neesmu izmānījis no godīgā rokpeļņa viņa sūri grūti iegūtos nabaga grašus. Dolāri, kas krīt manā makā, dedzina muļķu un zaļknābju kabatas un ir tiem lieki. Kad es, stāvēdams uz ielas stūra, pārdodu kādam ausainim par trim dolāriem masīvu zelta gredzenu ar dimantu, es uz to iesitu tikai divus dolārus sešdesmit. Un es zinu, ka viņš to uzdāvinās kādam skuķim un saņems pretī visus tos pašus labumus, kādi pienākas par gredzenu, kas maksā simts divdesmit piecus dolārus. Viņa peļņa ir simts divdesmit divi dolāri. Kurš no mums tad nu ir lielākais spekulants?»