«Un, kad tu pārdod nabadzīgai sieviņai šķipsniņu smilšu par piecdesmit centiem, lai pasargātu viņas lampu no eksplozijas,» Besits saka, «cik tad, pēc tava rēķina, liels ir viņas kopienākums, ja smilšu cena ir četrdesmit centi par tonnu?»
«Paklau,» es saku, «es pamācu viņu turēt lampu tīru un uzpildītu. Ja viņa to dara, tā nevar sprāgt. Un viņa zina, ka nevar, ja iekšā ir smiltis, tāpēc viņai prāts ir mierīgs. Tas savā ziņā ir kristīgās zinātnes rūpniecisks paveids. Sieviņa samaksā piecdesmit centu un par tiem izkalpina tiklab Rokfelleru, kā arī misis Ediju. Ne jau katram ir pa spēkam likt pie darba šos zelta smilšu dvīņus.»
Elfreds E. Rikss gandrīz laiza Billa Besita kurpes.
«Mans dārgais, jaunais draugs,» viņš saka, «es nekad neaizmirsīšu jūsu augstsirdību. Debesis jūs par to atalgos. Bet es jūs dedzīgi lūdzu atgriezties no vardarbības un nozieguma ceļa.»
«Pelīt,» Bills saka, «lien savā alā aiz sienas paneļa. Tavas dogmas un sprediķošana man izklausās kā velosipēda pumpja pirmsnāves vārdi. Ko tu ar savu tikumiski augsto, tikai liftā aizsniedzamo piesavināšanās sistēmu esi panācis? Trūkumu un nabadzību. Pat brālis Pīterss, kurš par visu vari grib apgānīt laupīšanas mākslu ar savām veikala un tirdzniecības teorijām, atzina, ka viņam ir pienācis gals. Jūs abi dzīvojat pēc apzeltītā likuma. Brāli Pīters,» Bills saka, «labāk jau paņem vien kādu balzamēto banknošu porciju. Laipni lūdzu.»
Es vēlreiz teicu Billam Besitam, lai viņš bāž to naudu kabatā. Nejutu tādu cieņu pret kramplauzību kā viens otrs cits. Par naudu, ko paņēmu, es allaž devu kaut ko pretī, kaut vai kādu nieka suvenīru, kas cietušajam atgādinātu neiekrist no jauna.
Un tad Elfreds E. Rikss vēlreiz zemojas pie Billa kājām un saka mums ardievas. Viņš noīrēšot kādā fermā pajūgu un aizbraukšot uz nākamo staciju un no turienes ar vilcienu uz Denveru. Pēc tā nožēlojamā pogaļtārpa aiziešanas gaisotne kļuva veselīgāka. Viņš bija apkaunojums ikvienai neražojošajai profesijai šajā zemē. Ar visiem saviem iespaidīgajiem plāniem un lepnajiem birojiem viņš galu galā izrādījās nespējīgs tikt godīgā ceļā pat pie maltītes citādi kā tikai no sveša un varbūt pat nekrietna kramplauža žēlastības. Priecājos, redzot viņu aizejam, kaut arī tagad, kad viņš bija izputināts uz visiem laikiem, man viņa bija drusku žēl. Ko gan šāds cilvēks varēja iesākt bez liela rīcības kapitāla? Skaidrs, ka Elfreds E. Rikss, kad mēs viņu pametām, bija bezpalīdzīgs kā uz muguras apvelts bruņurupucis. Viņš pat nebūtu varējis izstrādāt plānu, kā no mazas meitenes izmānīt viencenta grifeli.
Kad mēs ar Billu Besitu bijām palikuši vieni, es galvā izdariju nelielu prāta akrobātikas vingrinājumu ar amata noslēpumu tā beigās. Klusībā nodomāju: parādīšu šim misteram Kramplauzim atšķirību starp tirdzniecību un darbu. Viņš maķenīt bija aizskāris manu profesionālo pašizdabi, mezdams ēnu uz komerciju un veikalnieciskiem darījumiem.
«Neparko es neņemšu jūsu naudu, mister Besit,» es viņam saku, «bet, ja jūs kā ceļabiedrs samaksātu manus izdevumus, kamēr mēs izkļūstam no bīstamās joslas, ko radījis jūsu šonakt izraisītais neķītrais iztrūkums šīs pilsētiņas finansēs, es būtu jums ļoti pateicīgs.»
Bills Besits tam piekrita, un mēs taisījāmies, ka tiekam uz rietumiem, tiklīdz bez riska varējām iekļūt piemērotā vilcienā.
Kad nonācām pie kādas Arizonas štata pilsētiņas, ko sauca Losperosa, es liku priekšā vēlreiz izmēģināt laimi uz izkaltušas zemes. Te mājoja Montegjū Silvers, mans vecais skolotājs, kurš tagad bija aizgājis atpūtā. Zināju, ka Montijs man neliegs naudu zirnekļa tīklam, ja varēšu viņam parādīt mušu, kas tepat tuvumā lido sīkdama apkārt. Bills Besits apgalvoja, ka viņam visas pilsētiņas izskatoties vienādas, jo viņš strādājot galvenokārt tumsā. Tāpēc mēs izkāpām no vilciena Losperosa — jaukā mazpilsētiņā sudraba ieguves apvidū.
Man bija padomā spīdošs, drošs pasākumiņš, sava veida komerciāla kaķene, ar ko trāpīt Billam Besitam aiz auss. Netaisījos atņemt viņam naudu, kamēr viņš gulēja, bet gatavojos viņam atstāt tās vietā loterijas biļeti, kas dotu viņam uzskatāmu mācību par četri tūkstoši septiņi simti piecdesmit pieciem dolāriem — liekas, tāda summa viņam vēl bija, kad mēs izkāpām no vilciena. Bet jau pirmo reizi, kad es ieminējos par naudas ieguldīšanu, viņš man uzbrūk un izgāž pār manu galvu sekojošas frāzes un izteicienus.
«Brāli Pīters,» viņš saka, «atvērt kādu uzņēmumu, kā tu to iesaki, nav slikta doma. Laikam jau es tev paklausīšu. Bet, ja es to izdarīšu, lieta būs tik droša, ka cienīgs atrasties valdes priekšgalā nebūs neviens cits kā tikai Roberts E. Pīrijs un Čārlijs Fērbenkss.»
«Tu, domājams, gribētu apgrozīt savu naudu,» es saku.
«Es jau to daru,» viņš saka, «bieži vien. Nevaru taču visu nakti nogulēt uz vieniem sāniem. Zini ko, brāli Pīters,» viņš saka, «es atvēršu pokera salonu. Nerādās, ka mani interesētu vienmuļa krāpšana, tāda kā tirgošanās ar olu putotājiem vai kukurūzas pārslu pārdošanu Bārnumam un Beilijam, ar ko zāģu skaidu vietā izkaisīt viņu cirku arēnas. Bet kāršu spēļu uzņēmums no galda ienesīgā gala ir labs vidusceļš starp sudraba karošu speršanu un spalvasslauķu pārdošanu Voldorfa—Astorijas labdarības tirdziņā.»
«Tātad jums, mister Besit,» es saku, «nerūp apspriest manu veikalniecisko pasākumiņu?»
«Nu, vai zini,» viņš saka, «piecdesmit jūdžu rādiusā ap manu dzīvesvietu nav nekādas vajadzības pēc Pastēra institūta. Es kožos ļoti reti.»
Besits noīrē istabu virs kāda krodziņa un sameklē kaut kādas mēbeles un hromolitogrāfijas. Tajā pašā vakarā es aizkāpu pie Montija Silvera uz māju, un viņš man aizdeva divsimt dolāru mana plāna īstenošanai. Tad es aizgāju uz vienīgo Losperosas veikalu, kas tirgojās ar spēļu kārtīm, un nopirku visas, cik tur bija. Nākamajā rītā, tiklīdz veikals bija vaļā, es biju klāt ar visām kārtīm. Sacīju, ka mans kompanjons, kas tika solījies piedalīties pasākumā, ir pārdomājis un es gribu kārtis atdot atpakaļ. Tirgotājs tās atpirka par puscenu.
Jā, ar šo operāciju es pagrūdu septiņdesmit piecus dolārus. Bet pa nakti, kamēr kārtis bija pie manis, es ikvienu no tām iezīmēju. Tas bija darbs. Un tad sita tirdzniecības stunda, un maize, ko biju iemetis ūdenī, sāka nākt atpakaļ mājpudiņa ar vīna mērci veidā.
Protams, es biju starp pirmajiem, kas iegādājās pie Billa Besita spēļu markas. Viņš bija nopircis vienīgās pilsētiņā dabūjamās kārtis, un katrai no tām es mugurpusi pazinu labāk nekā pats savu pakausi, kad frizieris pēc matu apgriešanas man to parāda ar divu spoguļu palīdzību.
Kad spēle beidzās, man bija nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem dolāru, bet Billam Besitam tikai viņa klejotprieks un melnais kaķis, ko viņš bija nopircis par laimnesi. Kad es gāju projām, Bills sniedza man roku.«Brāli Pīters,» viņš saka. «Darīšanās ar darījumiem nav mana darīšana. Esmu nolemts darbam. Kad pirmā numura kramplauzis mēģina pataisīt savu mūķi par mūķeni, viņš pastrādā muļķību, no kuras cieš viņa muķis. Kāršu spēlē tev ir pamatīgi ieeļļota un iedarbīga veiksmes sistēma,» viņš saka. «Miers ar tevi.» Un pēc tam es Billu Besitu vairs neesmu redzējis.
— Nu, Džef, — es sacīju, kad Autolikam līdzīgais dēkainis šķita izpaudis būtisko savā stāstā. — Ceru, ka jūs to naudu neizniekojāt. Tas būtu respektab... tas ir, ievērojams rīcības kapitāls, ja jūs kādudien sadomātu uzsākt kaut kādu kārtīgu uzņēmumu.
— Ese? — Džefs svēta sašutumā sacīja. — Varat būt drošs, ka es neesmu tos piecus tūkstošus izniekojis.